Vīnam kēniņam dāls beja lels medinīks. Jis braucja medībuos pa vasalai nedēļai. Staiguojūt viņš iztyka uz sīna stoga (kaudzes), car kuru ejūt, kaut kos suoc runuot sīna stogā. Viņš uz reizes pasagrīž - verās, ka vyss stogs vīnā gunī aizzadedzis. Jis pīīt tyvuok pi stoga pasavārtu un uz juo kokla izlac uts, kurei apsatynas jam ap koklu. Tagad jis aizīt leidz muojom, īīt kambarī un pasoka, lai tāvs atīt, bet cytam nikam naatļuovja īīt. Tāvam pavēlēja sasaukt vysa pasauļa leluokūs dokturus. Tāvs sasaucis, bet tī jam navar nikuo leidzēt: kai raun nūst uti, tei mīc koklā. Tai palyka uts naatrauta. Dāls līk izkurinuot pierti, uz kuru pats īs mozguotūs. Dāls nūīt uz pierti mozguotūs, uts ari nūlāc yudinī izzamozgoj. Jis grib bēgt, bet uts soka: "Jo tu bēgsi, tod tev byus sliktuok, nu manis nikur naizbēgsi."

Tagad jei jam apsatyn un jis aizīt ar vysu uti uz muojom. Tai puisāns navar nikur gluobtīs nu uts, kuru nūnosoj treis godi. Kēniņa dāls sadūmoj izīt uorā pastaiguotūs. Jis īt pa mežu, tod uts suoka jam vaicuot: "Vai tu mani gribi jemt par sīvu, vai par muosu? Tik pasoki par taidu , kab vēļuok nažāluotu."

Viņš padūmuoja un pasacīja: "Lobuok par muosu."

Tei par reizi nūskrīn nu kokla, pasataisuos par ļūti smuku meitiņu, ka vairs pasaulē nav ūtras taidas. Tei beja kēniņa meita. Kēniņa meita nūvad kēniņa dālu uz sovom muojom, un pīrunoj jam: "Tu lyudz nu muna tāva tū zyrgu, kurs ir īslāgts myura pagrabā, un lai īdūd ari styprīnīka kraklu."

Kēniņš ari atdūd jam zyrgu un stypruma kraklu. Tod jis laižās braukt uz muojom, braucūt sateik vecīti un vaicoj: "Kuodēļ šei piļsāta ir kai ar myglu apvylkta un vysi ļaud's ir nūskumīgi?"

"Tuodeļ, ka kēniņa meitu šūdīn ēss uomreja."

Jis pavēlej kēniņa meitai īt muojuos un gulēt par slymu, jis pats īs satyktu uomrejas. Jis nūīt uz pili, gaida atejūt - veras: jei atīt šņuokdama. Pajem uomreju īslādz myura muojā, un ar tū izgluob kēniņa meitu nu nuoves. Tagad kēniņš jam atdūd meitu par sīvu, par taidu dorbu. Tei myura muoja stuovēja uz ceļa molas, pa kuru ļaud's guoja uz tiergu. Ejūt kēniņa meitai caur tū muoju, uomreja izsvīž ļūti smuku gradzynu, ka ūtra taida pasaulē nava. "Soki, kur tovam veiram spāks, tod es tev atdūšu šū gradzynu."

Sīva aizīt uz muojom, vaicoj veiram: "Kur tev ir spāks?"

"Slūtā," veirs atbild.

Jei nūnas tai slūtu un pasoka, ka veirs sacēja, juo spāks asūt slūtā.

"Napareizi," soka uomreja un pamuoca jū: "Apsametīs tu par slymu, tod tev veirs pasacīs."

Tai jei aizīt uz muojom, apsamat par slymu. Veirs vaicoj : "Kuodēļ tu palyki slyma?"

"Pasoki, veiriņ, kur tovs spāks, tod es byušu vasala."

"Gūvī," veirs atbild.

Jei palīk par vasalu, pajem gūvi un vad uz uomreju, lai jei atdūd gradzynu. Uomreja soka: "Šite tuo spāks gon nav. Tu palīc tik slyma, ka miersti zemē, tod jis tev pasacēs, kur stuov juo spāks," pamuocīja uomreja.

