Divi brāļi dzīvo tuvu kaimiņos. Vienam brālim ir ļoti lieli lauki; turpretim otram maziņi. Maziņi nu gan otram brālim bij lauciņi, bet pārtikas ziņā pirmais brālis viņam ar saviem lielajiem laukiem nevarēja nemaz līdzināties. Palaidnis gan tas nebija, bet ko darīt, ja svētība lien pa visiem pakšķiem laukā?

Kādu vakaru nabadzīgais staigā domās nogrimis pa mežu un apmaldās. Ilgi pa tumsu maldoties, tas tā apmulst, ka nezin, kur nu ir, kur nav. Beidzot parādās taču maza, attāla uguntiņa, ko apmulsušais cerē sasniegt un tur pārgulēt. Bet iet, iet - kā nevar tā nevar saiet. Noguris apsēžas uz kāda celmiņa un pārdomā savu likteni.

Te - kur gadījies, kur ne - piestājas balts vīriņš un jautā: "Brāl, kam tā noskumis?"

"Kā nu nenoskumt? Sieva un bērni mirst badā un pats vēl apmaldījies, ka nezin ne rīta, ne vakara. Gribēju viņu uguntiņu sasniegt; bet kur tu Dieviņ!" (Baltais vīriņš bija pats Dievs).

"Nu labi!" vīriņš iesaucās, "tagad uguntiņu itin drīzi sasniegsi. Ar Dieva palīgu iedams atradīsi mazu mājiņu. Mājiņā sēdēs vecenīte ar tarbiņu katros sānos un adīs. Tā ir pati Laimes māte. Noejot lūdzi: mīļā Laimes māte, sniedzi kādu palīdzību! Viņa tūdaļ izņems kaut ko no tarbiņas un tev dos. Sargies tikai to ņemt, ko no kreisās tarbiņas sniedz; no labās varī droši ņemt. Vairāk tev šimbrīžam nevaru palīdzēt. Ej laimīgs un nepiemirsti, kā pamācīju."

Kā teikts, tā atron. Sieviņa ņem papriekšu no kreisās tarbiņas pilnas saujas dukātu, bet šis lūdz no labās.

Tā pasniedz no labās vecu, robainu kapara vērdiņu un tad pazūd sieviņa un uguntiņa. Mājiņas vietā ieronas pakalnītis, kur vīrs pārguļ zem veca ozola.

Rītā atmodies nevar diezgan izbrīnoties, kādēļ nakti nezinājis mājas atrast, jo turpat aiz guļas vietas iet labi pazīstama teka uz pilsētu, pa kuru diezin cikreiz staigājis. Kas noticis, noticis. Tagad viņš dodas gar pilsētas malu ar vērdiņu kabatā uz mājām.

Beidzamā pilsētas ielas galā nes kāda sieviete vistu un sauc, ko var: "Pērciet vistu, pērciet vistu!"

"Ak kad tevi!" viņš domā, "ja par vērdiņu vistu atdotu, tad pirktu ar'."

Līgst, līgst - beidzot atdod un nu iet mājās. Mājās sieva pusraudu pārmet, ka pie visas lielās nabadzības vēl caurām naktim apkārt blandoties. "Kuš, kuš, sieviņ!" vīrs lēnā garā mierina, izvilkdams vistu no svārku apakšas, ,,vai gan gribēji, lai par vērdiņu tādu cepeti riņķī apgriezdamies salīgstu? Katra lieta aizņem savu laiku. Bet lai būtu kā būdams, gādā tik, ka vista tiek drīzi uz galda - esmu nejauki izsalcis!"

Sieva atrod, ka vista dējēja, nekauj vis to, bet noliek papriekšu izdēties.

Pēc brītiņa vista kladzina - un ko domājat - padēklim blakus zelta ola. Vīrs, no priekiem uz augšu lekdams, nes tūlīt olu uz pilsētu pārdot un dabū no žīda veselu 100 rubļu. Bet sieva pa to laiku nepaliek tukšā: tai otra, vēl lielāka ola blakus padēklim, pa kuru tai pašā vakarā dabū 300 rubļu.

"Nu esam uz vietas bagāti!" tā sieva visu nakti daudzina un vīru aiz priekiem glaudīt glauda.

