4. A. 567. Skolnieks A. Piļāns, Eglūnā. N. Rancāna kr.

Sen-senos laikos dzīvoja viens nabaga zvejnieks, kas nespēja pat uzturēt sievu un bērnus. Reiz viņam parādījās, ka upē peld divas pīles. Kas viņas nošaus un apēdīs viņu sirdis, tas spļaus zeltu, bet kas apēdīs galvas, tas paliks par ķēniņu.

Otrā rītā zvejnieks paņem plinti, aiziet zivis zvejot un ierauga divas pīles peldot. Viņš iesēdās laivā, piebrauca tuvāk un nošāva vienu pīli, bet otra aizlaidās. Piebraucis malā, viņš izkāpa no laivas, aizgāja ar pīli mājā, atdeva to sievai, lai to izcepot svētdienai. Pienāca svētdienas rīts, vīrs aizgāja baznīcā, bet sieva ar abiem dēliem palika mājā. Sieva izcepa pīli un atdeva galvu vecākam dēlam, bet sirdi atdeva jaunākajam. Atnāk vīrs no baznīcas un saka: "Velc nu pīli no krāsns laukā un dod man galvu un sirdi."

Sieva izvilka pīli no krāsns, bet bez galvas un sirds. Vīrs vaicāja sievai: "Kur ir pīles galva un sirds?"

"Es atdevu dēliem!"

Vīrs palika ļoti dusmīgs uz sievas un dēliem. Aizvedis savus dēlus līdz upei, viņš iemeta tos tur. Bet tanī reizē gadījās plostu dzinējam braukt pa to upi un tas izvilka tos puikus no ūdens, kurus tēvs tur bija iemetis. Viņš aizveda puikas sev līdz savā pilsētā. Kādu laiku nodzīvojušiem tai pilsētā, nomirst tās zemes ķēniņš. Tad valdības vīri izdod tādu likumu, lai visi sanāktu baznīcā, lieli un mazi. Kuram nu pašam no sevis aizdegsies svece, tas būs tās zemes ķēniņš. Ienāk nu arī abi puikas baznīcā un tam vecākajam, kas apēdis pīles galvu, aizdegas svece. Tā nu tiek izvelēts vecākais brālis par ķēniņu.

Jaunākais brālis ļoti mīlēja dzert, gāja katru dienu krogā, un maksāja krodziniecei ar to zeltu, ko izspļāva. Reiz krodziniece zelta spļāvēju piedzirdīja ar nelabu dzērienu, tā ka viņš sāka vemt un izvēma savu ieēsto pīles sirsniņu. Tad krodziniece pajēma to sirsniņu un apēda. Zelta spļāvējs atmostas un brīnās, ka atrodas upes malā, kur laikam ticis aiznests.

Viņš iet, iet un ierauga, ka trīs cilvēki kaujas. Viņš pieiet klāt un vaicā: "Ko jūs kaujaties?"

Tie cilvēki sāka viņam stāstīt, ka viņi nevarot izdalīt tēva atstatās trīs lietas: plinti, neredzamo cepuri un deķi, ar kuru varot pa gaisu skriet.

"Labi, es jums izdalīšu!" Pajēmis plinti rokā, viņš saka: "Es tūliņ šaušu. Kas no jums vairāk lodes salasīs, tam būs tas deķis." "Labi," atteica tie cilvēki, lai notiek, kā tu domā!"

Zelta spļāvējs izšaun. Tad nu visi trīs skrien projām lodes meklēt. Zelta spļāvējs uzsēdās uz deķa un aizskrēja pie sava brāļa, kas bija palicis par ķēniņu. Nodzīvojis neilgu laiku, viņš sāka atkal ceļot, lai redzētu, kas pasaulē notiek. Viņš nonāca pie cita ķēniņa, kuram dārzā auga visuvisādi augļi. Pie dārza bija sargi, kas uzraudzīja, lai neviens tur netiktu iekšā.

Viņš ielaidās dārzā un apknaibīja daudz augļus. Ķēniņa meita, staigādama pa dārzu, ieraudzīja, ka daudz ogas apknaibītas, un sāka pie sevis runāt: "Šai dārzā neviens nevar tikt iekšā, bet ogas ir apknaibītas."

Viena balss atsaucās: "Es būtu gan parādījies, bet man ir bailes, ka mani nesaņem cieti."

Ķēniņa meita atbild: "Nebaidies, tevi neviens neaiztiks!"

Zelta spļāvējs nu parādās ķēniņa meitai, un tā viņu tūliņ iemīļo. Tā nu viņi dzīvo tai dārzā kādu laiku. Tad viņš sadomāja braukt uz savu zemi. Dārzā bija tādi āboli, ka vienu apēd, tad uz pieres uzaug rags. Ja apēd viena krūma ogu, tad paliek ļoti vecs; ja ēd ābolu no trešā koka, tad paliek par zirgu. Ja apēd kādu augli vēl no cita koka, tad paliek atkal vesels, kā agrāk bijis. Viņš paņēma tos augļus, uzsēdās uz deķa un aizskrēja kā putns savā pilsētā.

