6. A. 566. Viktors Meirāns, Stoļarovā. Latvju kultūras kr.

Seņ-senejūs laikūs vīns soldāts nūdīnēja 25 godus. Par uzticīgu dīnēšonu viņam īdevja skaistu apsadluotu zyrgu, zūbynu, treis dalderus naudas un atlaidja pavysam nu dīnests. Tagad soldāts dūdas uz muojom. Juoj, juoj un ūtrā dīnā pījuoj pi krūga. Īguojis krūgā, viņš prosa krūdzinīkam: "Nu, vai byus vīta zyrgam un man?"

"Byus, byus, ej tik īškā!" atsoka krūdzinīks.

Soldāts nūsodluoja zyrgu un pastatēja stallī. Krūdzinīks padūd zyrgam sīnu, īvad soldātu krūgā, paruoda viņa kambari un īdūd viņam ēst. Reitā soldāts pīsacēļa, apsodluoja zyrgu un prosa krūdzinīkam: "Cik tu gribi par naktsmuoju un puortyku?"

"Vīnu dalderi," atbild krūdzinīks.

Soldāts samoksoj krūdzinīkam vīnu dalderi un vaicoj: "Vai tuoļi tagad byus krūgs?"

"Vēl tikpat, cik tu nūjuoji." Soldāts juoja vīnu nakti, juoja ūtru nakti un golā pijuoja pi krūga. Krūdzinīks viņu ļūti laipni sajēmja. Viņš īdevja zyrgam auzas un pašam soldātam lobu vītu un lobu puortyku. Kad pīguoja laiks juot tuoļuok, soldāts prosa krūdzinīkam: "Cik vajag par naktsmāju?"

"Dalderi," atbildēja krūdzinīks. Saldāts nikuo nasacīdāms, ari samoksoj. Tad vaicoj krūdzinīkam: "Voi tuoļi vēļ krūgs?"

"Vēļ tikpat, cik tu nūjuoji," atbild krūdzinīks.

Soldāts juoj vīnu nakti, juoj ūtru un pījuoj pi krūga. Nu krūga izguoja krūdzinīks un īaicynuoja viņu īškā. Šimā krūgā beja otkon loba naktsmuoja. Reitā soldāts pīsacēļa, apsodluoja zyrgu un prosa krūdzinīkam: "Cik vajag moksuat?"

Krūdzinīks atbildēja, ka vajagūt moksuot vīnu dālderi. Tai tad tagad soldātam naudas vairs nicik napalyka.

"Vai tuoļi nu šejīnes krūgs?" soldāts vaicuoja.

"Tagad krūgu nabyus pavysam," atbildēja krūdzinīks, "byus tikai cīmi, un tī byus par ļūti lelu gobolu vīns nu ūtra."

Saldāts nūjuoja četras dīnas um četras naktis, bet cīma kai nav, tai nav. Viņš pīsējis zyrgu pi sīna kaudzes, pats izleida uz kaudzes un laimīgi puorguļēja vysu nakti. Reitā nūleid's nu kaudzes, sādās zyrgam mugurā un juoja prūjom. Kad viņš beja izjuojis uz ceļa, tad pēški izdzierda sīvītes bolsu, kura klīdzja pēc paleiga. Soldāts atsavēra atpakaļ un īraudzēja, ka tei sīna kaudze, uz kuras viņš gulēja, dag vīnuos līsmuos. Viņš apgrīzja zyrgu atpakaļ, bet pījuojis pi kaudzes, viņš naredzēja nivīna cylvāka. Naradzamais bolss napuorstuoja saukt paleiga.

"Kai es tevi varu izgluobt?" vaicuoja soldāts.

"Tu īlīc zūbynu kaudzē un es izleisšu nu dagūšas kaudzes," atbildēja bolss.

Soldāts paklausa un īlīk zūbynu kaudzē. Te nu kaudzes izleida brīsmīga čyuska un apsakāruse soldātam ap koklu teicja: "Nu tagad ved mani uz munom muojom, bet jo tu navessi, tad tev byus tyulīt nuove."

Soldāts redz, ka turētīs nav īspejams, un atsoka: "Labi, bet kur ir tovas muojas?"

"Juoj tik taišņi, tur byus munas muojas,"atsoka čyuska.

Soldāts ari juoj un par vysim mežim izataisējās ļūti lobi ceļi, par azarim pasataisēja tylti. Tai viņi pijuoja pi ļūti skaistas piļs. Tad čyuska soka: "Es īšu vuortus attaisīt, bet tu stuovi tepat un nikur nabēdz. Ja tu bēgsi, tad es tevi panuokšu un buorgi nūtīsuošu."

