Reizu kādam ķēniņam bija jāiet karā. Tas salasīja savus kaŗa pulkus un stājās ienaidniekam pretī. Kad nu mājās nebija rūmes tik daudz zaldātiem, tad apmeta lēģeri uz lauka, kuŗ liels, biezs mežs bija tūvuma.
Viens jauns zaldāts, bīdamies no kaušanas, paņēma plinti un zobinu un iemuka biezumos. Otrā dienā ķēniņš, zināt dabūjis, stellēja visu kaŗa spēku mežā tā meklētu. Viens zaldāts uzgāja bēgli un gribēja to vest malā pie ķēniņa, bet bēglis sacīja uz atradēju: "Klausies! Paliec tu ar' tepat pie manis mežā! Kādēļ tad mums būs iet kaŗā, kuŗ varbūt mūs pirmos nošaus? Labāki iesim abi divi projām."
Atradējs gan to negribēja darīt, bet kad bēglis tam uzmācās, tad apsolījās palikt tam par biedru, tie nu abi divi devās dziļāki mežā iekšā. Citi meklētāji, iznākuši no meža, drīz apķērās, ka nevien bēgli nav dabūjuši, bet arī vēl otru zaldātu pazaudējuši.
Nu tiem atkal bija jāiet meklētu. Tika norunāts, ja viņi esot izbēguši, tad, kad tos dabūjot rokā, tūliņ uz vietas vajagot nošaut. Beidzot gan tiem nāca prātā, ka varbūt mežā kautkuŗ tāda vieta esot, kuŗ gan var ieiet, bet nevarot tikt ārā, tādēļ tagad negāja pa vienam, bet pa diviem kopā. Vienam pāram gadījās uziet bēgļus, un tie šos tūliņ gribēja nošaut, bet kad tie sāka lūgties, lai pagaidot un nešaujot, tad ar' meklētāji palika mierā, un prasīja, kādēļ tie bēguši. Bēgļi, savu nāvi priekš acīm redzēdami, sāka arī pārrunāt meklētājus, lai šie pie tiem paliekot. Viens meklētājs par tādu valodu ļoti saskaitās un tūliņ vienu bēgli uz vietas nošāva. Nu tam palika bailes, jo pats ķēniņš to nebija vēlējis, tādēļ abi meklētāji, bēgļa paskubināti, palika mežā un steidzās vēl dziļāki biezumos iekšā. Kad nu citi meklētāji no meža iznāca un redzēja; ka tagad pavisam četri vīri trūka, tad ķēniņš, bīdamies, ka pēdīgi arī pašam nav jādodas lapās, nelaida vairs nevienu uz meklēšanu. Viņi domāja, ka ne vis izbēgušie tur vainīgi, bet laikam meklētājiem kāda cita liksta uzbrukusi.
Šie trīs bēgļi pēc ilgas staigāšanas pa mežu mežiem, nonāca pie kāda kalniņa, kuŗ tie ieraudzīja nelielas duris. Viņi, tās atvēruši, gāja tur iekšā un uzgāja gaŗu gaņģi, pa kuŗu arvienu tā uz leju gāja. Labi dziļi apakš zemes tie uzgāja smukas istabas, bet cilvēku tur nebija iekšā. Vienā istabā stāvēja galds ar trim krēsliem riņķī apkārt, otrā trīs gultas un trešā istaba bija pilna drēbju.
Tie no iešanas gauži piekusuši, metās ikkatrs savā gultā un apgūlās; pēc atmodušies tie ieraudzīja uz galda trīs bļodas ar ēdieniem, un pie katras bļodas zīmīte, uz kuŗām ikkuŗa zaldāta vārds bija uzrakstīts. Viņi bija diezgan izsalkuši, tādēļ sēdās pie galda un sāka ķemmēt. Kad bija paēduši, tad vēl vairāk apskatīja māju un uzgāja grīdā lūku, un to atvēruši, iegāja tur iekšā; bet tiem par brīnumu tur vis nebija pagrabs, bet itin smuka istaba, kuŗ tie ieraudzīja trīs skaistas dāmas itin glīti ģērbušās. Šās no iesākuma gan sabijās un kaunējās, bet pēdīgi ar tiem sāka runāties un stāstīja, ka šī māja esot kāda pils, kas senāki stāvējusi virs zemes, tad reizu zeme piepēši pārplīsusi un pils iegrimusi zemē. Kad šie tām prasīja, no kā viņas pārtiekot, tad viņas rādīja maisu, kuŗ iekšā bija kāds puspūrs miltu, un stopu pilnu ar ūdeni, sacīdamas: ,.No tā mēs pārtiekam; mums nekad netrūkst ne maisa miltu, ne stopa ūdens."
