Vienam tēvam bija trīs dēli. Viņš mirdams izdalīja viņiem savu mantu. Jaunākais dabūja tikai vienu vecu lūku tīkliņu. Nu viņš bieži vien ar savu tīkliņu gāja uz upi zvejot zivis. Vienu reiz viņš atkal aizgāja zvejot, iemeta savu tīkliņu upē un izvilka tikai vecu sapuvušu kaķi.

Otru reizi iemeta tīkliņu un izvilka tikai sapuvušu suni. Redzēdams, ka tanī vietā viņam neķeras, viņš sāka iet pa upes malu tālāk. Iet, iet un redz: uz otra upes krasta stāv skaista pils. Viņš mana, ka upe te ir sekla un var pāriet, tūliņ laižas iekšā un iet pāri. Bet kā tiek jau ap upes vidu, uz reizi upe paliek dziļa, puisis sāk slīkt un kliegt pēc palīga. Kliedzienu bija izdzirdējis tās pils kungs un izgājis ārā, sacīdams: "Ja apsolies šinī pilī nodzīvot viens pats visu gadu, tad neslīksi; ja ne, tad slīksi!"

Puisis apņēmās, ka dzīvošot, tikkai lai šo izglābjot. Nu uzreizi upe paliek atkal sekla un viņš pāriet uz pili. Ieiet pilī un sāk tur dzīvot. Dzīvoja, dzīvoja kādu laiku - viņam jau apnīk, nospriež bēgt projām. Nonācis līdz upes vidum, sāk slīkt, ka jākliedz atkal pēc palīga. Te - kur bijis, kur ne - otrā krastā stāv kungs un saka: "Ja gribi palikt dzīvs, tad nāc atpakaļ uz pili un dzīvo līdz gada beigām!"

Puisis aiziet ar' -neko darīt. Tikko gads beidzies, kungs klāt un saka: "Nu, kādu algu tu gribi par dzīvošanu? Vai zilu kreklu ar zobenu, vai naudu? Kad tu to kreklu pakratīsi, tad tavs pretinieks nometīsies uz reizi priekš tevis ceļos, un kad ar zobenu cirtīsi, tad nocirtīsi it visu, ko gribēsi."

Puisis domā, domā un pēdīgi saka: "Es ņemšu labāk zilo kreklu ar zobenu!"

Viņš pajem ar' tās lietas un sāk iet uz māju pie brāļa. Pienācis pie upes, viņš šaubās, vai šoreiz arī slīks, vai ne. Bet pārgājis pāri, ka tik kājas drusku saslapējušās. Iet un domā: "Raudzīšu izmēģināt to kreklu un zobenu, vai tik tas kungs nebūs manis piemānījis."

Iet, iet pa mežu un viņam pretī nāk liels lācis. Puisis tūliņ pakrata kreklu - lācis nokrīt ceļos; kā cērt ar zobenu, tā lācim uz reizi galva nost. Viņš ļoti nopriecājas, ka šīs lietas labi noderēs. Tai laikā ienaidnieka kaŗaspēki bija ielauzušies viņu zemē iekšā un laupīja visus ļaudis. Tad tas puisis aiziet uz ķēniņu un saka: "Es tavus ienaidniekus uzvarēšu, ja tu man dosi savu meitu par sievu un vienu trešo daļu no valsts."

Ķēniņš apsola, ka dos, un puisis aiziet viens pats uz kaŗu. Ķēniņam ļoti gribas zināt, kā viņš varēs pārspēt veselu kaŗa spēku, viņš aiziet uz vienu augstu kalnu un skatās. Puisis, aizgājis kaŗa spēkam priekšā, pakrata zilo kreklu, un visi kaŗa vīri nokrīt ceļos; kā cērt ar zobenu, tā visiem reizē galvas nost. Tagad puisis priecīgs iet pie ķēniņa, lai atdod meitu un trešo daļu no savas valsts. Ķēniņš atdod arī, ko bija solījis. Puisis apprecē ķēniņa meitu un dzīvo kādu laiku mierīgi. Bet ķēniņa meitai vīrs nepatīk, viņa bija jau agrāki vienu citu iemīlējusi. Jaunais ķēniņš to nomanīja un pastāvīgi valkāja zilo kreklu un nēsāja zobenu. Viņa sieva sāka to visādi pārrunāt, lai velkot taču kreklu zemē, tas jau esot gluži netīrs. Beidzot gan viņš arī paklausīja sievai, novilka savu kreklu un zobenu pakāra tur pat pie savas gultas. Tikko viņš bija aizmidzis, te viņa sieva tūliņ pajem kreklu ar zobenu un aiznes to savam mīļākajam. Vīrs rītā pamostas un skatās, ka pie sienas vairs nav ne krekla ne zobena. Viņš zina, ka nu nebūs labi, un nospriež tūliņ iet uz to kungu, kur bija vienu gadu nodzīvojis. Piegājis pie upes, viņš gan vēl baidās, vai tik neslīks, bet saņēmis drošu dūšu, iet tik pāri. Ūdens bijis šoreiz tik līdz ceļiem. Viņš tūliņ iet pilī pie kunga un žēlojas; ka šim nozaguši zilo kreklu un zobenu. Kungs saka: "Nu labi. Ka nozaga - nozaga. Es tev došu tādu spēju, ka tu varēsi par visu pārvērsties, par ko vien gribēsi. Tagad es tevi pārvērtīšu par zirgu un likšu tevi aizvest un pārdot tavas sievas brūtgānam. Tālāk gan tu pats zināsi, kas jādara."

