Reiz kādam puisim mežā nojukušas pēdas, viņš samaldījies trīs dienas un naktis, kamēr tad itin nejauši ceturtajā dienā saticis vecīgu vīru. Šis ieved puisi jaukā pilī, dod paēst, nodzerties un tad saka tā: "Paliec, puisīt, pie manis vienu gadu. Pēc gada laika došu tev mīklas minēt. Ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs, ja ne, tad nu gan tā būs, ka būs. Ēst un dzert tev netrūks, dabūsi tādus ēdienus un dzērienus, ko vēl savā mūžā neesi baudījis. Vai esi tā mierā?"

"Nemaz nezinu!" puisis atbild.

"Nu, ja nezini, tad varu tev pateikt tik to, ka mājā netiksi un ceļa neatradīsi. Apdomā nu pats, kas labāki: vai mūžīgi maldīties, jeb pie manis palikt."

Neko darīt, jāpaliek. Pirmā dienā puisim gāja labi, otrā arī nekas nekaitēja, bet trešajā dienā nabadziņu ieslēdz pagrabā, lai smok, kamēr vecais mīklas uzdos.

Gads drīzi gāja uz beigām, puisis vēl vārgst pagrabā. Tata piķis! Un ej nu vēl sazini, kā ar mīklu minēšanu izdodas! Puisim tīri galva reibst. Bet ko tu taisnam padarīsi? Kamēr šis tā sūrojas, bēdājas, te palīdzība klāt. Kurmis, melns noracies, izlien no zemes un saka tā: "Nebēdājies, lien tik nu ārā! Tu redzi, kādu lielu caurumu esmu izracis. Veselu gadu ņēmos, kamēr tādu izraku. Grūti gan gāja, sviedri pilēja, bet ko darīt? Tava Laimiņa pavēlēja rakt - jārok. Steidzies ārā līst, kamēr dienas gaisma neaust un vecais nemanītu. Tad vēl! Aiz pils ir liels dobs ozols. Ielien dobumā, paslēpies un atdari ausis. Vakara, tumsā steidzies atpakaļ savā pagrabā. Es tad aizbēršu caurumu un viss būs labi."

Puisis izlien no pagraba, paslēpjas dobumā un nu klausās abām ausīm. Līdz pusdienai viss klusu. Bet dienasvidū uz ozola atlaižas spīdoši melns krauklis, nopurinās un tad sāk pats pie sevis runāt: "Tā, tā - rītu būs gads pagalam! Kādas mīklas lai uzdodu? Uzdošu tā: lai viņš pasaka, no kā šī zirga ādas galdadrāna taisīta. Jāapmāna tik acis, lai zirga āda izskatītos pēc trīnītes, tad jau neuzminēs. Tad lai pasaka, no kā šis zirga galvas pods taisīts. Jāapmāna tik acis, lai zirga galva izskatītos pēc māla trauka, tad jau neuzminēs. Tad lai pasaka, no kā šī zirga kājas karote taisīta. Jāapmāna tik acis, lai zirga kāja izskatītos pēc koka, tad jau neuzminēs."

Krauklis aizlaidās, puisim pietika. Vakarā tas ielien savā pagrabā un neliekas ne zinot. No rīta gads pagalam. Vecais atslēdz pagraba durvis un sauc ārā, lai mīklas minētu; no kurmja tam ne jausmas.

"Saki man, no kā šī galdadrāna taisīta?"

"No zirga ādas!" puisis atbild.

"Ak tu rezgalis - uzminēja! Par uzminējumu ņem šo maku, kurā nekad naudas netrūkst. Bet saki man, no kā šis pods taisīts?"

"No zirga galvas!" puisis atbild.

"Ak tu rezgalis - uzminēja! Par otru uzminējumu ņem šos svārkus, kas, mugurā uzvilkti, padara katru par neredzamu. Bet saki beidzot, no kā šī karote taisīta?"

"No zirga kājas!" puisis atbild.

"Ak tu rezgalis - uzminēja. Par trešo uzminējumu ņem šo tauri. Ja vienā galā papūtīsi, tad sanāks liels kara spēks, ja otrā galā, tad kara spēks pazudīs "

Vecais atdod savas trīs lietas, labi nospļaujas un tad uzbļauj, lai puisis steidzoties projām no viņa acīm. Puisis aiziet smiedamies. Otrā, trešā dienā tas sasniedz ķēniņa pili un salīgst tur kalpot. Bet drīzā laikā ķēniņa meita izodusi, ka puisim trīs tik dārgas lietas: naudas maciņš, svārki, taurīte. Viņa pagādā zagļus un liek puiša mantas sev nozagt. No rīta puisis nomana gan, kas tas vainīgais; bet ko tu paša ķēniņa meitai padarīsi?

Kādas dienas vēlāk puisim iegadās mežā darbs. Te itin nevilšus, tas uziet ābeli ar saldiem āboliem. Viņš norauj vienu ābolu un apēd. Bet līdz ko apēdis, te brīnumi lielie: tam gadās pierē tik liels rags, ka ne domāt no biezumiem ārā tikt. Neko darīt jālien četrāpus. Nu lien, nu kūņojas, kamēr lielām mokām aizvelkas līdz mazam apariņam, kas sarkanām ogām, kā nosēts. Puisis sāk ogas ēst. Un nu atkal brīnumi: no ogām rags nozudis, ka ne redzēt. Labi, tagad puisim amats rokā. Viņš saplūc ogas, sarauj ābolus un steidzas uz pili. Ķēniņa meita to satiek durvīs.

"Kur, puisīt, tādus ābolus ņēmi?"

"Kur ņēmu? Mežā ņēmu!"

"Dod man ar'!"

"Kādēļ ne? Še ēd vesela "

Meita paņem ābolus, ieiet savā istabā un sāk ēst. Te acumirklī pierē tāds rags līdz griestiem. Ķēniņš sasauc visuvisādus dakterus, lai ragu noņemtu. Bet nelīdz, kā ragu nogriež, tā desmit ragi tai vietā. Nu pilna galva ragiem. To redzēdams, ķēniņš savās bēdās nezin vairs ko darīt. Viņš apsola tam savu meitu par sievu atdot, kas ragus noņems. Nu sanāk pasauls dakteŗu; nevar neviens. Beidzot ies puisis. Viņš izdzen visus no ķēniņa meitas istabas ārā un tad noprasa ragainītei īsi: "Vai zagi manas trīs lietas?"

"Pati gan nezagu, bet liku nozagt!"

"Tā, tā. Tie nu ir tie ragi par taviem nedarbiem. Vai vēl tā darīsi?"

"Tici droši, puisīt, ne mūžam vairs ne."

"Nu, tad varu tevi precēt. Tūlīt noņemšu tev ragus un tad turēsim kāzas. Še apēd tās ogas- būs labi."

Ķēniņa meita apēd ogas - ragi acumirklī nozūd. Puisis nu apprec ķēniņa meitu un manto, pēc sievas tēva nāves, valdību.