Vecos laikos dzīvoja nabaga skrodelis ar savu sievu un divi dēliem. Nevarēdams ar savu amatu tikdaudz nopelnīt, cik vajaga, viņš gāja arī mežā slotas siet.

Kādu rītu agri mežā aizgājis, tas ierauga smuku putniņu. Viņš to sāk ķert, tā paiet visa diena, bet nevar noķert un pārnāk vakarā mājā bez slotām. Sieva to rāj un saka: "Ko nu ēdīs?"

Viņš atbild: "Es ķēru to putniņu." Viņa teic: "Ēd, ko tu esi ķēris."

Otru dienu viņš atkal ķēra putniņu, un viņam izgāja tāpat ka pirmā dienā, sieva jau gandrīz sāks šo pērt.

Trešā dienā viņš noķer to putniņu, mājās pārnācis, ieliek to mazā būdiņā un dod tam ēst. No rītā viņš pieiet pie putniņa būdiņas, ierauga vienu zelta pautiņu, to viņš nu aiznes pilsētā un pārdod par 200 rubļiem. Tad nopērk maizi un atlikumu paglabā.

Otrā rītā atrada atkal vienu zelta pautiņu, kuru tāpat pārdeva pilsētā par 200 rubļiem. Tāpat arī trešā rītā bija zelta pautiņš, ko par 200 rubļiem pārdeva.

Ceturtā rītā viņš paņēma to putniņu līdz uz pilsētu, un labi apskatījies, ieraudzīja uz tā šādu rakstu: "Kas tā putniņa galvu apēd, tas top par ķēniņu, bet kas rumpi apēd, tam ikrītus būs liels naudas maks pagalvī."

Nu tas kopmanis gribēja, lai izdod viņam putniņu, bet viņš nepārdeva ne par kādu naudu. Mājā pārnācis, viņš lika to putniņu nokaut un labu maltīti uztaisīt. Kamēr vecie bija izgājuši, tikmēr puikas bija to putnu slepeni apēduši. Nu viņi dabūja lielu pērienu, aizbēga uz mežu un palika tur par nakti gulēt. No rīta kāds meža sargs uzgāja abus puikas, paņēma tos pie sevim un uzaudzināja. Kad abi bija lieli uzauguši, tie iedomājās pa pasauli ceļot.

Vecākais aizceļoja uz svešām zemēm, kur tas apprecēja kādu princesi un palika par ķēniņu.

Otrs gan neceļoja, bet aizgāja pilsētā dzīvot. Tur viņam ikrītus atradās liels naudas maks gultas pagalvī ar zeltu un sudrabu. Tā nu bagāts palicis, tas turēja lielas dzīres, deva visiem ļaudim vislabāko ēst un dzert.

Tās zemes princese, to dzirdējusi, prasīja savām raganām: "Kas tas ir par tādu vīru?"

Raganas viņai atbild: "Tas ir kāds vīrs, kam ikrītus atrodas pagalvī liels maks ar zelta un sudraba naudu."

Princese vaicāja: "Kā tas nākas?"

Viņas atbild: "Tas ir apēdis vienu putniņu."

Princese prasa: "Kā lai es to varētu dabūt?"

Raganas atbild: "Jums vajag ar viņu iepazīties, likt viņu pie sevis saukt, tad iedot viņam vemjamās zāles, lai viņš izvemj to putnu ārā. Nomazgājiet to un apēdiet, tad jums tāpat būs daudz naudas kā viņam."

Princese nu arī izdarīja, kā ragana mācīja. Bagātais brālis izvēma to putnu un princese, to apēdusi, pašu izgrūda pa durvim ārā.

Projām iedams, brālis ierauga trīs vīrus strīdamies. Klāt piegājis viņš prasa: "Kas jums še ir par strīdu?"

Tie saka: "Mēs atradām vienu mēteli un vienu pāri glāžu kurpju; tās lietas dalīdami, mēs strīdamies."

Viņš prasīja, lai viņam tās izdodot par trim rubļiem. Tie arī izdeva. Viņš nu iet ar to mēteli atkal tanī pašā pilsētā atpakaļ. Tas mētelis bija tāds, ka ar to varēja caur visām atslēgām iet. Tas iegāja princeses naudas kambarī, izņēma daudz zelta un sudraba naudas, un deva tāpat atkal visiem ļaudim ēst un dzert par velti. Princese, to dzirdējusi, prasa savām raganām: "Kas tas tāds par cilvēku?"

Tas teic: "Tas ir tas pats cilvēks, kas jau senāk te bija. Viņam ir viens mētelis, kad tas to apvelk, tad viņš var iet caur visām atslēgām."

Princese prasīja: "Kā viņam to var atņemt?"

Raganas pamācīja: "Lieciet viņu atsaukt pie sevis, Paņemiet viņa mēteli un aizvediet viņu pašu uz tādu salu, kur neviens nevar klāt tikt."

Tā princese viņam noņēma to mēteli, pārklāja pār jūru un pārnāca mājā, bet viņš palika tur tai salā un dzīvo vēl šodien tur.