Tad viņš aiziet uz to krogu, kur agrāki bija dzēris, un uzmauc neredzamo cepuri, lai neviens to neredzētu. Iet viņš krogā, nostājas kroga vidū un kā krodziniece iet garām, tā viņa dabūn vienu sitienu. Krodziniece uzkliedz savam vīram: "Ko tu man sit?"

Šis nu sit krodziniecei vēl otrreiz un tā nu atkal kliedz uz vīru: "Vai tu traks palicis?"

Kamēr krodzinieks brīnās un skatās, tikmēr zelta spļāvējs paķer krodzinieci, uzliek uz sava dīvāna un aiznes to uz to pašu upmali, kur krodziniece viņu bija aizvedusi. Tur nu viņš šo tikmēr per, kamēr viņa izvemj nozagto sirsniņu. Viņš nu jem to sirsniņu, nomazgā un atkal apēd.

Krodzinieks, nevarēdams sievas sagaidīt, iet šo meklēt, kamēr to atrod upmalē guļam. Viņš nu paņem savu sasisto sievu un pārnes mājā.

Pēc nedēļas laika, zelta spļāvējs apēd vienu brīnuma ogu, paliek vecs, un aiziet uz krodzinieku un saka, ka viņš šā sievu varot izārstēt. Nu izkurina pirti, aiznes tur sievu un uzliek uz lāvas. Tad viņš sāk sievu pērt un saka: "Vai bija garda zagtā sirsniņa?" Labi nopēris viņš aiziet projām.

Vīrs gaida, gaida - nevar sagaidīt, iet pats uz pirti un atrod sievu lāvā sasistu guļam. Pēc vienas nedēļas zelta spļāvējs apēd otru ogu, paliek vēl vecāks un iet atkal krodzinieci ārstēt. Atkal izkurina pirti, uzliek krodzinieci uz lāvas un per. Labi nopēris, aiziet pats projām.

Krodzinieks nevar sievas sagaidīt, aiziet atkal uz pirti un pārved sasisto sievu mājā. Pēc vienas nedēļas zelta spļāvējs apēd trešo ogu, paliek vēl vecāks un aiziet atkal uz krodzinieku par dakteri. Krodzinieks vairs netic un saka, ka sieva no ārstēšanās tikai slimāka palikusi. Viņš nu saka, ka šis neesot tāds dakteris; kā tie citi. Viņš varot visas vainas izārstēt. Krodzinieks nu gan aiznes sievu atkal uz pirti un nolika sargus pie pirts durvim. Kā nu vecis sāk krodzinieci atkal sist, tā krodziniece sāk kliegt un sargi tūliņ ieskrēja pirtī. Dakteris tūliņ apēda vienu ābolu, palika par zirgu un izskrēja laukā, ka zeme vien norībēja.

Drīz zelta spļāvējs dabūja zināt, ka svešās zemes ķēniņš izsludinājis, ka likšot pakārt savu meitu, tādēļ, ka tai neprecētai bērns piedzimis. Zelta spļāvējs tūliņ aizskrien ar savu deķi turp, uzliek neredzamo cepuri galvā, ieiet pie ķēniņa meitas un prasa: "Kam tu tā raudi?"

Meita atbild: "Kā man neraudāt? Mani jau grib kārt."

Zelta spļāvējs saka: "Kad tevi taisīsies kārt, tad tu tik prasi, lai tev paliek deķi apakš kājām. Gan tad viss būs labi."

Tā arī notiek. Ķēniņa meitu ved pie karātavām un tā prasa, lai paklājot viņai deķi apakš kājām. Kamēr vēl par to strīdās, tikmēr nokrīt viens deķis no debesīm. Ķēniņa meita uzkāpj uz deķa, bet pēc viņas uziet tur arī divi bendes. Tūliņ arī deķis sāk celties gaisā. Abi bendes nokrīt zemē, bet ķēniņa meita aizlaižas pa gaisu. Zelta spļāvējs bija pajēmis mazo bērnu un aizskrēja kopā ar ķēniņa meitu uz savu brāli. Brālis prasa, vai šis dzirdējis, kas noticis ar to ķēniņa meitu, ko gribējuši pakārt. Otrs brālis atbild: "Ja tu gribi, es tev to ķēniņa meitu varu parādīt."

Pirmais saka: "Nerunā nu niekus!"

Tad otrs brālis paver durvis un parāda, kur sēd ķēniņa meita.

Vecais ķēniņš nu apsola tam pusi no savas valstības: kas izstāstīs, kur atrodas viņa zudusī meita. Zelta spļāvējs aizbrauc atkal ar ķēniņa meitu uz veco ķēniņu. Tas ir ļoti priecīgs, sarīko lielas kāzas un atdod znotam pusi no savas valstības. Pēc vecā ķēniņa nāves zelta spļāvējs paliek par visas valsts valdnieku.

Piezīme. Pasaka ir drusku saīsinātā veidā atstāstīta rakstu valodā, P. Š.