Zaldāti, ar tām labi iepazinušies, pēdīgi iemīlējās savā starpā un vēlējās precēties. Kad nu mācītāja nebija, kas tos laulātu, tad dāmas viņus ieveda kādā sānistabā, kuŗ sēdēja vecs sirmgalvis, kas šos mācītāja vietā salaulāja. Viņi tur nu dzīvoja labu laiku, nemaz nedomādami pili atstāt. Sievas viņus apšķinķoja ar brīnišķīgām dāvanām. Viens dabūja tādus svārkus, kad tos apvilka, tad palika neredzams. Otrs dabūja tādu tauri, kad to pūta pa vienu galu, tad sanāca daudz, daudz apbruņotu zaldātu ar plintēm un zobiniem un gaidīja tik uz pavēli; bet kad taurei pūta pa otru galu, tad visi zaldāti pazudās. Trešais dabūja par šķiņķi maku, kuŗā nekad naudas netrūka; līga to pakratīja, tad tūliņ bira dukāti skanēdami vien laukā.
Pēdīgi tie sarunājās iet pastaigāties pa pasauli, un izgāja pa tām pašām durim, kuŗ bija ienākuši. Viņi nu staigāja pa mežu, kamēr uzgāja kādu lielu pili. Tur iegājušiem, viņiem stāstija, ka šī ķēniņa meita esot liela kāršuspēlmane: viņa nospēlējot un atņemot visu naudu. Ja kas ar miljoniem rubļu tur ieejot, tas bez kapeikas no turienes iznākot. Tur nu iegāja tas zaldāts, kam bija neizkratamais naudas maks, un uzdevās, ka gribot ar princeni kārtis spēlēt. Princene bija ar mieru un tie sāka spēlēt. Zaldāts nebija nekāds kāršuspēlmanis, kādēļ princene to arvien vinnēja; bet kad tam naudas nebija trūkums, jo viņš maciņu izvilcis, pakratīja vien, un katru reizu tūliņ aizmaksāja, tad tie sāka atkal no jauna spēlēt. Princene, tādu maku redzēdama, brīnījās par to. Sadusmojusies, viņa neredzot paķēra zaldāta maku un nolika savu tai vietā. Kad nu zaldāts gribēja kratīt naudu, tad tikai kādas kapeikas vien izbira. Princene nu pavēlēja izgrūst zaldātu pa durim; tas gan nu manīja, kas bija noticis, bet viņš skaidri nevarēja pierādīt, tādēļ bija jāpaliek mierā.
Bēgļi nu visi trīs kopa sarunājās princenei par to atriebties. Reizu ķēniņš savas meitas dzimšanas dienā taisīja lielas balles, uz ko daudz svešu viesu bija lūgts. Kad visi viesi kopā ar princeni ēda un dzēra pie galda, tad otrs zaldāts savos brīnumsvārkos apģērbies, piestājās pie meitas, līga tā kaŗoti bāza pie mutes, tad šis sita par roku, tā ka viss ēdiens šai ieskrēja acīs un karote izlēca no rokas un nokrita zemē. Viesi, to redzēdami, sāka smieties un čukstēja cits citam ausīs. Ķēniņš, to manījis, stellēja viesus citā istabā, viņš pats nostājās pie durim un, ikkatru viesi labi ar rokām aptaustīdams, pa mazu, mazu duru šķirbiņu ielaida istabā, tam arī laimējās satvert zaldātu un noraut svārkus, jo tas bija vilcies princesei no pakaļas. Tas nu palika redzams un manāms, ķēniņš lika viņu iemest cietumā, un tagad princenei bija miers pie galda.
