3. A. 567. J. Upīte, 188&127;.g. Lubānas Sipiņos. M.Celmiņa kr.

Reiz dzīvoja pilsētas tuvumā divi brāļi; viens bija pēc sava amata pops un otrs tirgotājs. Pops bija neprecējies un viņa brālis, tirgotājs, apprecējies un tam bija arī jau divi dēli: viens astoņi, otrs seši gadi vecs. Pops, kas mācēja arī zīlēt, bij uzzīlējis, ka viņa brāļa sievai ir tāda vista, kad to ar visām kājām un galvu apēstu, tad varētu daudz noslēpumu un burvju mākslas zināt un pat par ķēniņa palikt. Nu viņš apņēmās, lai maksātu viņam arī nezin cik daudz, šo vistu dabūt un apēst.

Kādreiz, kad viņa brālis savās tirgotāja darīšanās bija izbraucis uz ilgāku laiku no mājas, nogāja viņš pie brāļa sievas un nopirka to vistu, un lika turpat noplucināt un izvārīt ar visām kājām un galvu. Pa tam, kamēr viņš to vistu bija nopircis, nebija brāļa dēlu neviena mājā. Šie, šur un tur skraidīdami, bija gauži izsalkuši un lūdzās kalponi, lai viņa viņiem, ja ne vairāk, tad tak lai tās kājas un to galvu ļaujot apēst. Kalpone, kas puisēnus ļoti mīļoja, atļāva viņiem viņu lūgumu, un tie apēda nu ar brangu garšu vistas galvu un kājas. Pēc tam ceļ nu popam vistu priekšā bez kājām un galvas. Pops, redzēdams, ka kāju un galvas vairs nava, prasa kalponei, kur tās esot palikušas. Šī atbild, ka puikas esot šās gauži lūgušies un šī esot viņiem ļāvusi kājas un galvu apēst. Nu viņš arī vairs neēd no vistas ne druskas, bet tikai lūdzās brāļa sievai un sola tai bezgala daudz naudas, lai viņa tikai atļaujot puikas nokaut un viņu sirdis apēst, par to, ka viņi šā laimi esot izpostījuši. Brāļa sieva arī padevās šā viltnieka māniem un deva atļauju, viņus nokaut. Pops tūliņ pavēl kalponei iztrīt labi asu duci, jo viņam tas būšot vajadzīgs. Šī, neko ļaunu nedomādama, sāk arī dūci trīt. Par mazu brītiņu pieskrien abi puikas un prasa viņai: "Kam tu to dūci trin?"

Kalpone atbild: "Es nezinu, ko jūs onkulis ar šo dūci būšot darīt."

Puikas saka uz kalponi: "Mēs gan zinām, kam jūs šo dūci trinat. Jūs trinat, lai mūsu onkulis varētu mūs jo labāki nodurt, lai mums nebūtu tik daudz jāmokās. Viņš grib par to mūs nokaut; ka mēs esam apēduši tās vistas kājas un galvu, ko mūsu māte viņam pārdeva."

Kalpone brīnīdamies prasa: "Kas jums to teica?"

Šie atbild, ka viņiem nekas neesot sacījis, bet viņi paši no sevis visu zinot, un māte arī esot jau ar onkuli vienis prātis, šos nomaitāt. Kalpone, šādu vēsti dzirdēdama, iesvieda dūci kaktā un sāka pārdomāt par viņu glābšanu. Beigās puikas nāca uz tām domām bēgt, lai tikai kalpone pagādājot maizes kulīti un kādus rubļus naudas. Kalponei arī drīz bija viss pagādāts, kas viņu bēgšanai bija vajadzīgs.

Nu puikas laidās bēgt uz tuvāko mežu. Še pa mežu šur un tur staigādami, bija viņi viens no otra nošķīrušies un nevarēja vairs sastapties, jo viņu zināšanas māksla sniedzās tikai vienu jūdzi.

