Vienā pilsētā dzīvoja viens ķēniņš, kas bija liels medinieks. Reiz medībās iedams, viņš ieraudzīja ezerā pīli un nošāva to. Tai pīlei bija uz viena spārna rakstīts: "Kas ēdīs to spārnu, tas spļaus zeltu."

Uz otra spārna bija rakstīts: "Kas ēdīs šo spārnu, tas tiks par ķēniņu."

Ķēniņš paņēma pīli un lika to izvārīt. Ķēniņa ķēkša nu arī izvārīja to pīli. Ķēniņam bija arī divi dēli, kas abi gāja skolā. Pats ķēniņš bija izgājis pilsētā, kad abi dēli pārnāca mājā, ieraudzīja izvārīto pīli un apēda to.

Atnāk ķēniņš un prasa pīli, bet dēli saka, ka viņi to esot apēduši. Ķēniņš paliek ļoti dusmīgs un saka savam sulainim: "Ved tūliņ abus dēlus uz mežu, nokaun viņus, bet atnes man viņu sirdis un mazos pirkstiņus!"

Sulainis arī tūliņ paņēma abus puikas, aizveda uz mežu, kur arī aizskrēja divi suņi līdz. Sulainim nu bija žēl nokaut puikas un tas sacīja viņiem: "Labi, nokaušu tos suņus un izņemšu viņiem sirdis, bet jums tik nogriezīšu mazos pirkstiņus!"

Tad nu viņš pārnesa abas sirdis un pirkstiņus ķēniņam. Ķēniņš lika sirdis izvārīt, kas arī tika izdarīts un izvārītās sirdis uzliktas uz galda. Ķēniņš paozdams sacīja: "Tāda kā suņa smaka."

Sulainis piebilda: "Viņi jau arī bija kā suņi."

Tad ķēniņš arī vairs neko nesacīja.

Dēli gāja, gāja - pienāca pie lielas siena kaudzes un aizmiga, katrs savā pusē. Rītā viens brālis pamodies, otra vairs neatrada pie siena kaudzes. Tā nu viņš gāja un nonāca lielā pilsētā, kur palika dzīvot pie viena kunga.

Otrs brālis, kas zeltu spļāva, bija jau agrāk pamodies un arī aizgājis uz vienu pilsētu, bet palicis pie vienas vecas vecenītes. Viņš sāka tur dzīvot, spļāva zeltu vienā kulē un glabāja to paspārnē. Tanī pašā pilsētā viens tirgotājs pārdeva bodi. Tā vecenīte gribēja gan to bodi pirkt, bet viņai nebija naudas. Ķēniņa dēls, kas zeltu spļāva, solīja naudu dabūt. Viņš tūliņ uzkāpa bēniņos, paņēma naudu un izbēra to uz grīdas. Vecenīte brīnīdamies prasīja: "Kur tu ņēmi tik daudz naudas?"

Viņš atbildēja: "Es māku naudu spļaut."

Tā nu viņi nopirka to bodi un zelta spļāvējs sāka tirgoties. Tur dzīvoja vēl divi tirgotāji, kuriem jaunais pārdevējs nemaz nepatika, tādēļ ka pie viņa gāja daudz vairāk pircēju. Skaudīgie tirgotāji nu sadomāja zelta spļāvēju nogalināt. Vienu reiz svešie tirgotāji uzcēla lielu māju, kur iztaisīja vienu istabu bez grīdas un izklāja to ar palagiem. Tad sauca zelta spļāvēju tēju dzert. Viņš arī aizgāja, padzēra un staigādams izkrita caur palagiem bedrē. Tirgotāji domāja, ka zelta spļāvējs būs beigts, bet tas tikai izsaucās: "Kas godīgam ko padarīs?"

Redzēdami savu kļūdu, tirgotāji tagad norunāja viņu noģiftēt. Sauc viņi atkal zelta spļāvēju tēju dzert. Šis arī šoreiz aizgāja un nu viņam deva tēju ar sukuru, kas bija saģiftēts. Tēju iedzēris, ķēniņa dēls tūlīt nomira. Tirgotāji bija par to priecīgi, ielika ķēniņa dēlu glāžu zārkā un ielaida jūrā. Zārks peldēja pa ūdens virsu un putni, tā ieraudzījuši, sāka knibināt un izknibināja viņam no mutes saģiftēto sukuru. Ķēniņa dēls pēc tam pamodās. Zārku vējš piedzina pie krasta malas un viņš izkāpa no zārka un aizgāja. Ķēniņa dēls nu atkal gāja tik uz priekšu un pienāca pie vienas pilsētas. Tās zemes ķēniņš bija izsludinājis tādu likumu, ka visiem kuģa ļaudim, kas iebrauks viņa pilsētā, jāņem sveces rokā. Kuram svece pati no sevis aizdegsies, tas būs viņa vietā par ķēniņu. Arī otrs ķēniņa dēls bija atnācis, kas strādāja pie kunga. Kad nu visi bija sanākuši ar svecēm, tad skatījuši, kuram svece aizdegsies. Te uz reizi aizdegās svece tam ķēniņa dēlam, kas bija pie kunga strādājis, un tas nu palika par vecā ķēniņa mantinieku. Arī zelta spļāvējs bija visu noskatījies un pazinis savu brāli. Viņš nu pieiet šim klāt un saka: "Vesels, brāl! Kā tu te tiki?"

Nodzīvojis labu laiku pie sava brāļa, ķēniņa mantinieka, viņš atkal gāja uz savu agrāko pilsētu. Iedams viņš nonāca lielā mežā un tur ieraudzīja ābeli ar skaistiem āboliem. Piebāzis vienu kuli ar šiem āboliem, viņš arī vienu apēda un tūliņ palika par zirgu. Tālāk ejot, viņš ieraudzīja citu ābeli ar skaistiem āboliem, piebāza otru kuli un atkal apēda vienu ābolu un tūliņ palika par govi. Netālu no turienes nu viņš ieraudzīja trešo ābeli, pilnu ar āboliem, piebāza trešo kuli, apēda vienu ābolu un palika tagad atkal par cilvēku.

Atnācis agrākā pilsētā, viņš tūliņ attaisīja savu bodi un sāka no jauna tirgoties. Kad skaudīgie tirgotāji dabūja to zināt, tad tie ļoti brīnījās, ka viņš atkal palicis dzīvs. Ķēniņa dēls nu salika uz bods loga skaistos ābolus, kurus viņš bija atradis mežā. Tirgotāji ar savām meitām, redzēdami skaistos ābolus, gribēja tos tūliņ nopirkt. Ķēniņa dēls atteica: "Es visus nepārdodu, bet došu jūsu meitām labprāt pabaudīt."

Kad nu meitas apēda ābolus, tās tūliņ palika par zirgiem. Ķēniņa dēls iejūdza viņas ratos, apbrauca reiz ap pilsētu un sacīja: "Tas par to, ka mani gribējāt noģiftēt."

Meitu tēvi, to redzēdami, lūdza ķēniņa dēlu, vai viņš nevarētu meitas izdziedēt. Tad viņš iedeva tām citus ābolus un tūliņ viņas palika par govim. Govis viņš nu nopēra ar pātagu un teica: "Tas par bedrē gāšanu."

Meitu tēvi nu lieliski lūdza, lai taču žēlojot, viņi maksāšot lielu naudu. Ķēniņa dēls iedeva viņām vēl trešos ābolus un tās tagad palika par cilvēkiem.

Ķēniņa dēls nu palika ļoti bagāts, un skaudīgie tirgotāji viņam vairs nekā nedrīkstēja darīt.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.