Viens jājējs, ceļā būdams, atpūts pie siena kaudzes. Vēlāk, gabaliņu pajājis, ierauga: siena kaudze deg. Nu atskrien atpakaļ skatīties - izlien no kaudzes liela čūska, aptinas zirgam ap kaklu un saka: "Aiznes mani uz turieni, kur es likšu zirgam iet, tad tev ļauna nedarīšu!"

Labi - šis mierā. Nu jāj, jāj - aizjāj pie vienas pils. čūska aptura zirgu, attinas zirgam no kakla un ielien pie pils vienā alā. Bet jātnieks iejāj pils pagalmā, ieliek zirgu stallī, pabaro un tad ieiet istabā raudzīt, vai nesastaps kādu cilvēku. Izskatās vienā malā, otrā - nav ne dzīvas dvēselītes; bet ēdams galds ir apklāts ar labākiem ēdieniem un gulta uztaisīta, ka labāk nevajaga - tas viss. Nu, ko nu gaidīt? Ēst gribas, sēžas pie galda, paēd labi, izguļas mīkstā gultā un paliek trīs dienas.

Ceturtā jās projām - ienāk trīs jumpravas. Pirmā iedeva samta krustiņu un saka: "Trīs dienas ēdi, trīs dienas dzēri, ir paldies nesacīji, še tev tas samta krustiņš par piemiņu. Ja varbūt kādreiz nevarēsi savai sievai pa prātam iztapt, tad pakaŗ krustiņu pār krūtim - tu paliksi par zirgu."

Otra iedeva zobinu sacīdama: "Trīs dienas ēdi, trīs dienas dzēri, ir paldies nesacīji, še tev tas zobins par piemiņu. Ja tev varbūt kādreiz gadītos kaŗā iet, ar to zobinu ienaidniekus uzvarēsi."

Trešā iedeva kreklu, sacīdama: "Trīs dienas ēdi, trīs dienas dzēri, ir paldies nesacīji, še tev šis krekls par piemiņu. Kaŗā iedams, velc viņu mugurā, tad ienaidnieka lodes tavam augumam nekā nepadarīs."

Un jātnieks ar krustiņu, zobinu, kreklu nu aizjāja tālāk.

Jāja, jāja - satiek rekrūtu ķērājus. Tie saķer jātnieku, aizved pie ķēniņa un nodod zaldātos. Bet ķēniņš ar laiku jauno zaldātu dikti iemīl, viņš saka: "Tev jāpaliek manai meitai par vīru!"

Ķēniņa meitai gan zaldāts nepatika, bet nekas nelīdzēja, ķēniņš tomēr liek viņus salaulāt.

Bet kas nu par labumu, ja ar varu ko uzspiež? Ķēniņa znota sieva nīdēt nīdēja savu vīru un beidzot pierunā vēl savu pirmo brūtgānu, pie kuŗa tēvs nelaida, lai ienīsto vīru slepeni nomaitā. Bet tai dienā, kad sievas pirmais brūtgāns nāca maitāt, ķēniņa znotam palaimējās samta krustiņu uzgrūst kaklā un ātrumā pārvērsties par skaistu brūnu zirgu. Zirgs aizaulekšo pie viena saimnieka un saimnieks otrā rītā pieklīdušo veda tirgū pārdot. Bet tirgū zirgs ļoti iepatikās ķēniņa meitai - viņa paša sievai - tā nopērk zirgu un pārved pilī. Pārveda pilī - zirgs paliek par ķēniņa znotu. Sieva nu pukojas, traka palikdama, ka pati savu ienīsto vēl pirkusi, un ierunā vēl otrreiz pirmajam brūtgānam, lai nāk viņu nomaitāt. Un šoreiz pirmais brūtgāns atnāca ar kaŗa spēku ķēniņa znotu nomaitāt. Bet ķēniņa znots apvilka brīnuma kreklu, apjoza dāvināto zobinu un aizdzina viens pats brūtgāna kaŗa spēku, ka nebija ko apskatīties.

Nu ķēniņa meita vēl vairāk sapīka un lūkoja ar viltu no ienīstā vīra atkratīties. Viņa lika tādu pašu zobinu kaldināt, tādu pašu kreklu aust kā vīram un tad slepeni pārmainīja neīsto zobinu ar vīra zobinu, neīsto kreklu ar vīra kreklu. Nu aizsūtīja īsto zobinu, īsto kreklu pirmajam brūtgānam un lika teikt, lai šo kreklu velkot mugurā, šo zobinu jožot pie saviem, tad pārvarēšot katru. Labi, pirmais brūtgāns apvelk kreklu, apjož zobinu un nāk otrreiz ķēniņa znotu ar kaŗa spēku maitāt. Ķēniņa znots droši gāja ienaidniekam pretim, jo viņam nebija ne jausmas, kas ar zobinu un kreklu noticis. Izjāj viens pats pretim, sāk cirsties - neveicas nekādā jēgā. Un kaŗa spēks sakapāja ķēniņa znotu gabalu gabalos; tad sameta miesas gabaliņus maisā, maisu uzsēja viņa paša zirgam mugurā un iedzina mežā, lai aiznes pie devītā. Bet zirgs skrien, skrien - aizskrien uz triju jumpravu pili ar visu maisu. Jumpravas iznāk pretim un atron, kas noticis. Nu salika gabalu pie gabala, nu svaidīja ar dzīvības zālēm tik ilgi nokauto ķēniņa znotu, kamēr atdzīvināja. Bet atdzīvināto jumpravas pārrāja: "Kam tu neklausīji padomam, kam tu izstāstīji sievai visu par kreklu, par zobinu?"

Labi izrājušas, jumpravas iedeva ķēniņa znotam citu zobinu, citu kreklu. Nu ķēniņa znots jāja par jaunu ar pirmo brūtgānu kaŗot un apkāva visu viņa kaŗa spēku. Bet apkāvis visus, viņš sakapāja arī šos mazos gabaliņos, sabēra maisos, maisus sasēja zirgu mugurās un zirgus iedzina mežā. Tur tad vilki apēda pirmā brūtgāna kaŗa vīru miesas. Bet ķēniņa znots lepni pārjāja mājā, dabūja no sievas tēva valdību un valdīja labi jo labi.