Vecākais brālis pēc ilgas staigāšanas uzgāja kādu muižu upes malā. Še nu viņš saderēja pie muižas kalēja par mācekli. Par neilgu laiku viņš jau bij krietni iemācījies un varēja jau gŗūtākas kalšanas viens pats uzņemties.

Tā reiz viņam meistars uzticēja lielakunga karieti izlāpīt. Šim kalēja zeļļam bija tāda māksla, siekalas ūdenī iespļaujot, pārvērst par zeltu. Tā viņš, šo brīnuma mākslu zinādams, ņēma lielakunga karieti un nozeltīja. Nu muižas kalējs aizved karieti lielamkungam. Lielskungs, ieraudzījis savu karieti apzeltītu, prasa, kā viņš to varējis apzeltīt. Kalējs izstāsta, ka viņa zellis esot karieti izlāpījis un apzeltījis. Šim arī esot brīnums, kur viņš to zeltu esot ņēmis un kā viņš to izstrādājis. Lielskungs pavēl kalējam atsaukt savu zelli, jo viņš arī labprāt gribot ar tādu kalēja zelli iepazīties. Kalējs arī atsauca savu zelli un stādīja to Lielamkungam priekšā. Nu lielskungs prasa kalēja zeļļam, lai viņš šam izstāstot, kur viņš tik daudz zelta ņēmis, ar ko karieti apzeltīt, un kā viņš to visu izdarījis. Kalēja zellis smiedamies atbild: "Ekur tur daudz vajadzēja! Pāri reižu spainī iespļaut, i viss!"

Lielskungs prasa: "Vai tu varētu arī jaunu karieti no zelta izkalt?"

Zellis atbild: "Par ko tad neizkalt, ja tikai lialamkungam ir tāda vajadzīga?"

Lielskungs runā tālāk: "Ja tu man tādu jaunu no zelta vien izkalsi, kā šī vecā, tad tu dabūsi manu vienīgo meitu par sievu."

Ar šo nobeidzās viņu saruna. Nu zellis devās taisni uz smēdi un sāka rīkoties uz karieties kalšanu. Ienesa labi lielu kubulu, ielēja trīs nesienus ūdens un iespļaudīja kubula. Par kādām nedēļām bija zeļļam kariete izkalta.

Netālu no šīs muižas, kur zellis dzīvoja, bija otra muiža tās pašas upes malā, un muižas lielamkungam bija trīs meitas. Zellis mēdza arvien pa vakariem pa upi ar laivu pabraukāt, un tā braukādams, viņš bija iepazinies ar lielakunga meitām. Par kādu laiku pēc iepazīšanās sāka viņš arvien biežāki apciemot lielakunga meitas. Reiz palicis pie vienas lielakunga meitas par nakti. Līdz pusnaktim esot šī viņu labi uzņēmusi, bet pašās pusnaktīs izsviedusi pa logu ārā. Kad nu izsvieda, izsvieda, viņš par to nemaz nebēdājās, kāpa savā laiviņā un brauca mājā.

Otrā vakarā viņš iet pie otrās lielakunga meitas. Šī arī no vakara uzņem, bet pašās pusnaktīs sagrābj zelli un, sviezdama pa logu, iesviež upē. Šis, no upes izrāpies, kāpj laivā un brauc mājā.

Trešā vakarā aiziet viņš uz trešo meitu; līdz ko pusnakts klātu, izsviež šī arī viņu pa logu. Zellis gar sienmali iedams, iebruka atejā; ar lielām pūlēm tikko tika ārā, likās upē un nomazgājās. Aizgājis mājā sāk viņš domāt, kā varētu lielakunga meitām atriebties.

Par kādu laiku aiziet zellis atkal uz lielakunga meitām. Nu viņš vairs neiet vis gulēt, bet lūdzas meitu, lai tās viņu kādu gabaliņu pavadot. Kad nu šās viņu pavadīja, iedeva viņš tām trīs ābolus un lika tos visām reizē apēst. Līdz ko meitas bija ābolus apēdušas, palika viņas par trim sirmām ķēvēm. Zellis kāpa ķēvēm mugurā un aizjāja uz sava sievas tēva staļļiem.