Viņa atlaidja soldāta koklu, aiz kura beja vysu laiku turējusēs, un guoja uz vuortim. Viņa attaisīja vuortus un soldāts īraudzīja ļūti skaistu sīvīti. Viņš ījuoja pogolmā, kur vyss laistējās kai ar zaltu. Tamā pilī dzeivuoja treis muosas, kuras Gunsceplis beja apbūris. Viņas vysas treis suoka lyugt soldātu, lai viņš palīk pi viņu dzeivuotu. Jis ari paklausēja, bet beja vīna bāda. Tuos meitas beja tai apbūrtas, ka pilī viņas nikas navarēja saredzēt. Tys ļūti napatyka saldātam, un tuopēc viņš, padzeivuojis nazcik laika, suoka lyugtīs, lai viņas palaiž viņu uz muojom. Lai gon viņas nagribēja palaist, bet golā arī paklausa, atlaiž viņu, lai īt, kur grib, un dūd vēl jam duovanas. Vīna duovynoj kraklu, kuram ir taida īpašība, ka tys byus mugurā, tad tam cylvākam nuove nateik kluotu. Ūtra duovynoj dzeivu zūbynu, ar kuru var nūnuovēt vasalu karapulku. Trešā duovynoj taidu maciņi, kuŗā vysod ir nauda un navar viņas nikod nu turīnes izkratīt. Soldāts tyuleņ juoja prūjom, gribādams dreižuok sasnīgt sovas muojas. Muoju viņš gon dreiži nasasnīdzja, bet pījuoja pi skaistas pilsātas. Pi pilsātas vuortim beja sāta, kur uz kotra statiņa stuovēja pa cylvāka golvai, bet vīns statiņš vēl stuovēja kails. Soldāts ījuoja caur vuortim īškā. Pretim jam izguoja cylvāks un jautuoja: "Kuo tu te atguoji? Kas tev ceļu paruodēja uz šejini? Ja tu napīkrausi treis vazumus naudas, tad tovu golvu izliksim uz šituo statiņa; bet ja pībērsi, tad pajemsi par sīvu kēneņa meitu."

"Dūdīt tik rotus šur, byus padarīts vyss!"

Kad roti beja pīvylkti, tad soldāts izjēmja sovu maciņu un pīkratēja vysus treis vazumus. Svešais cylvāks tik nūsabreinuoja, un soldāts tyka nūvasts pi kēneņa. Tys ari atdevja soldātam sovu meitu par sīvu. Pēc kuozu soldāts palyka dzeivuot tamā pat pilsātā. Bet eistais mīļuokais kēniņa meitai beja Gunsceplis, tu viņa ļūti mīļuoja un dūmuoja ar vysu pruotu, ka varētu nūsist sovu veiru. Viņa jau seņ īvāruoja, ka viņas veirs naīt piertī un vysod staigoj ar vīnu kraklu. Tad viņa prosa soldātam: "Par kū tu naej uz pierti?"

Soldāts atbiļdēja: "Es nagribu, pierts man nav vajadzīga."

Gunsceplis daudzi reizes uzbrucis soldātam, bet soldāts ikkotru reizi apkuova vysu Gunscepļa karaspāku ar sowu dzeivū zūbynu. Kēniņa meita saprota, ka viņas veiram ir dzeivs zūbyns un breinuma maciņš. Kad soldāts guoja gulātu, tad nūmaucja zemē kraklu un nūlyka viņu reizē ar zūbynu un maciņu pi sovas gultas. Kēniņa meita slepeni pajēmja kraklu, zūbynu un maciņu, nūlyka viņu vītā pašas pataisītas taidas pat lītas. Nu soldāta pajemtuos lītas jei nūdeva Gunscepļam. Tys tyulīt izsauc soldātu uz kauju. Soldāts pajem zūbynu un aizīt uz apzeimuotu vītu. Par breinumu soldāts īraudzēja tikai vīnu Gunscepli bez nivīna kara veira.

Gunsceplis pavēlej dzeivajam zūbynam, lai tys sacierš soldātu smolkom drobuškom. Kad tys beja izdarīts, tad Gunsceplis salyka soldāta kaulus maisā, pīsēja maisu soldāta zyrgam pi muguras un palaiž. Zyrgs īguoduoja, ka tamā pilī, kur dzeivuoja apbūrtuos meitas, viņam beja ļūti labi dzeivuot un tuopēc laidjās uz meitu pili. Meitas, īraudzējušas soldātu sagraizītu gobolgobolim, suoka ļūti bāduot un gudruot, vai navarātu jū atdzeivynuot. Golā viņas sagudruoja, ka juosalīk soldāta mīsa pa gabaliņim un juoatdzeivynoj ar dzeivū un myrušū jyudini. Soldāts nu tuo ari palyka dzeivs. Bet dzeivuot kūpā ar soldātu iligi nabeja īspējams. Kad izzynuos Gunsceplis, tad viņom kūpā ar soldātu byutu juomierst. Jaunuokuo muosa īdevja soldātam mozu kristiņu un teicja: "Ej! varbyut vēļ dabuosi dzeivū zūbynu un kraklu atpakaļ."

