Bija nabadzīgs ķēniņš: tam bija tikai vienpadsmit zaldātu, bet pārlieku daudz parādu. Mirdams viņš piesauca dēlu klāt, sacīdams: "Tev ir trīs kūmas un katrs atstājis mantojumu. Meklē aiz pils vārtiem, pa labi no avota, tur zemes apakšā ir pagrabs, un pagrabā tie mantojumi, ko kūmas tev atstājuši."

To teicis, ķēniņš nomira. Dēls palika par ķēniņu un lika nu saviem vienpadsmit zaldātiem tai vietā rakt, kur tēvs bija teicis. Raka, raka - uzraka pagrabu, atrada tanī dzelzs šķirstiņu. Atver jaunais ķēniņš šķirsteli, atron trīs lietas: jostu, maku, tauri. Palika šis dusmīgs, ka neatradis dārgumus, bet vēl tur pameklējis, atrada papīrīti ar šādu rakstu: "Kas ar šo jostu apjožas, vēlēdamies: kaut būtu tur un tur, tas būs tūliņ tur, kur vēlējies; bet maks ir tāds: nomet zemē, pacel, būs ikreiz pilns naudas; taure atkal tāda: tiklīdz pataurēsi - būs kaŗa spēks klāt, cik lielu vien vēlies."

Jaunais ķēniņš izlasa papīrīti un palika ļoti priecīgs par tādu iemantojumu. Nu dzīvoja bez bēdām un samaksāja visus savus parādus. Vienu vakaru viņš apjoza jostu, vēlēdamies : "Kaut es būtu pie tās un tās ķēniņa meitas!"

Acumirklī bija klāt. Ķēniņa meita vaicā: "No kurienes izgadījies teitan?"

Šis parāda savu jostu: "Lūk, tā mani atnesa!"

Arī maku rādīja, stāstīdams, kāda laime tai makā guļ. Ķēniņa meita lūdzās: "Dod jel man arī uz brītiņu tās lietas, es parādīšu tikai tētiņam."

Jaunais ķēniņš pasniedza jostu, atdeva maku un šī aiznesa tēvam rādīt, bet drīzi vien bija atkal atpakaļ ar lietām, gluži tādām pašām; tomēr īstas tās nebija. Jaunais ķēniņš apjozis jostu, vēlējies: kaut būtu mājā! Bet josta neklausa vis; metis maku zemē, maks arī neklausa vairs. Šis redz: nu ir pievilts un ķēniņš arī ar kaŗa spēku klāt, grib šo saņemt. Nu lūdzas bez gala, lai jel palaižot dzīvu. Vecais ķēniņš beidzot pārdomāja: "Tikpat, ko tu man varī padarīt? Ej, kur tevi kājas nes!" un palaida viņu.

Iziet jaunais ķēniņš no pilsētas pataurēt savu tauri, te neapzināmi daudz kaŗa spēka klāt: ko pavēlot? Jaunais ķēniņš vēlas, piepēži uzbrukdams, pilsētu iekaŗot. Īsā laikā pavēle izpildīta. Vecais ķēniņš ļoti izbijās, bet meita viņu mierina: "Nebīsties nekā, gan es viņam pieglaudīšos."

Tā arī notika: ķēniņa meita izgāja jaunajam ķēniņam pretim, laipni lūgdama, lai piedodot. Jaunais ķēniņš arī piedeva, bet ķēniņa meita nu plijas virsū: "Saki jel, kur tik milzīgu kaŗa spēku ņēmi?"

Viņš parādīja tauri, sacīdams: "Man tikai jāpataurē, tūliņ neapzināms kaŗa spēks klāt."

Ķēniņa meita paņem tauri, pataurē; atskrēja milzīgs spēks: ko pavēlot?"

,Saņemiet jauno ķēniņu, izvediet no pilsētas un palaidiet, lai iet, kur grib!"