Otras muižas lielskungs sūdzēja kalēja zelli pie tiesas par to, ka viņš šā meitas esot nogalinājis. Šī sūdzība nāca līdz pat ķēniņam. Šis ķēniņš bija kalēja zeļļa jaunākais brālis. Viņš, no meža izgājis, bija saderējis ķēniņa pils tuvumā pie kāda bodskunga par zelli. Ap to laiku ķēniņš bija izlaidis tādu vēsti, ka tas būšot šā znots un nākošais ķēniņš, kuram šā baznīcas zvani, kad viņš tai garām braukšot, paši no sevis sākšot skanēt. Bija daždažādi braukuši, bet nevienam vēl nebija tā laime bijusi, tos zvanus ieskandināt.

Reiz bodszellis uzrunāja sava bodskunga dēlu, ka šiem arī vajagot mēģināt braukt ķēniņa baznīcai garām; kas to varot zināt, varbūt, ka šiem tā laime varot būt novēlēta. Bodskungam un viņa dēlam arī nebija nekas pretī šim viņa nolūkam. Līdz ko bodszellis ar bodskunga dēlu bija tikuši pretī ķēniņa baznīcai, tūlīt sāka visi zvani skanēt. Ķēniņš, izdzirdis zvanu skanēšanu, iet tūlīt skatīties, kāds nu būs šā znots. Bet viņi nu ir divi; kā lai nu zina, kurš tas īstais? Nu tika nospriests, ka šiem pa vienam jāejot gar ķēniņa baznīcu. Pirmais iet bodskunga dēls, tas paiet baznīcai garām, bet zvani neskan. Nu jāiet bodszeļļam, bet tikko bodszellis tika pret baznīcu, tūlīt sāka visi baznīcas zvani skanēt. Bodszellis vairs netika laists vaļā, bet tika vests uz ķēniņa pili, pārģērbts ķēnišķīgās drēbēs un ar ķēniņa meitu salaulāts. Tādā vīzē bija kalēja zeļļa brālis par ķēniņu ticis.

Kad nu abi brāļi bija izstāstījuši viens otram savus piedzīvojumus, tika arī triju meitu tēvs priekšā saukts. Ķēniņš prasa triju meitu tēvam, vai viņš arī varētu pazīt tagad savas meitas, kad tās viņa priekšā būtu. Viņš atbild, kā gan šis lai savu bērnu nepazītu. Nu veda kalēja zellis savas trīs sirmās ķēves ķēniņa un lielakunga priekšā un iedeva tām pa pusābolam. Tikko tās bija ābolu puses apēdušas, pārvērtās sirmās ķēves par trim lielakunga meitām, ar gluži nodrazgātām un noplīsušām drēbēm. Nu lielskungs aizbrauca uz māju, pilns brīnumu, ka viņš tik ērmotā vīzē savas meitas atdabūjis.

Abi brāļi nu ņēmās uzmeklēt savus vecākus. Pēc ilgas meklēšanas arī atrada tēvu, kas no bēdām un sirdsēstiem bija gluži nespēcīgs palicis. Māte jau bija mirusi, un popu, savu tēva brāli, ķēniņš notiesāja uz nāvi. Jaunākais brālis aizveda tēvu uz savu ķēniņa pili. Vecākais brālis, kas arī jau bija apprecējies ar lielkunga vienīgo meitu un pēc viņa nāves palika par muižas īpašnieku, pieņēma to kalponi pie sevis muižā, kas viņiem citreiz bēgot bija palīdzīga, un deva tai vecuma maizi; arī ķēniņš šo kalponi ik gadus bagātīgi apdāvināja.

Nu viņi dzīvo visi laimīgi, varbūt vēl šo baltu dienu, ja tikai nav nomiruši.