Otrā rītā vista izdēj ērmotu olu ar vārdiem. Ko darīt, vīrs lasīt nemāk, jānes žīdiem rādīt. Žīdi sola par olu 1000 rubļu, jo tie gan zināja, ka uz olas rakstīts: "Kas manu galvu apēd, tas tiks par ķēniņu, kas manu sirdi, tam naudas nekad netrūks!"

Žīdi, pēc pašas vistas tīkodami, nesaka vis, ko burti īsti nozīmē, bet aizsūta klusītiņām pa to starpu citu žīdu pie sievas un liek vistu nopirkt, lai maksā, ko maksādama. Sieva, kā jau tāda, pardod vistu par 300 rubļiem. Žīds, vistu dabūjis, domā: "Kāpēc es nevaru par ķēniņu tapt, un kāpēc man pašam nav naudas pa pilnam? Ķēniņš arī nevar bez naudas iztikt. Kamēr citam dodu, apēdīšu galvu ar visu sirdi."

Viņš nokauj vistu un liek galvu, kā arī sirdi izcept, pie kam vistu atdod saimniecei. Sieva nezin žīda labprātību diezgan slavēt, jo 300 rubļu un tad vēl vista atpakaļ - tas jau par daudz.

Bet, kamēr galva un sirds cepj un žīds ar sievu istabā tērzē, pārskrien izsalcis saimnieka zēns no ganiem, jo māte, ar žīdu līgdama un tērzēdama, bija aizmirsusi cūkganiem azaidu aiznest. Šis paķer abus kumosus un laiž, ko māk, atpakaļ. Cūkganiņiem brālīšiem bija vienam galva, otram sirds - žīdiņam tukša panna. Žīdiņš nomana, ka zēni paņēmuši, un dodas tiem pakaļ; bet šie, ko tik māk, mežā iekšā, kur par nelaimi abi nomaldās.

Otrā rītā zēni nonāk svešā pilsētā. Pilsētas tuvumā saradies liels ļaužu pulks, kas gaidīja ķēniņu, kas tai dienā kaut ko saviem pavalstniekiem vēstīs. Abi zēni norunā arī ķēniņu gaidīt. Viens uzlien kokā tuvu pie pilsētas vārtiem un otrs nosēžas zemē, kokam blakus. Uz reizi vārti atdarās un ķēniņš, vārtos stāvēdams, sāk runāt: "Esmu apņēmies vecuma dēļ no valdīšanas atsacīties un sev znotu izmeklēties. Tādēļ, kurš no jums visātrāki un knašāki spēj šinī vārtu galā uzrāpties, tas būs mans znots un mantinieks!"

Acumirklī visi vienā mukā dodas pie vārtiem; bet zēns no koka gala viegli, jo viegli uzlec pirmais. Šis nu pēc ķēniņa gribas paliek par viņa znotu un otrs brālis steidzas ar priecīgo ziņu mājās pie vecākiem. Iet, iet līdz vēlam vakaram, bet nevar nedz īstā ceļa izdabūt, nedz arī kāda, kas jele ēst pārdotu. Beidzot tomer laimējas atrast mazu mājiņu ar vecu sieviņu, kas žēlsirdīgi atvēl pārgulēt. No rīta zēns pieceļas ļoti priecīgs, jo atradis zem guļamā maišeļa riekužu naudas, ko tūliņ atdod sieviņai par naktsmāju! Sieviņa patura zēnu vēl vienu dienu un nakti pie sevis un pamielo, cik nu spēdama. Trešo rītu zēnam atkal tikpat daudz naudas zem guļamā maišeļa. Viņš atdod ir šo riekužu sieviņai un tad ceļo priecīgs tālāk. Ceturto nakti viņam gribot negribot jāpārguļ mežā zem paegles. Ap pusnakti to modina savāda čalošana, strīdus. Gan klausās, bet tomēr nevar izšķirt, par ko īsti ķildojas. Te uz reizi viens iesaucas: "Ja nevaram tā taisnību dabūt, tad lūgsim no debesim eņģeli, kas mūsu ķildu izspriež!"

Zēns tūdaļ izlec no paegļa un uzsauc: "Esmu Dieva eņģelis, ko vēlaties?"

