Atraitnei beja divi dāli. Viņa īdūmuojuos otkon precētīs. Vīnu reizi pīguoja pi juos skaists kungs un prasēja: "Vai tu jemsi mani par veiru?"

Atraitne jū ari pajēma par veiru, bet dzeivuodama redz, ka jam ir gūvis kuojas, apaugušas ar spolvom.

Reiz atraitnes veirs atnesja uz muojom divas zūsis un soka: "Kas apēss vīnu zūsi, tys paliks par kēniņu, un kas apēss ūtru zūsi, tam zalts biers nu golvas."

Atraitnes divi dēli beja atguojuši nu gonim un jīm īguoja pruotā, lai jīm dūd zūs's ēst. Atraitne beiduos dūt zūs's ēst, jo atīs juos veirs ar gūvis kuojom un jū nūsiss. Dāli napacīzdami prosa, lai na vairuok, kai vīnu gabaliņu atgrīž nu kotras zūss. Atnuocis atraitnes veirs, pasavērīs zūs's un soka: "Kas juos ir aizticis?"

Uzbrucis uz sīvu jis otkon klīdz: "Kas juos ir jēmis?"

Atraitne, globuodamīs nu smiertis, stuosta, ka atnuokuši nu gonim dāli nu nūgrīzuši kotrs nu vīnas zūss pa gobolam un apāduši.

Valns sasadusmuojuos un sūlējuos obus dālus nūsist vai nūkaut. Valna meitiņa, nusaklausījusēs tāva vuordus, aizskrēja uz gonim un pasacēja, ka jūs valns sūlējīs nukaut, kam jī aiztika zūs's, lai jī bāg lobuok prūjom. Dāli, atstuojuši lūpus, bāga, kur vīn varēja, pa mežim un kolnim. Jī nūbāga pi vīnas upes, par kuru guoja tylts. Kai jī guoja pa tyltu, tai vīsulis sagruoba vīnu dālu un aiznesa prūjom. Palicis vīns pats, ūtrs bruolis guoja, kur acis redzēja, beiguos jis īguoja vīnā pilsātā. Īguoja tur vīnā ustabiņā, kur dzeivuoja vaca vecīte, kas meicīja maizi mozā trauciņā. Jis prasēja vecītei: "Par kū tik mozā trauciņā meici maizi?"

Vecīte atteica: "Nav naudas, par kū nūpierkt baļviņu."

Dāls vaicuoja vecītei naktsmuoju. Vecīte beja loba un atļuovja nakti pi juos puorgulēt. Jis reitā pīsacēlīs redz, ka uz juo spilviņa ir lela guba zalta naudas. Sabēris naudu kulē, jis samoksuoja vecītei par noktsmuojom, īdevja jai zalta naudas gobolus, lai nūpierktu sev lelu baļveņu un treis maisi kvīšu myltu, lai byutu lobuoka tierguošanuos. Vecīte beja prīceiga, ka pi juos atguoja taids cylvāks, kurs dūd naudu.

Pilsātā jis redzēja, ka žeidi tierguojuos lelās būdēs ar daudzi precem, pa kurom prosa lelu naudu. Jam naudas beja pa pylnam, jo tei byra kotru reitu. Jis, nūpiercis lelu būdi, ari suoka tierguotīs ar seikom precem: galošom, zaltu, sudobru un kūrpem. Jis puordevja sovu preci par puscenu, nakai žeidi, un pi juo ļaužu beja vienmēr pilna būds. Jo īguoja būdī kaidi kungi, tad jis preci satin pakā un izškinkoj par velti.

Vīnu reizi žeidi tai sasasirdējuos uz jū, ka gribēja jū nūnuovēt. Vosoras skaistā dīnā žeidi, sasapulcējušīs braukt ar kugi pa jyuru: pīyudzja ari jū. Pībraukuši pi vīnas solas, uz kuras nadzeivuoja nivīns cylvāks, žeidi jū izmuonēja nu kugja uz solas un, kad jis īguoja dziļuok solā pastaiguot, žeidi sasāda kugī un aizbraucja uz muojom.

Palicis vīns uz solas, jis nazinuoja, kur īt, bet guoja tik dziļuok. Tur jis īraudzēja uobeli, uz kuras auga skaisti uobuļi. Jis nūruovja vīnu uobuli, apēda jū un palyka par kozu. Nūruovis otkon nu ūtras uobeles uobuli, jis tū apēda un palyka par cylvāku. Īguojis dziļuok solā, jis otkon nūruova vīnu uobuli, tū apēda un palyka par kraukli. Pajēmis visus treis uobuļus, laidjās par jyuru uz muojom. Atskrējis muojās, jis apēdja cylvāka uobuli un palyka par cylvāku.

Aizguojis uz sovu būdi, jis īraudzēja, ka divas skaistas meitas tierguojas būdī. Pourgrīzis uobuli uz pusēm, padevja juom apēst, tad juos palyka par kozom. Žeidi, itū radzādami, gribēja īlikt jū cītumā. Īdams uz cītumu, jis īlyka uobuli kulītē, naradzūt apēdis uobuli, jis palyka par kraukli un izskrēja pa cauru lūgu nu cytuma un apēdis ūtru uobuli, palyka par cylvāku. Jis otkon aizguoja uz sovu būdi un tiergovuos.

Vysi žeidi jū apsjūdzēja tīsā un jū nūtīsuoja uz nuovi. Jū atveda pi korotavem, bet bez kēniņa paroksta navarēja navīnu kuort. Kēniņš atguojis, īraudzējis sovu eistū bruoli, daguoja pi juo, nūsaskūpstēja un lyka pakuort tūs žeidus, kas jū bruoli gribēja kuort.