Vienā mežā bija maza meža sarga mājiņa, kad vēl zaldāti nāca kortēļos. Meža sargam bija jātura lielākais virsnieks. Tā ka nu meža sargs bija ļoti nabags, tad viņš gāja pie sava kunga prasīt, ko virsniekam dot ēst. Kungs viņam atvēlēja, ka varot šaut, ko tik tas mežā atrodot. Meža sargs iet nu priecīgi uz māju. Viņš staigāja visu dienu, bet neko nevarēja dabūt un vakarā atgriezās noskumis mājā. Otrā dienā staigājot, ierauga zelta pīli laižamies. To viņš nu gribēja nošaut, bet domāja labāk noķert dzīvu. Un tā arī izdevās: viņš noķēra to pīli un stiepa uz māju. No rīta pīle izdējusi dimanta olu, meža sargs to aiznesa uz pilsētu un dabūja trīs simti rubļu. Otrā rītā pīle atkal izdējusi otru olu, to tāpat aiznesa uz pilsētu un dabūja vēl trīs simti rubļu. Uz vienu reizi virsnieks ieraudzīja, ka uz tās pīles galvas bija rakstīts: "Kas to galvu apēd, tas ir gudrs, un kas tos spārnus apēd, tas spļauj dukātus."

Virsnieks vaicāja, vai nevarot viņam to pīli pārdot. Meža sargs sacīja: "Kāpēc ne, ja jūs manim četri simti rubļu dodat?"

Virsnieks, pīli nopircis, iedeva to meža sarga sievai, lai izvārot. Vārot iznāca viņas vecākais puika no desmit gadiem un prasīja: "Memmiņ, ko tu te vāri?" šī atbildēja: "Es vāru to pīli."

Puika prasa: "Dod man arī pasmeķēt!"

Māte viņam iedeva to pīles galvu. Te uz reiz izskrēja otrs puika ārā, tas tāpat prasīja, un tam iedeva tos pīles spārnus. Virsnieks pārnācis un pie galda piesēdies, maisīja visu blļodu un nevarēja ko atrast. Tad viņš vaicāja savu pavārnīci: "Kur ir tā pīles galva un tie spārni?"

Viņa atbildēja: "Tos es iedevu saviem bērniem."

Tad virsnieks pavēlēja savam sulainim abus puikas aizvest uz mežu, nokaut tos un atnest viņu sirdis. Puikas ar to sulaini bija lielā draudzībā un vecākais tam sacīja: "Mūsu tēvam ir divi lieli suņi, ņemsim tos suņus līdz. Nokauj tos mūsu vietā, mēs ne mūžam nenāksim vairs uz mūsu tēvu zemi."

Sulainis nu aiznes tās suņu sirdis virsniekam un tas tās ēda, ka zaļas acis palika ēdot. Abi zēni aizgāja kādā jūŗas ragā un tur bija apgūlušies. Uz vienu reizi gudrais atmodās un skatās visapkārt - redz skaistu pilsētu. Viņš nu tur aizgāja un palika pie kāda kunga par sulaini. Tam kungam bija viens tirgotājs un tam tirgotājam bija trīs meitas. Gudrais puika bija iemīlējis tirgotāja vidējo meitu.

Kad otrais puika atmodās, viņš arī ieraudzīja to pašu pilsētu un piestājās pie kāda beķeŗa par zelli. Pirmā dienā tas nopirka vienu podu ar miltiem; un izcepa kriņģeļus. Otrā dienā viņš izgāja par pilsētu un izmētāja tos tā, ka puikas kaudamies lasīja. Šis vēl paziņoja, lai vairāk puikas salasoties, jo rītu nākšot atkal.

Reiz tirgotāja meitas sarunājās un lūdza kungu, lai laižot savu sulaini līdzi pastaigāties. Kādu gabalu pabraukušas par ezaru, meitas viņu saņēma, iesvieda ezarā un brauca uz māju.

Sulainis nenoslīka vis, bet izpeldēja malā. Tur bija viena ābele un viens bumbieru koks. Kad tas ābeles ābolu apēda, tad palika par zirgu; bet kad bumbieri apēda, tad palika atkal par cilvēku. Puika nu sarāva pilnas kabatas šo augļu un gāja uz pilsētu.

Vienā vakarā viņš nogāja pie kādas vecas sievas un iedeva viņai tos ābolus, lai aiznesot tā tirgotāja meitām. Viņas nopirka tos ābolus, sāka viņus ēst un uz reiz visas palika par melnām ķēvēm un sāka spārdīties. Kungs nu raidīja savu sulaini, lai pavēstot, kas tur augšā dauzoties. Sulainis nonāca sabijies un nevarēja nevienu vārdu izteikt. Tad gāja pats kungs, atvēra durvis un ieraudzīja, ka trīs melnās ķēves bija iekšā. Rītā tūliņ bija amatnieki klāt, uztaisīja vienā dienā tiltu un veda tās ķēves stallī.

Tad atnāca tas sen noslīcinātais sulainis un lūdzās, lai dodot tās ķēves pabraukt. Vecais kungs sacīja: "Man pašam ir mācīts kučērs, kas māk braukt."

Pēcāk viņš deva arī sulainim pabraukāties, bet šis sataisīja varēnu pātagu, mizoja tās un sauca: "Maitu met jūŗā, maitu met jūŗā."

Kungs nu prasīja, kāpēc viņš tā saucot. Viņš atbildēja, tās ir mani jūŗā iemetušas. Tad viņš iedeva katrai vienu bumbieri, un tās palika atkal par cilvēkiem.