4. A. 566. J. Ozols, Saukā. Brīvzemnieka kr. LP. VI, 863 (130, 6).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Bet drīzi tēvs nomira, atstādams dēliem labu tiesu mantas un naudas. Dēli mantu un naudu izdalījās un iesāka tirgoties. Gudrie tirgojās kā lieli tirgotāji, bet muļķītis braukāja tikai ar šādām, tādām precēm apkārt un vēl pārdeva preci daudz lētāki, nekā bija iepircis. Zināms, tad nu arī tēva nauda drīzi vien bija vējā un lūgšus bija jālūdzas, lai vecākais brālis vēl vienu simtu patapina. Vecākais patapināja gan, bet drīzi arī tas simts aizgāja vējā. Nu lūdzās vidējo brāli, lai tapina tas. Vidējais patapināja gan veselu simtu; bet arī tas izputēja.

Nu, ko nu? Sadomāja: ies tāpat tukšām rokām plašā pasaulē. Gāja, gāja - iegāja lielā, lielā mežā; izgāja no meža - gadījās klajums un klajumā ieraudzīja kaut ko spīdam. Bet piesteidzās klāt - spīdums kur palika, kur ne. Nu atmeta ar roku un gāja tālāk. Gabaliņu pagājis, paskatījās atpakaļ - spīd atkal. Nevarēja nociesties, gāja atpakaļ. Piegāja klāt - nespīdēja atkal vairs. Nu noņēmās taisni iet projām. Bet gabalu pagājis - vēl tikās paskatīties un - lai joki, kur joki - spīdēja atkal. Tagad muļķītis atsteidzās atpakaļ un iesāka pamatīgi pārmeklēt vietu. Meklēja, meklēja - atrada vecu naudas gabalu. Nu, lai nu arī bija veca nauda, taču bija atkal reiz kāds naudas grasis kabatā. Un, iegājis pilsētā, viņš domāja par veco naudas gabalu labi paēst; bet apdomāja atkal: "Diezin, vai tādu vecu, norūsējušu naudu ņems pretim? Jānospožina!"

Bet iesāka spožināt, diktāki paberzt - sāk krist no vecā dukāta jauni dukāti ārā cits pakaļ citam, un visi tik spoži, ka laistās vien. Nu muļķītim atkal naudas dies un gan. Un tūliņ - neko vairāk - paēda labi, sapirka preces, zirgu, labus ratus un laidās ceļā uz māju pusi. Brauca, brauca - nokļuva lielā, lielā mežā un aizmaldījās. Dažu dienu samaldījās bez ceļa. Te vienu vakaru par laimi ieraudzīja uguni spīdam. Ko nu vairs gaidīt? Piesēja zirgu turpat pie koka un gāja uz uguni steigdamies. Aizgāja un atrada mazu mājiņu un mājiņā vecu, vecu vecenīti. Nu lūdza vecenītei, lai jel parādot ceļu, esot nomaldījies. Vecenīte atsacīja: "Es arī ceļa nezinu! Tu esi nelaimīgs cilvēks, jo drīzi parādīsies mani divpadsmit dēli - tie visi ir laupītāji - un tu kritīsi viņiem nagos."

Un kamēr muļķītis vēl tur kādu vārdu taisījās runāt, jau divpadsmit dēli ienāca pa durvim un palika dikti priecīgi, ka atraduši svešnieku priekšā. To varēšot nu labi pamocīt, tikai to vēl šie nezinot, kādā mocībā svešnieku nomocīt, tas jāizspriežot papriekšu. Laupītāji ņēmās spriest - viens teica to, otrs to; bet divpadsmitajam vecenītes dēlam, pašam jaunākajam, sirds iežēlojās par nelaimīgo; viņš ieteicās: "Ko mēs viņu bendēsim, kas taču tur atlēks? Liksim labāk, lai viņš divu stundu laikā divi pūri naudas mums sagādā."

"Jā, jā! tā ir gan!" citi arī iesaucās un nu šim divi stundu laikā jāgādā nauda, lai ņem, kur grib.

Bet muļķītis par tādu sprieduma atkal nemaz nesabijās, tūliņ paķēra divi pūru maisu, izgāja laukā un sāk tikai savu veco naudas gabalu berzt. Tas bija viens redzējums - maiss pilns ar spožiem dukātiem vien. Iestiepa pie laupītājiem, laupītāji ne acīm ticēt gandrīz - tādi dukāti kā nolasīti un tik liels maiss vēl. Nu, ko nu? Nu šie tādi draugi paliek, ka jāpabrīnās: paši parādīja vēl ceļu un izvadīja muļķīti cildinādami.

No meža izkūlies, muļķītis iebrauca ķēniņa pilsētā un ieraudzīja ķēniņa vienīgo meitu. Tā viņam ļoti patika un tā tūliņ bildināja par līgavu. Bet ķēniņš atteica: "Ja tu nākamā naktī man divi mucu zelta naudas atvedīsi, tad tev došu savu meitu."

Labi, to viņš solot gan, lai tikai nostādot divi mucas pagalmā, vārtus atstājot vaļā un pils sargus aizsaucot gulēt, jo neviens nedrīkstot redzēt, kā viņš naudu vedīšot.

Ķēniņš tādai norunai nebija pretim. Kad nav, nav brīv redzēt, kas tad viņam? Liela muiža gan zudīs, ja vienu nakti pils sargi pagulēs.

