Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tam tēvam bijis liels rāceņu lauks un no tā rāceņu lauka katru nakti sākuši nozust rāceņi. Tēvs sūtījis savus gudros dēlus lauku sargāt; bet tie nenosargājuši. Beidzot sutijis muļķīti. Labi, muļķītis nosēdies rāceņu laukam vidū un gaidījis. Atnācis vīrs ar maisu un sācis rāceņus rakt. Muļķītis piegājis klāt teikdams: "Ko nu viens pats raksi? Pag, pag, palīdzēšu tev, vecam vīram!"

Vīrs bijis ar mieru un nu pierakuši maisu itin ātri. "Pag, pag," muļķītis atkal teicis, "palīdzēšu tev aiznest, tik vieglais jau nav vis!"

"Tas labi!" vīrs atteicis, "palīdzi, palīdzi!"

Un nu nesuši, nesuši, beidzot vīrs teicis: "Drīzi būsim pie lielas pils - tur dzīvo mans kungs. Kad ieiesi pilī - mans kungs tev samaksās par to labumu, ka palīdzēji man maisu nest! Viņš teiks: "Ņem, ko pats gribi!" Bet tur būs dažādas zelta un sudraba lietas - tās neņem, ņem labāk uz loga trīs akmeņa bumbiņas! Šīs bumbiņas ir tādas: ja vienu ar otru sasit kopā, tad acumirklī ieronas piecpadsmit mazi vīriņi un izdara visu, ko vien tik vēlies."

Drīzi nonākuši pie pils. Muļķītis iegājis iekšā un ieraudzījis lielu vīru. Tas teicis, lai muļķītis ņemot, ko vien gribot, tādēļ ka palīdzējis maisu nest. Muļķītis ņēmis tās trīs akmeņa bumbiņas. Lielais vīrs gan skubinājis labāk ņemt zelta un sudraba lietas, neka nieka bumbiņas; bet muļķītis neklausījis un aizgājis ar bumbiņām uz māju. Mājā muļķītis sasitis bumbiņas kopā un ataicinājis piecpadsmit vīriņus. Tiem pavēlējis lielu pili uzcelt. Šo pili atdevis vecākiem; bet tad pats paņēmis suni biedros un aizgājis ar bumbiņām pasaulē.

Gājis; gājis - uz vienu reizi nogājis vienā ķēniņa pili. Tam ķēniņam klājies ļoti nelabi. Kaimiņa ķēniņš bija iekaŗojis visu viņa valsti, un nu - tā kā rītu - vēl taisījies arī to pili postīt, kur ķēniņš dzīvojis. Tādās sprukās muļķītis gribējis palīdzēt. Viņš iegājis pie ķēniņa un teicis, lai dodot viņam vaļu, gan ienaidnieku izdzīšot, ka nebūs ne apskatījies. Ķēniņš priecīgs atteicis: "Ja tu to vari izdarīt, manu ienaidnieku atdzīt, manu valsti atkal atdabūt, tad apsolu tev savu vienīgo meitu par sievu!"

Labi. No rīta muļķītis nogājis ar savām bumbiņām ienaidnieka lēģerī. Ienaidnieki smējuši, ko viņš viens pats ar nieka ieročiem vazājoties. Bet muļķītis sasitis bumbiņas vienu pret otru un tā tūliņ gadījušies piecpadsmit vīriņi un palīdzējuši briesmīgi sakaut ienaidnieku. Ķēniņš nezinājis no priekiem, ko darīt, tūliņ atdevis muļķītim savu meitu par sievu.

Bet ķēniņa meita nemaz muļķīti negribējusi: viņa slepeni turējusi kaimiņu ķēniņu, tēva ienaidnieku, par brūtgānu, ko neviens cits nezinājis, kā tik viņi abi divi paši. Bet ķēniņa meita mācējusi tā izlikties, it kā viņa būtu ar muļķīti tomēr mierā. Otrā dienā tā prasījusi muļķītim: "Vai tu nezini pateikt, kas tev palīdzēja kaimiņa ķēniņu uzvarēt?"

"Zinu gan, man ir tāds suns, kad uzsaucu "pij!" tad ronas piecpadsmit vīriņi no viņa un padara visu ko."

To dzirdēdama, ķēniņa meita nozagusi muļķītim suni un aizsūtījusi to savam brūtgānam, lai tā un tā darot ar viņu, tad atkal tēvu uzvarēšot.

Kaimiņa ķēniņš, zināms, tūliņ sasaucis jaunu kaŗa spēku un atkal nācis kaŗot. Bet uz kaŗa lauka no suņa negadījušies vis piecpadsmit vīriņi, kā brūte teikusi, lai gan saucis "pij!" uzsaukdams.

Pa to starpu muļķītis izgājis ar savām bumbiņām un sasitis kopā, tūliņ saskrējuši piecpadsmit vīriņi un palīdzējuši ienaidnieku lupatās sakaut.

Nu ķēniņa meita atkal vīlusi muļķīti pasacīt taču taisnību par tiem piecpadsmit vīriņiem. Muļķītis atteicis : "Man ir tāds zobins, kad ar to cērt, tad gadās tie piecpadsmit."

Ķēniņa meita nozagusi muļķīša zobinu un aizsūtījusi savam brūtgānam, lai tā un tā darot, tad uzvarēšot.

Kaimiņa ķēniņš atkal sasaucis jaunu kaŗa spēku. Bet uz kaŗa lauka no zobina negadījušies tie piecpadsmit vīriņi.

