Reiz gāja zaldāts un divi virsnieki uz ķēniņa pili. Ceļš nebija īss, viņiem bija ilgi jāceļo un tā viņi nonāca pie liela meža, kurā viņiem bija jāpaliek trīs naktis.

Pirmo nakti virsnieki apgūlās un zaldāts palika augšā par sargu. Uz rīta pusi sacēlās liela vētra un nāca viņam klāt. Zaldāts pārbijies sauca: "Ja esi cilvēks, tad runā; ja esi ēns, tad šaušu."

Šis atbildēja: "Nešauj, samaksāšu."

Zaldāts arī nešāva, aizgāja uz runātāja pusi un piegāja pie viena vecīša, kas viņam iedeva mēteli. Zaldāts prasīja: "Kur lai dodu šo mēteli? Es jau pats savu nevaru panest."

Vecītis viņam atbildēja: "Kad šo mēteli uzvilksi, tevi neviens neredzēs."

Gaismai austot, zaldāts un virsnieki atkal gāja tālāk. Pienāca nakts, viņiem atkal bija jāpārguļ mežā. Virsnieki apgūlās un zaldātam bija jāsargā. Uz rīta pusi nāca atkal vētra, bet lielāka kā pirmā. Zaldāts atkal uzsauca: "Ja esi cilvēks, runā; ja esi ēns, šaušu!"

Tas pats vecītis viņam atbildēja: "Nešauj, es tev samaksāšu."

Zaldāts piegāja pie vecīša, kas viņam iedeva vienu kulīti. Viņš atkal prasīja: "Ko lai es iesāku ar to?"

Kad tev naudas vajaga, tad tik papurini to kulīti, tūliņ viņā būs nauda," tā vecītis atbildēja.

Gaisma ausa, viņi cēlās un gāja tālāk savu ceļu. Arī nākošo nakti viņiem bija jāguļ mežā. Uz rīta pusi atnāca atkal vētra. Zaldāts uzsauca: "Ja esi cilvēks, runā; ja esi ēns, šaušu!"

Vecītis solīja atkal maksu un iedeva viņam kūjiņu, tad zaldāts arī nešāva. Viņš nu prasīja vecītim: "Ko lai ar tādu kūju iesāku?"

"Tava plinte nav tik daudz vērts, kā šī kūjiņa, ar ko tu vari veselu karaspēku pārvarēt," atbildēja vecītis.

Pienāca diena un viņi gāja atkal savu ceļu. Viņi nonāca pie viena ķēniņa pils, bet iekšā tos nelaida, jo ķēniņam pašlaik bija dzīres. Zaldāts, apvilcis vecīša doto mēteli, iegāja pilī un, neviena nemanīts, ēda un dzēra pie bagātīgi klātiem galdiem, līdz piedzērās un pakrita pie zemes. Viņam krītot, mētelis pavērās un kļuva redzama viena zaldāta kāja. Ķēniņa meita to ieraudzīja un brīnējās par kāju bez cilvēka. Sanāca ļaudis, tie nezinot norāva zaldātam mēteli un tas tapa redzams. Vīru nu gribēja ielikt cietumā, bet zaldāts lūdzās:

Neliekat mani cietumā, es varu jums daudz laba darīt: palīdzēšu zemi vairot un visu ķēniņu karaspēkus pārvārēt.

Ķēniņš arī viņu apžēloja un palaida vaļā, tikai ķēniņa meita paņēma zaldāta mēteli un kulīti.

