Senos laikos nāve nokāvusi kādam mazam puisītim tēvu un māti. Puisītis bēdīgs staigājis pa pasauli. Reiz tas iegriezies lielā mežā. Tur nabadziņš maldījies tik ilgi, kamēr sasniedzis mazu mājiņu. Puisītis iegājis iekšā. Aiz galda sēdējusi veca vecenīte - tā bijusi Vēju māte - un prasījusi: "Puisīt, ko tu gribi ?"

"Gribēju naktsmājas lūgt. Cik man grūti!"

"Es tevi pieņemtu gan, bet kad mani četri dēli pārnāks, tie dusmosies. Bet, nekas, es tevi paslēpšu."

Vecenīte uzvedusi zēnu uz augšieni un to paslēpusi.

Naktī pārnācis viens dēls, Ziemeļa vējš, un tūliņ mātei prasījis: "Kas te par svešu smaku?"

"Nekas, nekas, dēliņ!" Vēju māte nomierinājusi.

Ziemeļa vējš apmierinājies un aizgājis gulēt.

Drīzi pārnācis otrs dēls, Vakara vējš, un tūliņ mātei prasījis: "Kas te par svešu smaku?"

"Nekas, nekas, dēliņ!" Vēju māte apmierinājusi.

Vakara vējš apmierinājies un aizgājis gulēt.

Drīzi pārnācis trešais dēls, Rīta vējš, un tūliņ mātei uzprasījis: "Kas te par svešu smaku?"

"Nekas, nekas, dēliņ!" Vēju māte nomierinājusi.

Rīta vējš apmierinājies un aizgājis gulēt.

Drīzi pārnācis ceturtais dēls, Dienvidus vējš, un prasījis: "Māmuliņ, man liekas, ka te kāda savāda smaka?"

"Nekas, dēliņ! saki man labāk, kur tu šodien biji?"

"Biju laimības dārzā puķes pūst."

"Vai nevari man vienu puisīti uz turieni aiznest?"

"Kālab ne, māmiņ, kur viņš ir?"

"Pagaidi, tūliņ ievedīšu."

Dienvidus vējš aiznesis bārenīti uz laimības dārzu. Tur tas uzvilcis puisītim zaļus svārku sacīdams: "Valkā vienmēr šos svārkus, tad cits neviens nevarēs tevi ieraudzīt, kā tik es. Bet viena lieta: pār šo grāvi tu neēj nekad, citādi nebūs labi."

Bārenītim nu klājies ļoti labi; viņš dzīvojis ilgus gadus vienā laimē, vienos priekos.

Bet reiz bārenītis ieraudzījis otrpus grāvīša piecas daiļas meitas. Viņš gribējis meitas pasmīdināt; tādēļ pārlēcis pār grāvīti un nobučojis vienu. Nobučotā smējusies pilnā kaklā un stāstījusi citām, ka viens viņu bučojis, tik neredzējusi, kas tas tāds bijis. Citas smējušās līdz, sacīdamas: "Citā reizē nelaid vairs bučotāju vaļām, noķer to aiz matiem un velci pie savām krūtim."

Pēc tāda brītiņa bārenītis gribējis pār grāvīti atpakaļ iet; bet neticis vairs pāri: bijusi liela uguns jūra priekšā. Nu nabadziņš skraidījis kā apjucis šurp un turp un nezinājis, ko darīt, ko iesākt. Bet tai pašā acumirklī iegadījies Dienvidus vējš un uzsaucis: "Ko tu esi darījis? Vai neteicu tev, lai neej pār grāvīti?"

To sacījis, Dienvidus vējš novilcis viņam zaļos svārkus un to izsviedis no laimības dārza ārā.

Bārenītis gājis pa ceļu vien projām. Uz vienu reizi tas sadzirdējis ko kunkstam. Paskatījies, ieraudzījis ceļa malā vezumu ar spārniem. Apakš vezuma gulējis cilvēks.

"Kas tev noticis?" bārenītis jautājis.

"Ai, palīdzi man no vezuma apakšas iztikt; citādi mani nospiedīs." Bārenītis izvilcis nelaimīgo. Bet līdz ko tas bijis uz kājām, tā sagrābis bārenīti, sacīdams: "Vai zini, kas es esmu? Es esmu nāve. Astoņdesmit gadu tevi meklēju; nu reiz dabūju. "Nāve piespiedusi to pie krūtīm un tai pašā acumirklī bārenītis nomiris.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir bez šaubām cēlusies no pazīstamās Andersena pasakas par paradīzes dārzu. Pasaku pētītāju viņa interesē tikai tik tālu, kā viņa ir pārgrozījusies tautas mutē. Nav pietiekoša iemesla domāt, ka uzrakstītājs to būtu tīšām ņēmis no grāmatas, lai arī Vēju māte (t. tradicijās Vēja māte) un laimības dārzs nav īsti tautas valodas vārdi. Iepriekšējos variantus šī pasaka atgādina ar savu neapdomībā zaudēto laimi. P. Š.