Kungs tūliņ pārtaisīja puisi par zirgu un lika kalpam to novest un pārdot sievas mīļākam. Kalps to pārdeva tanī laikā, kad ķēniņa meitas nebija mājā. Brūtgāns, zirgu nopircis, iegājis pie savas mīļākās un teicis: "Es nopirku ļoti skaistu zirgu. Nāc tu arī skatīties!"

Viņa aiziet ar', bet apskatījusi to labi, saka: "Šis zirgs ir mana nāve. Rītā pat tu viņu nokaun un sadedzini un pelnus izšaun ar lielgabalu."

To runu bija noklausījusies kalpone, aizgājusi pie zirga un stāstījusi: "Rītā tevi nokaus ar zobenu, sadedzinās un pelnus izšaus ar lielgabalu."

Zirgs teic: "Lai kauj, tikai tu stāvi priekšā visiem ļaudim un turi priekšautu. Mana pirmā asins lāse tad ieskries tavā priekšautā. To tu nones pie ķēniņa meitas loga un apraus zemē."

Rītā izved zirgu no staļļa kaušanai. Kalpone nostājas visiem ļaudim priekšā un tura priekšautu. Un kā tik cērt zirgam ar zobenu, tā pirmā asins lāse nokrīt kalponei uz priekšauta. Viņa to aiznes pie tā loga, kur zirgs bija teicis, un aprauš zemē. Par nakti tanī vietā izaug skaists, skaists koks. Brūtgāns atkal ieraudzījis koku pirmais un sauc savu mīļāko: "Nāc šurp, paskaties, cik skaists koks ir izaudzis pie paša loga!"

Tā paskatās un saka: "Arī tas koks ir mana nelaime. Jem un nocērt to, sadedzini un izšaun pelnus ar lielgabalu."

Atkal to sarunu bija noklausījusies kalpone un aizgājusi pie koka teica: "Drīzi tevi cirtīs un sadedzinās un pelnus lielgabalā izšaus."

Koks atbild: "Lai cērt! Bet kad cirtīs, tad tu stāvi priekšā visiem ļaudim un turi priekšautu. Kā pirmo reizi cirtīs, tā pirmā skaida iekritīs tev priekšautā, un tu to aiznes un iesvied ezerā!"

Kalpone arī tā izdara. Kās cērt koku, viņa stāv visiem ļaudim priekšā un viņai priekšautā iekrīt pirmā skaida, un to nu viņa aiznes un iesviež ezerā.

Otrā rītā pa ezera malu iet ķēniņa meitas mīļākais un ierauga, ka tepat pie malas peld ļoti skaista pīle. Viņš drusku pabaida, bet tā nebēg. Viņš novelk drēbes un brien ezerā, lai to noķertu. Tā pamazām peld uz ezera vidu, viņš tik dzenas pakaļ. Tad pīle paceļas spārnos, aizskrien uz krastu un paliek par cilvēku. Šis cilvēks apvelk nu ķēniņa meitas drauga drēbes, savu zilo kreklu ar zobenu, tās vienmēr bija nēsājis viņa sievas brūtgāns. Tad jaunais ķēniņš aiziet pie ķēniņa un sūdzas, ko darījusi viņa meita. Ķēniņš tūliņ liek savu meitu un viņas brūtgānu piesiet zirgam pie astes un izraustīt gabalu gabalos.

Vīrs ar zilo kreklu un zobenu arī nedzīvo uz vietas, bet staigā pa pasauli un palīdz kaŗot te vienai, te otrai valstij.