Soldāts ari aizīt. Viņš zynuoja, ka Gunscepļam nav loba zyrga, lai gon viņš ļūti vēlējuos taidu dabuot. Soldāts īīt pi vīna saiminīka puorgulēt un ari nūīt uz pyuni gulēt. Kad beja jau gaisma, tad saiminīks nūsyutēja sovu meitiņu uz pyuni, lai pīceļ gulātuoji. Meitiņa cēļa, cēļa soldātu, bet tys kai kūrsls. Tad viņa sajēmja soldātu aiz kryutim, kur beja pakuorts krysts, un soldāts palyka par ļūti skaistu zyrgu. Meitiņa nūskrīn uz ustobu un pastuosta šitū tāvam. Tāvs nūīt un redz, ka stuov ļūti skaists zyrgs, kaida vēļ nabeja redzējis sovā myužā. Saiminīks nūsprīž zyrgu aizvest uz tiergu, kū ari dreizā laikā izdora. Tys zyrgs ļūti patyka Gunscepļam, kurs ari par vazumu naudas nūpierk šū skaistū zyrgu. Kad atguoja uz viņu kēniņa meita, tad Gunsceplis paruoda jai šū zyrgu.

"Zyrgs skaists, bet viņu vajag nūšaut, jo nu viņa tev byus nuove!" atbildēja viņa mīļuokuo.

Lai gon Gunscepļam zyrga beja žāl, bet jis zynuoja, ka kēniņa meita viņam teicja taisnību. Kad saušonas breidis beja natuoļi, tad pi zyrga pīguoja Gunscepļa kolpyune un teicja: "Vai, zyrdziņ, tevi dreiži šaus!"

Tad zyrgs atsoka: "Jo tev manis žāl, tad kad mani šaus, un kur pyrmuo luose ašņa nūskrīs, tu viņu pajem, nūnes pi tova saimnīka lūga un nūsvīd zemē."

Kolpyune paklausa un vysu tai ari izdarēja. Par nakti nu tuos ašņa pilītes izauga ļūti skaista zalta uobeļnīca. Vīns zariņš ir zalta, ūtrs sudobra. Gunsceplis par šitū ļūti prīcuojās, bet kad īraudzēja viņa sīva, tad jei teicja, lai grīž uobeļnīcu zemē, jo viņam byušūt nū uobeļnīcas nuove. Gunsceplis ari paklausa un suoc gatavuotīs uz cieršonu. Tai pat kai i pi zyrga, pīguoja kolpyune un suoka runuot, ka jai asūt žāl uobeļnīcas. Uobeļnīca atbildēja, ka viņai ir žāl, tad lai viņa pajem tū skaidu, kura pyrmuo nūkriss zemē, pajem un aiznas uz Gunscepļa mauduošonās vītu un īsvīd jyudenī.

Kolpyune tai ari izdora, pajem skaidu un īsvīž jyudenī. Kad Gunsceplis aizīt mauduotīs, tad īrauga putniņu ar vīnu zalta, ūtru sudobra spalviņu. Gunsceplis gribēja viņu sakert, bet putniņš skrēja tuoļuok jyudenī. Gunsceplis nūmaucja svuorkus un dzynuos pakaļ putniņam. Kad Gumsceplis beja jau uz vyds dīka, tad putniņš pasacēlās spuornūs un aizskrēja pi Gunscepļa drēbem. Putniņš puorsavērtja par soldātu, apvylka nūjamtū kraklu, pajēmja zūbynu un maciņu, un sakopuoja Gunscepli. Pēc tam viņš nūcierta ari sovu agruokū sīvu un nūjuoja uz tū pili, kur dzeivuoja treis apbūrtās meitas. Viņš apprecēja jaunuokū meitu un pats palyka par kēniņu, jo viņa agruokais sīvas tāvs mierdams atstuoja sovu valsti soldātam. Ūtras divas muosas apprecēja soldāta bruoļi, un tai vysi treis dzeivuoja laimīgi.

P i e z ī m e. Sal. II, 4, 33 pasaku. P. Š.