Ķēniņš, gribēdams redzēt zaldāta spēku, sasauca visu savu karaspēku un lika ar to zaldātam cīnīties. Zaldāts ar savu kūjiņu arī iznāca karaspēkam pretī. Bet kolīdz karaspēks ieraudzīja viņu ar kūju uz viņiem nākam, tas tūliņ sāka bēgt. Ķēniņa meita, to redzēdama, apvilkusi zaldāta mēteli, neredzot pienāca pie viņa un noņēma tam kūjiņu. Zaldāts, nevarēdams vairs pretī turēties, aizbēga uz mežu. Pa mežu klaiņojot, viņam ļoti iegribējās ēst. Te viņš ieraudzīja vienu ābeli pilnu āboliem, norāva vienu ābolu un sāka ēst, bet uzreizi sāka arī just, ka galva paliek arvien smagāka un smagāka. Ar katru apēsto ābolu galva kļuva smagāka. Pēc ceturtā ābola viņš sataustīja uz galvas ragus. Zaldāts gāja tālāk un nonāca pie mazas ābelītes, kurā bija mazi, sārti āboliņi. Viņš tos ēda, un galva kļuva atkal vieglāka un pēc trešā āboliņa gluži vesela. Vēl vairāk tos ēdot viņš palika ļoti skaists. Viņš nopina divus groziņus: vienā ielika lielos ābolus, otrā mazākos. Zaldāts atgriezās pilī un nosēdās pie akas. Ķēniņa meitas kalpone, nākot uz aku, to ieraudzīja un vaicāja: "Ko tu pie akas te sēdi, un ko dari ar tiem āboliem?"

Viņš tai atbildēja: "Nāku no tālienes, gribu te atpūsties. Vai nevēlies ābolus pirkt? Tie man ir pārdodami."

Meita arī pirka ābolus, bet no tiem mazajiem, un tos apēdusi kļuva ļoti skaista. Kalpone nogāja pie ķēniņa meitas, bet tā nemaz nevarēja savu kalponi pazīt, tik skaista viņa bija palikusi.

Ķēniņa meita viņai uzkliedza: "Kā tu uzdrošinājies nākt pilī bez atļaujas?"

Meita atbildēja: "Es jau esmu jūsu kalpone. "

Ķēniņa meita prasīja, no kā tā tik skaista palikusi. Kalpone atbildēja: "Tur pie akas sēd kāds vīrs ar gardiem āboliem, vieni ir lieli, otri mazāki. Es pirku un ēdu no tiem mazākiem āboliem un tā pārvērtos. Kas ēd no tiem lielākiem āboliem, paliek laikam vēl skaistāks."

Ķēniņa meita gribēja palikt skaistāka, sūtīja kalponi pie tā vīra ar aboliem, teikdama: "Ej un nopērc man tos lielākos ābolus!"

Kalpone arī nopirka kādus lielākus ābolus. Vīrs viņu vēl pamācīja: "šie āboli jāēd īsi priekš gulēt iešanas."

Kalpone, ābolus atnesusi, pastāstīja ķēniņa meitai, kad tie ir ēdami.

Ķēniņa meita, nevarēdama sagaidīt vakara, gāja jau dienā gulēt un gultā sāka tūliņ ēst ābolus. Bet, ak šīs briesmas! Tikko ābolus apēda, viņai izauga briesmīgi ragi un no skaistuma ne vēsts. Ķēniņš par to ļoti noskaitās un gribēja vainīgo ābolu pārdevēju likt cietumā, bet to nevarēja vairs atrast.

Daždažādi ārsti tika atvesti pie ķēniņa meitas, bet neviens nevarēja viņai palīdzēt. Tad tas zaldāts, pārģērbies citās drēbēs, lai viņu nepazītu, gāja pie ķēniņa un teica: "Es varu tavu meitu izārstēt."

Ķēniņš to arī pielaida pie savas meitas un zaldāts nu to izārstēja ar saviem mazajiem āboliem. Kad ķēniņš gribēja tam samaksāt, vīrs teica: "Atdod man to kulīti, mēteli un kūju, ko tu vienam zaldātam esi noņēmis! Citas maksas man nevajaga."

Ķēniņš bija tik priecīgs par savas meitas izārstēšanu, ka arī atdeva visas prasītās lietas.

Zaldāts bija nu visu savu mūžu laimīgs, jo naudas viņam nekad nepietrūka.

P i e z ī m e. Ļoti līdzīgu pasaku atceŗos agrāk arī Raunā dzirdējis. P. Š.