1. A. 567. Kreicberģis, Dzirciemā. LP. VI, 589 (117, 1).

Nabaga iebūvietim reiz mācītājs noķīlāja zirgu. Iebūvietis gan lūdza, bet mācītājs bez ķīlu naudas zirga neatdeva un tās nabadziņam nebija. Vēlāk taču mācītājam sirds iežēlojās, tas sacīja iebūvietim: "Es dzirdēju, ka mežā, netālu no tavas būdas, esot divi brīnuma putniņi; ja tu man tos noķer un izcep, tad zirgu atdodu. Cepdams tikai pielūko uzmanīgi, ka abiem putniņiem sirdis un galvas paliek veselas, jo, kas putnu sirdis apēdīs, - tas taps par ķēniņu, un kas galvas baudīs - spēs naudu spļaut."

Nu nabadziņš steidzās uz mājām un priecājās, ka tik vieglā vīzē zirgu dabūs atpakaļ. Un netālu no savas būdiņas tas patiesa ieraudzīja divus putniņus, kurus noķēra un izcepa mācītājam. Izcepa, pasauca savus abus dēlēnus un lika cepeti mācītājam aiznest. Bet ceļā abi zēni sāka plosīties un izmeta ceptos putniņus smiltīs. Nu abi nerīžas ļoti sabijās. Tēvs taču cieti bija piekodinājis rāmi iet, godīgi mācītājam nodot sainīti, bet kur nu mācītājs tādus smiltainus kumosus liks? Gudroja, gudroja, abi beidzot sagudroja: "Ē! blēņas, kas tur lec, lec - ēdīs paši labāk nost!"

Un apēda tiešām katrs vienu putniņu; tikai galvas vien iebāza kabatā. Bet apēduši apdomāja atkal: jāiet mazākais mācītājs nolūgt, lai piedod, ka tā izdzīvojušies. Aiziet, sāk stāstīt - mācītājs dusmās gandrīz ārprātīgs, gribēja zēnus vai nokaut, lai tikai putniņus atdabūtu; bet zēni pamanījās un aizbēga.

Pa mežiem, pa gravām bēgot, vienam zēnam pazuda cepure. Kas zudis, zudis - gāja tālāk. Gāja, gāja - beidzot izkūlās no meža un ieraudzīja vienā kalnā daudz ļaužu. Zēni gribēja redzēt, kas tas par baru, un gāja klāt. Kā pieiet klāt tā ļaudis pretim un grābj to zēnu ar pliko galvu rokā un nosaukdamies nes uz pili. Otrs zēns, to redzēdams, tā sabijies, ka nezinājis, kas rīts, kas vakars, un devies projām, cik vien kājas spēja. Viņš domāja, ka ļaudis aiznesuši brāli vai kārt, vai kur, un tādēļ tās bailes bija nabagam; bet ļaudis nenesa vis zēnu kārt - nesa uz pili par ķēniņu celt. Tur tā nelaime bij tā: lielais bars kalnā bija sapulcējies jaunu ķēniņu celt; bet tikām cēluši, kamēr saķildojušies: viens gribējis to, otrs to. Tad nosprieduši : par ķēniņu celt to, kas neviļot ar pliku galvu kalnam nāks garam; nu re, zēns tad nu nāca un tādēļ tas mantoja ķēniņa godu.

Bet otrs zēns bēga, bēga - iebēga pie vecas sieviņas vientuļā mājiņā un lūdza paēst. Sieviņa viņam iedeva gabaliņu maizes, sāli un ūdeni. Zēns paēda un tad palīdzēja sieviņai koka virbus drāzt, tos viņa pārdeva pilsētā. Tā sieviņa un zēns dzīvoja labu laiku.

Bet vienreiz zēns uzkoda maizē akmentiņu un spļāva. Kā spļāva, izkrita spožs dukāts no mutes. Zēns vēl reiz spļāva, atkal izkrita dukāts. Ko nu? Nu tikai spļāva un spļāva, kamēr palika tāds bagātnieks, ka nopirka lielu, lielu muižu.

Bet ar laiku kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis to lielo naudu sadabūjis. Tās ieaicināja šo pie sevis uz gostēm, piedzirdīja labi un izvīla tam putna galviņu. Tagad viņš vairs nevarēja dukātus spļaut un gāja nobēdājies projām. Bet mežā viņš atrada ābeli, norāva vienu ābolu un apēda. Kā apēda, tā - kad tavi brīnumi! - tūdaļ palika par zirgu. Bet turpat bija vēl viena ābele, viņš apēda no tās ābeles arī ābolu un - ko domāt - nu palika atkal par cilvēku, kāds bijis.

Tagad senākam dukātu spļāvējam bija amats rokā. Viņš norāva no katras ābeles trīs ābolus, aizgāja pie savām pievīlējām un dāvināja tām katrai ābolu no zirga koka. Šīs ēda un visas palika par ķēvēm. Nu viņš ņēma ķēves pavadās un sāka pērt, kamēr atdeva galviņu. Kad atdeva, tad iedeva katrai ābolu no cilvēka ābeles uzēdam. Šīs ēda un palika par cilvēkiem.

Vēlāk dabūjis zināt, ka brālis par ķēniņu ticis; dukātu spļāvējs saspļāva tik daudz naudas, ka varēja tādu pašu valsti nopirkt, kāda brālim, un nu bija abi par ķēniņiem.