2. A. 567. 566. Jansonu Jūla, Okteniekos pie Talsiem LP. LP. VI, 591 (117, 2).

Vienam mežsargam bija divi dēli un viena meita. Reiz mežsargam nebija ko ēst, viņš aizgāja mežā pamedīt. Medīja, medīja nekā nedabūja; te mājā nākdams, ieraudzīja melnu putnu skrejam. Šāva to pašu un nošāva.

Otrā rītā putnu nu plūks, nu vārīs - atbrauc kungs. Atbrauc kungs, paskatās uz spārniem - atron rakstus; uz kreisā spārna stāv: kas to spārnu apēdīs, tas spļaus zelta dukātus; uz labā: kas to apēdīs, tas taps par ķēniņu.

Kungs nu tūlīt liek mežsardzienei putnu cept, viņš esot izsalcis. Mežsardziene cep arī; bet vēl nav cepetis ne gatavs, pārskrien mežsarga dēlēni un, kā tādi nerīšu puikas kādreiz ir, viens parauj vienu putna spārnu - apēd, otrs otru arī apēd. Bet nu bija kaŗš kājās. Kungs uzstāj mežsardzienei, lai abus puikas nokaujot, viņš tad par katru puikas sirdi maksāšot simtu rubļu. Bet par laimi puiku māšele to padzird un tā tūlīt aizskrien pie puikām, sāk raudāt un stāsta, kas šiem nu gaidāms.

Puikas apmierina māšeli: "Neraudi vis, mēs bēgsim pasaulē un izglābsimies!"

Un tā arī notika. Abi aizgāja, paši nezinādami, uz kurieni. Gāja, gāja - te tas viens; kas kreiso spārnu ēdis, jau iesāka zelta dukātus spļaut. Drīzi saspļāva tik daudz, ka ne lāga panest vairs. Nu, ko nu? Nu šie nopirka gan ķēniņa drānas, gan ēda labi, gan citādi labi dzīvoja un tikai gāja uz priekšu. Tikām gāja - iegāja viena ķēniņa pilī, kur visi ļaudis aplam bija noskumuši. Tiem vecais ķēniņš bija nomiris un jaunu ātrāk nevarēja dabūt, kamēr negadās tāds, kas trīs sveces, pa rindai noliktas, uz reizi izpūš.

Visuvisādi gan bija izpūtušies sveces, bet nevarējuši un nevarējuši nopūst.

Bet nu tas puika, kas labo spārnu bija apēdis, sacīja brālēnam: "Paliec tu ārā, es iešu iekšā sveces pūst; ja es izpūtīšu, tad nenākšu vairs atpakaļ, tad būšu ticis par ķēniņu; ja neizpūtīšu, tad būšu atpakaļ pie tevis, tad iesim tālāk."

Labi. Puika iegāja pie svecēm, apskatījās un ierauga, ka šie visi nejēdzīgi pūtuši. Bet ko viņš dara? Viņš noliek sveces taisnā rindā vienu degli taisni otram pretim un kā nu pūš - visas trīs sveces uz rāviena izdziest. Tā šie tūlīt: "Tas mūsu ķēniņš, tas mūsu ķēniņš!" un šis netiek vairs atpakaļ pie brāļa.

Bet brālis nu gāja viens pats, naudu spļaudams. Gāja, gāja iegāja vienā pilsētā un par savu saspļauto zeltu nopirka trīs bodis: sudraba, zelta, dimanta.

Un tur, netālu nost no bodim, dzīvoja tās pilsētas ministrs; tam bija trīs skaistas meitas, bet tā jaunākā bija aiz visām māsām tā skaistākā.

Te vienu dienu vecākā ministra meita ienāca sudraba bodī gredzenu pirkt. Nopirka gan, bet nespēja aizmaksāt un šis, zināms, gredzenu tad nedeva.

Otrā dienā ienāca otra ministra meita zelta bodī gredzenu pirkt. Nopirka gan, bet nespēja aizmaksāt un šis gredzenu nedeva. Trešā dienā ienāca jaunākā ministra meita dimanta bodī dimanta gredzenu pirkt. Un tā nopirka, tā aizmaksāja - tā arī dimanta gredzenu dabūja. Bet par to abas vecākās māsas briesmīgi sadusmojās uz gredzenu pārdevēju: jaunākai devis gredzenu, šīm ne. Un ko viņas dara? Viņas sarunā gredzenu pārdevējam atriebties. Tas arī izdevās, jo ministra sieva, meitu māte, bija briesmīga ragana un tā palīdzēja ar padomiem: lai ieaicinot gredzenu pārdevēju viesoties - tā ragana abas meitas izmācīja - gan tad viņa zināšot. Labi, ieaicina šo ciemos, šis atnāk. Nu nosēdina šo krēslā kā katru ciemiņu un tā nu tur runā. Te - kur nelaime gadījās, kur ne - puiša krēsls piepeši cēlās gaisā un nes un nes, kamēr aiznes to uz svešu jūras saliņu un tur tad apstājās. Bet tur saliņā auga divi ābeles: zirgu āboli un cilvēku āboli. Viņš, izsalcis būdams, apēda vienu zirgu ābolu un palika par zirgu; tad uzēda vienu cilvēku ābolu un atkal palika par cilvēku. Nu viņš norāva dažus zirgu ābolus, dažus cilvēka ābolus, iesēdās atkal krēslā un pasacīja tos pašus raganas vārdus, ko ragana viņu ar krēslu aizraidīdama, bija sacījusi - tūlīt krēsls pacēlās gaisā un šis pūš atpakaļ pie meitām. Abas vecākās meitas ierauga pa logu, ka nebēdnis atkal pārlaidies, un iet pretim. Bet šis abas māsas apdāvina nu par to labumu ar skaistajiem āboliem: lai ēdot, tos esot pārvedis no tālienes. Šīs ēd; bet kā ieēd, paliek par zirgiem. Nu ragana gaisā - gan mocās meitas atburt, gan šā, gan tā - nelīdz. Beidzot viņš saka: "Ja jaunāko meitu man neliegsit, tad vecākās maitas izārstēšu."

Neko darīt - bija jāapsola jaunākā. Labi, tūlīt iedeva zirgiem cilvēku ābolus - meitas veselas.

Un nu bij kāzas.

P i e z ī m e. Gulbenes variantā teikts, ka to celšot par ķēniņu, kam rokā svece iedegšoties. Nu visiem iedotas sveces rokā un tā bijis jāiet vieniem vārtiem cauri. Ka gājuši, tā tam brālim, kas ēdis putna labo spārnu, svece iedegusies - citiem ne. To tad iecēluši par ķēniņu. Otrs brālis atvēris bodi un bods durvīs jauki koklējis un ka tādēļ paša tās zemes ķēniņa meitas nākušas gredzenus pirkt. Tālāku nāk divējādie āboli. Pēdīgi otrs brālis apprecējis jaunāko ķēniņa meitu un palicis pie sievas tēva par otru visā valsti. L. P.