"Ak, svēto eņģel! še mums divas lietas, kuras izgājušo nakti kopā nozagām: cepure, kas, tikko galvā uzliek, padara katru par neredzamu, un tupele, ko apaunot, ar pirmo soli vēl tepat, bet otru sperot var aiztikt visur, kur vien vēlās. Mēs viņas kopā nozagām un nu nav neviena, kas izspriestu, kam šīs īsti piederētu."

"Zagtas lietas nepieder nevienam!" zēns bargi izspriež.

"Nu, svēto debess eņģel, ņemi tad tu lietas un atlaidi mūsu grēkus!"

Labi. Viņš knaši paņem cepuri, iekāpj tupelē un otru soli sperot jau pie vecākiem. Šiem nu laimīgais izstāsta par savu brāli ķēniņu, un par savu naudas gadīšanos.

Naudas nu bija zēnam, kā vecākiem vairāk, nekā velnam pelus. Kur katru rītu zem guļamā maišeļa riekuža, tur jau arī vajaga krāties.

Pēc laba laika zēnam ienāk prātā ar savu cepuri un tupeli pa pasauli ceļot. Tēvs arī vēlē un īsā brīdī tas ar tupeli diezin kur. Ceļojot viņš kādā Kurzemes stūrī sastopas ar kādu sakšu mātīti, kas ar savu varen lielo burvību daudz cilvēku pīnēja, kāva un mocīja. Šī, zēnu ieraugot, tūlīt izzināja, ka viņam katru nakti nauda apakšā. Viņa mīlīgiem vārdiem zēnu pielabina un tad naktī atbuŗ ar savu nelabo roku naudas rašanos. No rīta nabadziņš gan pamana, kas noticis; bet tomēr nevar un nevar uz saksieti dusmoties, jo tā viņam tā patīk, ka labprāt sev par līgavu ņemtu. Tomēr vēl neiedrošinās pēc viņas precēt, iekāpj tupelē un pazūd diezin kur.

Pa šo starpu, kamēr šis vecākus ar naudu aplaimo un savā tupelē pa pasauli ceļo, brālim, ķēniņam, nomirst ķēniņiene. Negribēdams bez ķēniņienes dzīvot, tas prec pēc kādas skaistas princeses, kas varena skrējēja. Princese bija mierā, bet tēvs ātrāki nelaiž, kamēr brūtgāns to pārvar skriešanā. Nekā darīt. Beidzot brūtes tēvs paliek ar tādu norunu mierā, ka brūtgāna vietā var arī cits iet skrieties. Nu nevar nekā cita darīt, jāiet labs skrējējs meklēt. Brūtgāns paņem lielu naudas zutni līdz un dodas ceļā. Bet pēc kādas nedēļas naudas zutne pazūd. Ko darīt? Bēdājas, cik gribēdams, kas zudis - pazudis. Te - kur gadījusies saksiete klāt un uzrunā noskumušo: "Draugs, kas kaiš?"

Viņa izbūrusi, ka šis tā brālis, kam atbūrusi naudas rašanos.

"Lielas bēdas. Izgāju labu skrējēju meklēt, neatradu un pie tam pazaudēju visu ceļa naudu."

"Nekas, naudas varu tev dot, cik gribi. Turi tik maišeli. Pamācīšu arī, kā pie laba skrējēja tiksi: ej tikai pa šo ceļu un pieņemi par kalpu katru, ko satieci!"

Ceļš iet pa ceru ceriem, kamēr ceri nobeidzas kādā dziļā gravā. Gravā lokās vīrs, ausi drīz pie vienas gravas malas likdams, drīz pie otras.

"Ko tu te klausies?"

"Gribu sadzirdēt, cik graudu šinī laukā šogad izaugs."

"Tu esi derīgs, nāc man līdz!"

Gabalu gājuši, tie ierauga vīru, kas klucīti pie kājas sien.

"Kāpēc tā, vai pastalas jau noplīsušas?"

"Kur nu noplīsa, bet gribu tur viņā mežmalā zaķi noķert."

Acumirklī zaķis arī rokā.

"Tu esi derīgs, nāc man līdz!"

Tā nu visi trīs čalodami staigā tālāk līdz mežmalai, kur atkal ierauga vīru ar veselu asi malkas uz pleciem. Paņēma šo stiprinieku arī līdz. No meža izgājuši, ierauga mazu vīreli ar plinti mērķējam.

"Ko tad tu šausi?" visi uzprasa.

"Gribu odam galvu nošaut."

"Vadzi, tu esi derīgs, nāc līdz!"

