Vīnam tāvam beja treis dāli. Kod tāvs nūmyra, dāli izdālēja montu, obim vacuokim bruoļim datyka vyss monts, bet jaunuokam dālam nikas napīkryta. Viņš aizguoja uz upmali un pyna teiklu, ar kū ziv's zvējuot. Dāls īsvīž teiklu pyrmū reizi, valk uorā un izvalk sapyvušu kaķi, valk ūtrreiz un izvalk sapyvušu suni, un valk vēl trešū reiz, un izvalk sapyvušu teļu.

Jaunuokais dāls sadusmuojuos, ka jam naīt zvejuošona, nūsvīdja teiklu upē, guoja tuoļuok pa upes krostu un īraudzēja aiz upes skaistu pili Dāls nūdūmuoja īt tur un meklēt dorbu, bet viņš navar par upi tikt puori. Ilguoku laiku meklējis, viņš atrūn nadziļu vītu, bet leidz kū īt puori, upe palīk dziļuoka. Dāls suoka klīgt un nu pils atskrēja kungs un soka: "Juo tu man kolpuosi vīnu godu, tad izgluobšu."

Dāls apsūlējuos, upe palyka sakla un dāls nūguoja uz pili. Pilī viņš nūdzeivuoja ilgus godus, un gribēja bēgt, bet leidz kū guoja puor upi, upe palyka otkon dziļa un dāls aizguoja uz pili atpakaļ. Kod dāls nūdzeivuoja vairuok godu kungs viņam teica: "Kū gribi, vai naudas, vai zūbynu ar zylu kraklu?"

Dāls pajēma zylu kraklu, apvylka tū un apjūzja zūbynu. Kad papurinuoja kraklu, tad vyss, kas beja prīškā, pakryta. Un ka cierta ar zūbynu - vysim golvas zemē. Viņš atvadījuos nu kunga um guoja prūjom. Pīguojis pi upes, viņš papurinuoja kraklu, upe palyka sausa, un dāls sausom kuojom puorguoja puori. Īdams tuoļuok, viņš satyka vylku kas gribēja viņam uzbrukt, bet dāls puparynuoja kraklu - vylks pi zemes, un ar zūbynu nūcierta jam golvu.

Staiguodams pa pasauli, dāls izdzierda, ka šuos zemes kēniņam grib uzbrukt īnaidnīks. Kēniņš beja izlaidis taidu runu: "Kas uzvarēs īnaidnīku, tam atdūs vīnu trešu daļu nu zemes un sovu meitu par sīvu."

Dāls dūdas uz pili un īt uz karu, bet kēniņam lels breinums, vai vīns cylvāks var karuot ar tik daudz veiru. Bet dāls tik papurinuoja zylū kraklu un vysi karaveiri pi zemes. Un kai cārt ar zūbynu - vysim golvas zemē.

Dāls tad apprecej kēniņa meitu un dabuoj vīnu trešū daļu vysas kēniņa valsts. Bet viņa sīva mīl cytu. Viņa grib nu veira izmuonēt kraklu un zūbynu. Viņa soka: "Veiriņ, dūd man sovu kraklu, es viņu izmozguošu."

Bet veirs kraklu nadeva. Reizi tūmār veirs kraklu nūvylka, sīva pajēma kraklu un zūbynu, un aiznesja tūs sovam bryuguonam. Dāls nyu puortaisījuos par zyrgu, un sacīja uz kolpu: "Jem mani un puordūd jaunajam kēniņam!"

Jaunais kēniņš gribēja zyrgu nūpierkt, bet sīva soka: "Šis zyrgs ir tova nuove."

Tyulin līk šū zyrgu nūkaut un sadadzynuot. Bet kēniņa kolpyune pīguoja pi zyrga un soka: "Mīlais zirdziņ, cik man ir tevis žāl. Reitu tevi kaus un dadzynuos."

Zyrgs soka: "Kod mani kaus, tev muna ašņa pyrmuo lase nūkriss uz prīkšauta. Tu viņu nūnes un apraus pi kēniņa istabas lūga."

Kolpyune tū izdarīja. Nuokūšu reit pi lūga izauga skaists kūks. Sīva otkan pavēlēja kūku cierst zemē. Kolpyune arī šūreiz aizguoja pi kūka, bet kūks jai teica: "Kod mani cierss, tev zuobokā īkriss, moza škambiņa, bet tu tū škambiņu aiznes uz azaru, kurā kēneņš peldējas!"

Vīnu dīnu jaunais kēniņš guoja medībuos gar azaru. Jis azarā īraudzēja skaistu peili. Viņš izšuova - peile sasyta spuornus un suoka grymt. Kēniņš nūvylka kraklu, nūlyka zūbynu un peldēja pēc peiles. Bet kai tik kēniņš beja labi tuoļi nu krosta, peile sasyta spuornus, izskrēja uz krostu un palyka par cylvāku. Jis apvylka kraklu, apjūzja zūbynu, nūgalynuoja jaunū kēniņu. Bet savu sīvu pīsēja divim zyrgam pi astem un viņu zyrgi saraustīja gobolu gabolūs.