Pa to starpu muļķītis izgājis ar savam bumbiņām, tūliņ saskrējuši piecpadsmit vīriņi un palīdzējuši sakaut ienaidnieku lupatās.

Nu ķēniņa meita atkal plijusies virsū, pasacīt taču reiz taisnību. Un šoreiz par nelaimi muļķītis arī pateicis, ka bumbiņas tās īstenās.

Ķēniņa meita tūliņ nozagusi bumbiņas un aizsūtījusi savam brūtgānam. Šis tūliņ ar kaŗa spēku mācies muļķītim un ķēniņam virsū. Bet muļķītis teicis uz ķēniņu: "Nebēdā neko, es vēl raudzīšu! Bet ja mans zirgs pārskrietu viens pats atpakaļ, tad nebūšu uzvarējis, ja pārjāšu, tad būšu uzvarējis!"

Tomēr šoreiz muļķītim vairs nevedies, nebijis vairs bumbiņu. Ienaidniekam turpretim gājis citādi, viņš sasitis bumbiņas un nu mācies gan ar kaŗa spēku, gan ar piecpadsmit vīriņiem kā traks virsū. Beidzot aizdzinis ķēniņa kaŗa spēku un arī muļķīti nonāvējis.

Muļķītis kritis no zirga un palicis par pelnu čupiņu. Zirgs pārskrējis viens pats ķēniņa pagalmā un ķēniņš tūliņ sapratis ka labi nav. Drīzi kaimiņa ķēniņš atnācis līdz pašai ķēniņa pilij. Ķēniņš gan turējies, cik vēl vīru bijis, bet kaimiņa ķēniņš nodūris Ķēniņu un tad smiedamies paņēmis viņa meitu uz savu pili pašu līdz. Šī arī labprāt gājusi un nemaz par tēvu neraudājusi.

Otrā rītā pie muļķīša pelnu čupiņas nolaidusies vārna, sākdama tur knābāt. Bet pašā tai brīdī neredzama roka saķērusi vārnu pie kājām. Vārna ķeparājusies un dobja balss teikusi: Vārna! te šinī pelnu čupiņā ir zelta graudiņš, paņem to knāblī un aiznes pie kaimiņa ķēniņa pils durvim nosviest; ja nedarīsi - vaļā netiksi!"

Vārna paņēmusi zelta graudiņu un nosviedusi, kur sacīts.

Otrā rītā no zelta graudiņa bija izaudzis zelta koks pie kaimiņa ķēniņa pils durvim. Ķēniņš ļoti priecājies par zelta koku un gājis iekšā savai brūtei teikt. Tā arī iznākusi papriecāties. Bet re nu! tūliņ gadījušies zelta kokā divi putniņi, tie dziedājuši: "Velna māte, tēva slepkava! ko skaties, ko gribi?"

Ķēniņa brūte nejauki par to sadusmojusies un ieskrējusi pie sava brūtgāna, lai acumirklī cērtot zelta koku nost! Ķēniņš ar mieru. Bet pa to starpu no pils iznākusi daiļa meita pie koka un raudājusi kaŗstas asaras: "Ak tu nabaga kociņš, kam tevi, tādu zelta gabalu, vajadzētu cirst!"

Lai cērt, lai!" koks atteicis, "bet meitiņ, klausi, ko teikšu." Ja mani nocirtīs tad iemet mani krāsnī sadedzināt. No uguns izsprāgs zelta ābols. To ābolu aiznes pie staļļa un nosvied zemē!"

Necik ilgi, cirtējs iznācis un nocirtis zelta koku. Bet labā meita iemetusi koku krāsnī. No uguns izsprāgusi tāda zelta bumba, kā zelta ābols. To ābolu aiznesusi pie staļļa un nosviedusi zemē. Otrā rītā no zelta ābola bijis gadījies zelta zirgs. Ķēniņa brūte gājusi zirgu skatīties. Bet zirgs teicis: "Velna māte, tēva slepkava! ko skaties, ko gribi?"

Šī par to nejauki sadusmojusies un lūgusi ķēniņam, lai zirgu nokauj. Bet kamēr kāvējs iznācis, labā meita glaudījusi zelta zirgu raudādama. Zirgs teicis: "Neraudi! Kad mani nokaus, tad no galvas izsprāgs tāds kauliņš; to kauliņu iemet ezerā - būs labi!"

Meita tā darījusi, un re, no kauliņa gadījusies zelta pīlīte. Ķēniņš, tādu pīli savā ezerā redzēdams, tūliņ bridis klāt noķert. Bet pīle pašāvusies apakš ūdens un snaps! izkampusi ķēniņam no kabatas tās trīs akmeņa bumbiņas! Tai pašā brīdī pīle palikusi par muļķīti. Muļķītis sasitis bumbiņas - tūliņ gadījušies piecpadsmit vīriņi, kuriem licis iekaŗot sev visu ķēniņa valsti. Kaŗā ķēniņš kritis, bet viņa brūti muļķītis ielicis cietumā un ievēlis 24 mucas pie viņas: 12 mucās bijušas ogles, tās bijušas viņai jāapēd, un 12 mucas bijušas tukšas, tās bijušas viņai jāpieraud, tādēļ ka savu tēvu nelaimē iegrūdusi. Beidzot muļķītis apprecējis to labo meitu un dzīvojis laimīgi!