Beidzot pa visiem pieciem tie atron varenu pūtēju: ja pūta ar vienu nāsi, tad uz reizi tik klusu, ka ne lapiņa nekust; ja ar otru, tad ne vēja sudmalas vaļā laist, kāda vētra.

Tā nu ķēniņš, brūtgāns, nonāk ar saviem pieciem palīgiem pie brūtes.

Otrā dienā bija skriešanās. Pie skriešanās brūtes tēvam vēl kas prātā: nepietiek ar skriešanos vien, vajaga arī vēl pieci pūri zelta naudas panest. Jaunais ķēniņš apņēmās, bet ar to norunu, ka tad, ja viņa kalps panestu, nauda nāktu brūtes pūrā līdz.

Skriešanās sākās, princese jau gabalā, bet zaķu skrējējs vēl ar klucīša piesiešanu darbojas. Savāds mezgls tā sapinies, ka ar piesiešanu nevar nekur patikt. Te šavējs knauks! pāršauj mezglu; klucīts tūlīt arī piesiets un princese acumirklī noskrieta. Pēc tam, kad arī vēl nastu nesējs piecus pūrus naudas panesis, jaunais pāris salaulājas un līksmi brauc uz mājām.

Bet tikko kāzenieki aizbraukuši, vecajam ķēniņam iežēlojas naudas. Viņš ātri apdomājas un sūta kaŗaspēku pakaļ. Dzirdētājs, izdzirdējis kaŗaspēku, uzsauc pūtējam: "Pūti, citādi esam visi pagalam!"

Pūtējs rāda arī, ko var, un appūš visu kaŗaspēku tā ar smiltim, ka lielu lielais kalns izceļas. Visi tagad pārbrauc netraucēti pilī.

Otrs brālis, caur saksieti naudas rašanos zaudējis, dzīvo atkal lielu laiku pie saviem vecākiem. Ar tupeli varētu gan viegli ap pasauli ceļot, bet ko var darīt bez ceļa naudas?

Tomēr viņš reiz saksieti vēl grib redzēt, jo sirds pēc viņas ilgot ilgojas. Kādu vakaru uzliek savu brīnuma cepuri, ielec tupelē un - viens, divi - pie saksietes klāt. Neredzoti ielien tās istabā un noklausās, kā saksiete čukstēdama pati pie sevis nopūšas: "Ak, kaut jele viens manu olu, padusē ieaugušo izņemtu."

Zēns nogaida saksieti aizmiegam un laimīgi izņem olu nemanot. Mēnesnīcā var salasīt uz olas šādus vārdus: ola jāpārcērt, tad iztecēs eļļa; pēc tam saksietei jāpārcērt galva un jānokauj tas, kas tur izskries. Beigās jāaptraipa ar olas eļļu pārcirstā vieta, lai sadzītu. Zēns tūdaļ pārcērt ar zobiņu galvu un ierauga, ka zibiņa ātrumā izlec pele. Pele tik tikko nepamūk. Peli nokāvis, aptraipa pārcirsto galvu ar eļļu un nu uzmožas daiļa, slaika princese, apburtās saksietes vietā.

Princese tai brīdī nezin no priekiem nekā cita darīt, kā zēnam pie kājām krist un pateikties par izpestīšanu. Nu viņa sāk zēnam stāstīt: "Es biju savam tēvam, ķēniņam, vienīgais bērns; bet ļaunais, manim burvja skolu rādīdams, nobūra mani par klaidoni, briesmīgu pesteli un raganu. Tagad caur tevi esmu atpestīta un gribu mūžam tev vien piederēt. Steigsimies pie mana tēva, lai varam sākt viņa vietā valdīt, jo - to zinu skaidri -viņš tagad ļoti vecs un nespēcīgs."

Tūdaļ abi ielec tupelē un dodas papriekšu pie zēna vecākiem, kurus arī paņem līdz un tad cits pie cita pieķerdamies aizlaižas ātri jo ātri ar tupeli pie sievas tēva, kas dzīvo, kā jau ķēniņi, vēl šodien, ja nav miruši.

Vēlāk visi kopā apmeklē otru brāli-ķēniņu, kas tāpat laimīgi dzīvo ar savu jauno ķēniņieni, skrējēju, nesēju, pūtēju, šāvēju un dzirdētāju.