Tys redz, kuodēļ jei tai slymoj, pajem un pasaka: "Muns spāks šitamā kraklā, kuru īdevja kēniņš."

Jei tryukstas nu gultas, pajem stypruma kraklu un nūnas uz uomreju. Tagad jei pajem stypruma kraklu, apsavalk, izīt nu myura muojas un šņuokdama atīt uz juo veiru. Veirs meklej kraklu, navar nikur atrast, tod izzynoj, ka sīva juo kraklu atdevja uomrejai, tagad jau viņam nav gluobšonos. Pīīt pi juo uomreja un soka: "Tagad tev byus gols, tuodēļ ka mani īspīdi akmiņa cītumā."

Kēniņa dāls lyudzas, lai juo nanūsyt, pamat tik dzeivu. "Kai es tevi īslēdzu cītumā, tai īslēdz mani!"

Jis paklausa, pajem īspīž cītumā. Tod kēniņa dāls pasoka dīnastmeitai: "Pasoki vysim pilsātas kalējim, lai izkaļ taidu atslāgu, ka ūtra vairs pasaulī nav."

Tei aizīt uz pilsātu, pasoka, vysim kalējim, lai izkaļ taidu atslāgu, ka vairs pasaulī ūtra taida nav. Tī izkoluši, atnas tū atslāgu, ar kuru atslādz myura durovas un kēniņa dāls teik vaļā. Tagad jis aizīt uz kulu, lai sīva naradz, bet sīva beja tū redzējuse un pastuostīja uomrejai. Tod rogons soka: "Nabyus cyta nikuo darīt, kai nūsist."

Dīnastmeita aizīt uz kulu pi kēniņa dāla un vysu izstuosta. Jis pasoka: "Jo mani ciers, tod tu pajem apsīn prīkšautu, uz kura izlēks pyrmuo ašņa lāsīte!"

Uomreja īt cierstu kēniņa dāla, bet ari meitiņa palyudz, lai atļaun īt pasavārtu, un jai ari atļaun. Tei pastota prīkšautiņu, kai cierš, tai īskrīn pyrmuo ašņa lāsīte prīkšautā. Tad jei tū lāsīti pastota pi lūga, kur izaug zalta uobeļnīca. Tagad sadūmoj cierst zemē zalta uobeļnīcu, tuodēļ ka beja saprotuši, nu kuo izauga zalta uobeļnīca. Meitiņa zynuodama, ka uobeļnīcu ciers, tod lyudz rauduodama, lai pasoka, kas nyu ar jū nūtiks.

Uobeļnīca pastuosta: "Kai jī īs mani cierstu, tod esi tik loba, aizej uz duorzu, palyudz, lai atļaun pasavērt, kū darīs ar uobeļnīcu."

Jei kai nūīt pasavārtu, tai jai īlac pyrmuo skaida klēpī; juo nūcierstuos pajem sadadzynoj, lai napalīk nikas vairs, nivīna skaidiņa. Rogons dadzynuodams stypri nūkvāpst, tod skrīn mozguotūs uz muorku, kur īrauga smuku putynu: vīna zolta spalviņa, ūtra sudobra. Rogons radzādams, dzanuojas, kab nūgyutu, tai putyns jū davad, lai nūvylktu kraklu, kū jis ari izdora. Kēniņa dāls pīskrīn pi krakla, pajem un nūsyt rogonu un īsvīž yudinī. Tū nalaimi radzādama, juo sīva lyudzas, lai palaiž voļā, šai naasūte tamā lītā vainīga. Kēniņa dāls soka: "Pajem lauluotū gradzynu, svīd uz augšu! Uz kura golvas kritīs gradzyns, tys byusim vainīgs."

Gradzyns izkryta taišņi uz sīvas golvas.

"Tu esi vainīga, jo šis gradzyns izkryta uz tovos golvos." Tai veirs pajēmja un nūsyta sīvu. Vēļuok jis dzeivuoja sovā kēnestī, apsaprecēja un beja laimīgs.