Kamēr tie vēl ēda un dzēra pie galda, tamēr trešais zaldāts pūta ar savu brīnišķīgo tauri; pēc taurēšanas saskrēja daudz apbruņotu kaŗavīru no malu malām un apstāja pili, tie gaidīja tik uz pavēli, kad sākt šaut. Visi viesi un pats ķēniņš skrēja skatīties, tādu lērumu ieraudzīdami, nu drebēja vien no bailēm. Ķēniņš lūdza taurētāju pie sevis iekšā, tas arī paklausīja un ienāca ar visu savu tauri; ķēniņš tam lūdzās tauri apskatīt, un zaldāts, neko sliktu nedomādams, šim to arī iedeva. Līga ķēniņam taure rokā, tad viņš tūliņ pūta pa otru galu un visi kaŗavīri bija projām, tagad zaldātu saņēma cieti un ieslodzīja pie otra drauga cietumā.
Trešais zaldāts, palicis viens, devās uz mežu, gribēdams uzmeklēt veco pili apakš zemes. Pēc kāda brīža tas ieraudzīja smukas ogas un sāka tās ēst; bet tikko viņš kādas divas vai trīs bija apēdis, tad viņam deguns sāka stiepties garāks un garāks, kamēr pēdīgi veselu asi bija garš. Viņš tagad sava lielā deguna dēļ vairs nevarēja staigāt galvu nodūris uz zemi, bet nu tam bija galva jāgriež arvien uz augšu, ka lai garais deguns nenolūztu. Šis tā iedams, ieraudzīja netālu otrā vietā citas ogas un sāka tās ēst. Un, ak tu prieks! Viņa garais deguns sāka rauties un palika tāds pats, kā senāki bijis. Viņš savā lielā priekā atgādājās ķēniņa meitas un ar šām ogām apņēmās tai atriebties.
Tas pielasīja kādu groziņu ar tām ogām, no kuŗām deguns garš bija tapis, un vienu svārkukešu pillu ar tām ogām, no kuŗām deguns atkal bija sarāvies, un tad gāja uz ķēniņa pili. Tas iegāja pilī un pārdāvāja sulaiņam ogas priekš ķēniņa. Sulainis, zinādams ķēniņu lielu gardēdi, gāja pie tā iekšā un teica, ka kāds vīrs ar ogām atnācis un tās pādāvājot. Ķēniņš deva sulaiņam naudu, šis nopirka par to no vīra ogas un ienesa tās viņam. Ķēniņš ēda pats un deva arī savai sievai un meitai. Tiem visiem trim nu izauga veselu asi gari deguni, gan viņi nu sūtīja pēc dakteriem, bet neviens negadījās, kas tos būtu varējis ārstēt:
Otru dienu mūsu zaldāts gāja pie ķēniņa un izdevās par dakteri; ķēniņš bija ļoti priecīgs un solīja tam daudz naudas, ja izārstēšot. Zaldāts, liels akutņiks būdams, nedeva vis tūliņ ogas, bet dedzināja ar baltu dzelzi ķēniņam degunu un stāja virsū, lai izsūdzot savus grēkus. Tas šim teica, ka viņa deguns tikai lielu grēku dēļ tāds palicis. Ķēniņš tam sūdzēja gan šādus, gan tādus grēkus, lielus un mazus, arī pēdīgi, kad zaldāts prasīja, vai kādam kautko neesot atņēmis, sāpes nevarēdams izciest, atdeva šim tauri un svārkus. Zaldāts vairs ķēniņu ilgāki nemocīja, bet iedeva ogas, no kā deguns ātri izveseļojās, ķēniņieni viņš nemaz nemocīja, jo šī nekādu ļaunumu nebija darījusi.
Zaldāts nu gāja pie princenes, dedzināja tāpat kā ķēniņam ar baltu dzelzi degunu un paģērēja, lai tā izsūdz savus grēkus. Šī tos drīz izsūdzēja un arī atdeva tam neiztukšojamo maciņu; dakteris tai nu iedeva no veselības ogām, un deguns tūliņ sarāvās un palika vesels. Ķēniņš dakteram aizmaksāja lielu naudu un gribēja dabūt arī tauri un svārkus atpakaļ, bet zaldāts tam nedeva, sacīdams, ka šās lietas zināmā vietā jānododot, citādi deguni atkal būšot augt un stiepties. Ķēniņš uzticējās dakteram un atlaida viņu ar visām brīnišķīgajām lietām, tam piekodinādams labi aši steigties prom, ka lai deguni atkal nesāktu stiepties.
Viņš arī izlūdzās savus draugus no cietuma, un nu visi trīs dzīvoja un turējās kopā un izdarīja ar saviem šķiņķiem daudz brīnumdarbu pasaulē.