Un tā nu vakarā, kad visi bija pie miera, muļķītis nostājās pie mucām, izvilka veco naudas gabalu un sāka tikai berzt. Tūliņ jauni dukāti skanēdami bira mucās un mazā gaismiņā abi trauki pilni līdz malām, lai strīķē.

Ķēniņš piecēlās, paskatījās - neko darīt - meita jādod. Un tad nu bija varenas kāzas tai reizē.

Bet pēc kāzām muļķīša sieva apmanīja, ka šis uz krūtim, apakš krekla, vienmēr vecu naudas gabalu nēsā. Šī gan tur taujāja, taujāja, ko tādu vecu nieku tik svēti glabājot. Bet muļķītis atsacīja: lai, lai! Tomēr tikmēr un tikmēr šī nelikās mierā, kamēr beidzot izzīdusi taču, ko tas dukāts nozīmē. Un vienu nakti muļķītim ne jausmas - nozog šī veco dukātu un nu rītā itin liela: ja viņš vienas dienas laikā nevarot vēl divi mucu zelta naudas gādāt, tad lai par viņas vīru vairs nesaucoties!

Tas bija pavisam traks tracis muļķītim tagad. Divi mucu jāgādā un vecā naudas gabala nav un nav, lai arī malas grieztu apkārt.

Ko nabadziņš tai dienā izmeklējās, žēl bija redzēt; bet tikpat nelīdzēja. Pašā vakarā ķēniņa meita aizdzina, lai iet, uz kuru pusi grib.

Gāja, gāja šis - nogāja līdz jūrai. Noiet līdz jūŗai un ierauga mazu laiviņu malā. Ko nu darīs? Kāpa turpat iekšā un pārgulēs nakti. Bet miegu guļot, sacēlās pastiprs vējš un aizdzina laiviņu tālā jūŗā, jūŗas salas malā. Rītā šis piecelsies - ierauga svešumu. Ko nu vairs darīt? Kāps turpat malā. Izkāpj malā, redz daudz ābeļu skaistiem āboliem, bet pie ikkatra koka stāv zīmīte ar uzrakstu, kādi āboli kokā. Pie vienas ābeles rakstīts: "Kas no šiem āboliem ēdīs, dabūs lielu kāsu", pie otras: "Kas no tiem ēdīs, dabūs pārlieku kašķi!" pie trešās: "Kas no šiem ēdīs, taps no kāsus un kašķa vesels!"

Muļķītis pārdomāja: "Tie āboli var derēt!" un norāva no visiem trim kokiem dažus ābolus. Tad viņš atkal iekāpa laiviņā un nolikās gulēt. Kamēr gulēja, bija sacēlies otrāds vējš (jūŗas vējš) un tas nemanot un nezinot aizdzina laiviņu atpakaļ malā. Muļķītis atmodās, izkāpa malā un iegāja pilsētā pārģērbties, lai ļaudis tūliņ nepazītu, ka viņš ir aizdzītais ķēniņa znots. Bet tās bēdas! Pilsētā viņš dabūja dzirdēt, ka šodien būšot ķēniņa meitu laulāt ar citu. Tas šim ķērās brīnum pie sirds un viņš sagudroja laulības izjaukt. Ielika tos divi nelāgos ābolus kurvītī un pārģērbies nostājās pie baznīcas durvim. Kā nu ķēniņa meita nāca laulāties, tā viņa pamet acis: kas tie par skaistiem āboliem! Un tūliņ nopērk abus divus. Bet līdz ko nopirka, tā šij laulības domas vairs ne prātā; kā ar roku atņemtas, un tūliņ - pati nezinādama, ko dara - atpakaļ uz mājām pie tēva, lai skatoties, kas tie par neredzētiem, skaistiem āboliem! Tēvs atteica: "Nu tad ēd vien, ko tu ķizini!"

Šī apēd. Kā apēda - kāsus klāt, tāds kāsus, ka ne parunāt vairs. Ķēniņš domāja: "Tas viss tāpat!" lai uzēdot to otru ābolu, varbūt pāriešot. Apēda otru, nu vēl trakāki, nu apsitās kašķis, tāds kašķis vispār miesām kā mūžīgs bruģis. Kāzenieki pie baznīcas gaidīja ķēniņa meitu atpakaļ, nevarēja sagaidīt un gāja raudzīt, kas šij par nelaimi noticis. Aizgāja pilī un vai tēte! - jārauga tikai dakteŗi pie laika. Kāsē un rīstās, ka nemaz atņemties, un kašķis, ka bail virsū skatīties.

Un tad nu sanāca visu-visādi dakteri, bet neviens nevarēja izdziedināt. Pēdīgi ķēniņš cita padoma nezināja - izsludināja: "Kas manu meitu no tādas un tādas sērgas izdziedinās, tam atdošu viņu par sievu un vēl savu valsti pūrā līdz."

Otrā dienā pēc tā izsludinājuma muļķītis pārģērbies klāt: viņš varot tādas slimības dziedināt, bet slimniecei papriekšu jāatdodot tā lieta, ko viņa reiz vienam nozagusi, citādi neapņemoties ārstēt. Neko darīt, ķēniņa meitai bija jāatdod vecais naudas gabals muļķītim. Nu, un nu bija viegla lieta. Iedeva trešo ābolu apēst, slimniece uz pēdām vesela.

Tagad muļķītis devās pazīstams un nu viss atkal labi! - nu dabūja valsti, dabūja sievu atpakaļ, jāsaka, dzīvoja atkal no jauna.