Pavēli tūliņ izpildīja, un nu jaunais ķēniņš aiziet, kur acis ved. Iet vienu dienu, otru, pa mežiem, pa kalniem, kamēr sāk gribēties ēst. Te ierauga koku, un kokā skaistus, skaistus ābolus. Viņš saņemas, lien kokā, sāk ēst augļus. Augļi bezgala gardi, tik gardi, kādus vēl nav ēdis. Paēda un līda atkal zemē. Bet lienot kokam atplīst viens zars un šis noveļas zemē. Nu šim ļoti gribas dzert un arī pagulēt. Ierauga turpat avotu, ies dzert, bet nedabūja ne nodzerties, ka jau miegs pārvarēja: palika avota malā guļam cietā, cietā miegā. Guļ, guļ - beidzot pamodīsies, doma celties augšā, bet nevar: guļot bija gadījies tik liels deguns, ka pat augdams pulka koku bija aplauzījis, kas audzējam ceļā gadījušies. Šā deguna dēļ jaunais ķēniņš nejaudāja vairs uzcelties. Tomēr nodzerties vismaz aplam gribējās. Par laimi avots bija tik tuvu, ka varēja ar roku aizkacēt. Viņš pamērca roku ūdenī, apslapināja mēli un juta: - deguns noslābst, mērca otrreiz - vēl noslāba. Beidzot ar avota ūdeni deguns palika tāds pats, kā bijis.

Nu jaunajam ķēniņam iesitās jauns padoms prātā. Viņš salasīja koka augļus un nesa uz pilsētu pārdot, lai var jaunu laimi dabūt. Ieiet pilsētā, teicas jauns dārznieks esam un tikai nogrozās gar pils logiem, dod ķēniņa kalponēm augļus pabaudīt. Kalpones ietek pie ķēniņa meitas: "Tā un tā - jauns dārznieks pārdod brīnum gardus augļus."

Ķēniņa meita nopērk augļus, saēdas, cik smeķ. Saēdas - nāk miegs bez gala. Noliekas gulēt, aizmieg cieti jo cieti. Bet jaunais dārznieks par dabūto naudu nopērk trauku, lai var pārnest avota ūdeni, un ar dakteŗa drēbes. Miegā izaug ķēniņa meitai tik garš deguns, ka sagāza pulku namu augdams. Atmodīsies, šī nevar uzcelties aiz gaŗā deguna. Te atnāk jauns dakteris, solās izdziedināt ligu. Papriekšu viņš likās dziedinām kalpones, bet deguni palika kādi bijuši. Iegāja pēc tam pie ķēniņa meitas, lika dzert ūdeņus, bet nevis avota ūdeni, ko pārnesis. Izdzērās ķēniņa meita viņa ūdeņus - nelīdz: deguns kāds bijis, tāds ir. Tā dakteris izlikdamies pūlējās vairāk dienas - nelīdz. Beidzot viņš vaicās ķēniņa meitai: "Kad tikai neesi kādu aplaupījusi, kautko atņēmusi kādam? Tad nespēju tevi izdziedināt - man liekas, tu esi stipri noburta."

Neko darīt - izstāstīs tam ķēniņa meita itin visu. Bet dakteris atsaka: "Ja gribi vesela palikt, tad pārdod man tās lietas, kas tev tur ir - nolikšu tās kādā vietā, un deguns vienā rāvienā būs vesels."

Ķēniņa meita nu arī lika padot dakterim jostu, maku, tauri. Dabūjis savas mantas, dakteris nu ņemsies meitu patiesībā dziedināt: deva dzert avota ūdeni - deguns noslāba. Bet pilnīgi viņš tomēr neizdziedināja, tāpēc ka viņu tik briesmīgi bija vārdzinājusi: pusotra olekšu gaŗumā palika deguns, kā par spoku pasaulē. Pēc tam viņš atstāja daktera un dārznieka amatu, palika atkal par ķēniņu, kā bijis, iekaŗoja arī vēl to zemi un dzīvoja laimīgi.