Sen-senos laikos dzīvoja viens mežasargs, kam bija sieva un divi dēli. Mežasargs bija ļoti nabags, ka viņam pat nebija ko ēst. Vienā svētdienas rītā viņš gāja mežā, lai kaut ko nošautu pusdienai. Viņš staigāja visu rītu, nevarēja nekā atrast ko šaut un jau gribēja iet mājā. Ejot uz māju, viņš ieraudzīja ļoti skaistu putniņu ar zelta spārniem. Viņš jau gribēja to šaut, bet domāja pieiet tam tuvāk klāt. Putniņš nemaz nebaidījās un mežasargs to saķēra dzīvu.

Aiznesis uz māju, gribēja jau to nokaut, bet tad viņi sarunāja: labāk nesīs uz pilsētu un pārdos, un par to naudu nopirks maizi. Labi! viņš nes putnu uz pilsētu un tur satiek vienu žīdu. Žīds vaicā: "Cik tu par to putnu gribi?"

Mežasargs prasa: "Cik tu man dosi?"

"Parādi man to putnu!"

Mežasargs parāda putnu un žīds apskatījies ierauga, ka putnam zem spārna stāv rakstīts: "Kas apēdīs manu galvu tas taps par ķēniņu; kas apēdīs sirdi, tam būs pilnas kabatas naudas."

Žīds solīja simtu rubļu, bet kad mežasargs nepārdeva, tad sasolīja līdz pieci simti. Mežasargs žīdam putna neatdeva un nesa to tālāk. Satiek otru žīdu kas atkal prasa, vai šis to putnu nepārdodot. Mežasargs atbild: "Pārdodu gan, bet tik par lielu naudu."

Žīds izlasījis rakstu zem putna spārna, nu sola tūkstoš rubļu un vēl zirgu klāt. Tad mežasargs atdod putnu, saņem naudu un zirgu, aizbrauc uz māju un dzīvo laimīgi.

'Žīds nopērk zelta būri ieliek tanī putnu un pakaŗ, kamēr kaus.

Reiz žīds aizbrauc ciemā, paliek mājā tikai viņa sieva. Sieva nokaun putnu un sāk to cept. Kad putns izcepts, atskrien abi žīda dēli, Jankelis un Boruks, ierauga izcepto putnu un sāk ēst kamēr apēd. Atnāk vecais žīds, prasa pēc putna, bet putns jau apēsts. Nu dabūjis zināt, ka puikas apēduši putnu, liek viņus nokaut un izņemt sirdis. Pasauc vienu vīru, kas bērnus nokautu. Bērni sāka stipri lūgties, lai viņus atstātu dzīvus. Vīram arī bērnu žēl, viņš tos atlaiž mežā vaļā tad saķer divus suņus, izgriež tiem sirdis un pārnes tās vecajam žīdam. Žīds lika izcept sirdis un apēda tās, domādams, ka tās ir puiku sirdis.

Puikas nu bēg projām, kamēr nonāk svešā zemē. Vecāko dēlu Jankeli tur ieliek cietumā, bet Borukam izdodas aizbēgt uz citu zemi. Iedams viņš redz, ka trīs puikas strīdas ap vienu deķi. Viņš prasa: "Ko jūs te strīdaties?"

Puikas atbild: "Mēs strīdamies par šo deķi."

"Kas tas tāds par deķi?"

"Kad uz šā deķa uzsēstas, tad tūliņ var tikt aiznests, kur tik vien vēlas."

"Es izšķiršu jūsu strīdu: es sviedīšu šo kūju, kas pirmais to dabūs, tam piederēs deķis."

Viņš nu aizsviež kūju labi tālu un puikas aizskrien tai pakaļ. Par to laiku Boruks uzsēstas uz deķa un saka, lai viņu aiznes uz Vāczemi. Viņš tur dzīvo kādu laiku un sadomā apmeklēt arī savu brāli Jankeli. Viņš uzsēstas atkal uz sava deķa un saka, lai viņu aiznes pie brāļa. Tai pilsētā, kur Jankelis dzīvoja, Boruks nopērk vienu skaistu zirgu. Zirgu vedot, ierauga to Jankelis, kas bija palicis par tās zemes ķēniņu. Ķēniņš nu grib visādā ziņā to zirgu nopirkt, bet Boruks to nepārdod. Pēc asa strīda ķēniņš liek Boruku iemest cietumā. Kad Boruku sagūsta, tad Jankelis ierauga tam zelta jostu un nu pazīst to par savu brāli, jo abiem brāļiem bijušas gluži vienādas zelta jostas.

Nu ķēniņš ir ļoti priecīgs, ved savu brāli uz pili un dzīvo abi laimīgi. Pēc kāda laika abi brāļi norunā uzmeklēt arī savu veco tēvu. Viņi uzsēstas uz deķa un drīz vien ir žīda mājā. Nu viņi paņem savu tēvu līdz un tad dzīvo visi trīs kopā.

Piezīme. Šī pasaka ir, drusku saīsinot, atstāstīta rakstu valodā. P. Š.