Reiz dzīvoja vīrs ar sievu un tie bija ļoti nabadzīgi. Vienu dienu vīrs nogāja uz pilsētu iepirkties. Tur viņš satika vecu vīru, tam bija viena balta vista pārdodama, ko nu viņš arī nopirka un aiznesa uz māju. Sieva bija ļoti noraizējusies, jo pašiem nebija ko ēst un kur nu lai vistai barību dabūn. Bet tā nebija vienkārša vista, otrā rītā viņa izdēja zelta olu. Vīrs un sieva nu bija ļoti priecīgi.

Vista katru rītu dēja zelta olas, un viņas saimnieki palika ļoti bagāti. Viņi sāka arī tirgoties bodē. Reiz vīrs aizbrauca uz svešām zemēm iepirkt dažādas mantas. Viņa sieva par to laiku dzīvoja ar saviem draugiem. Tie ieraudzīja savādo vistu un gribēja, lai to nokauj, jo viņi bija ieraudzījuši, ka vistai zem spārniem bija rakstīts: "Kas labo spārnu apēdīs, paliks par ķēniņu; bet kas kreiso apēdīs, spļaus dukātus."

Sieva arī lika pavaram vistu nokaut un izcept. Tikko pavārs vistu bija izcepis, atnāca no skolas abi sievas dēlēni un lūdza pavāram, lai viņiem dod ko ēst. Pavārs, nekā par vistas spārniem nezinādams, nogriezis tos, un iedevis puikām.

Kad pienācis pusdienas laiks, sievas draugi sanāca pie galda un pavārs lika vistu uz galda, bet draugi; redzēdami, ka spārnus kāds ir apēdis, palika ļoti dusmīgi un prasīja pavāram, kur tie palikuši. Pavārs pateica, ka puikas spārnus apēduši. Tad sievas draugi gribēja, lai puikas nokauj un viņu sirdis viņiem izcep. Sieva nu arī pavēlēja sulainim, lai tas izpilda, ko viņas draugi vēlas. Sulainis aizveda puikas mežā, bet palaida tos vaļā, jo tam bija žēl viņus nokaut. Tikai piesacīja, lai viņi iet projām, jo tālāk, jo labāk. Tā kā sulainim uz mājām bija jāaiznes puiku sirdis, tad viņš saķēra divus suņus, nokāva tos un viņu sirdis aiznesa uz mājām un izcepa.

Ilgi abi brāļi gāja pa vienu ceļu, bet tad izšķīrās, lai katrs varētu atrast savu laimi.

Tas, kas nogriezās pa labi roki, nogāja līdz vienai ķēniņa pilij, kur viņš drīzi palika par ķēniņu.

Otrs brālis nogāja uz pilsētu un iestājās dienastā pie vienas vecenītes par maizes iznēsātāju. Vienreiz viņu apstāja citi puikas un noņēma viņam baltmaizi. No dusmām viņš nospļāvās, bet brīnums bija liels; kā spļāva, tā no mutes bira zelta dukāti. Īsā laikā viņš nu palika bagāts.

Drīz brāļi viens otru satika un nolēma uzmeklēt māti un tēvu. Par tēvu un sulaini viņi gādāja, tā ka tie nodzīvoja laimīgi savu mūžu, bet māti iemūrēja pils mūŗos.