Vienā pilsētā dzīvojuši divi brāļi; tas vecākais bijis bagāts, jaunākais tīri nabags - ēdis ar sievu un bērniem vecākā brāļa žēlastības maizi.

Bet nu vienu dienu nabags pamana kukņā, ka brāļa spīzmane grāpītī izvāra ēdienu un to aiznes uz dārzu. Otrā dienā tāpat. Nu nabags labprāt būtu zinājis, kam viņa to ēdienu nes. Un ko viņš dara? Trešā dienā uzkāpis darzā augstā kokā un vērojis, kur ķēkša ar grāpīti ies. Šī, riktīgi nāk atkal šodien, noliek grāpīti ar ēdienu vienā dārza stūrī un pati aiziet. Te gadās drīz pēc tam lācis, izēd barību un pieber katliņu ar zeltu. Nu nabags saprot, kādā vīzē otrs brālis lielo bagātību saguvis, un viņš arī gribētu zeltu: tādēļ mudīgi nolec no koka, noķer lāci un saka: "Mīļais lāci, dod man arī naudu!"

"Es neesmu tava laime, kā es tev naudu došu?"

"Kur tad mana laime?" nabags prasa.

"Tā pāri simtu jūdžu tāļāk vecā brūzī, kas ar zemi apaudzis; tur vienā kublā tava laime guļ aizmigusi . . . Ej! modini to!"

Nabags ies arī, lai gan sieva nemaz negribētu laist. Viņš liek divi kules uzšūt no veca krekla un aiziet nabagodams, jo naudas nav.

Arī brālis sarājis, kālab gribot pa pasauli vazāties. Vai nevarot ar mieru būt, ka žēlastības maizi dabūjot? Bet viņš atteicis: šim esot laime, viņam neesot, jāejot laime meklēt - gan tad pārnākšot par bagātu vīru.

Bet bagātam brālim no tās dienas bijušas bēdas: lācis nenācis vairs pie katliņa ēst, ne arī zeltu nesis.

Nabags gājis, gājis, meklējamo pilsētu klaušinādams, bet neviens nezinājis, kur ir tāds pilsēts. Tikai pēc gada laika trāpījies viens ceļa gājējs, kas arī uz to pilsētu gājis, un nu nabags dabūjis ceļu zināt. Aizgājis tai pilsētā, trīs dienas izstaigājies, Dievu lūgdams, un prasījis: kur tas vecais brūzis? Bet neviens nezinājis, kas tas par brūzi. Nu nabags iet no pilsēta laukā - ārpus pilsēta spēlējas bērni pa zaļumiem - prasīs vēl tiem, vai nezin, kur vecais brūzis. Bērni zin un noved nabagu kalniņā, kur brūzis nogrimis - vēl skurstens redzams. Nu viņš sadabū labu tiesu striķus, apsien tos gar trūbu, sasien citu cita galā un laižas iekšā. Nolaižas dibinā, iededzina sveci un sāk staigāt pa brūzi. Tas bijis pilns ar vecām kublām, mucām, pušmucām; bet vienā kaktā ierauga lielu, lielu kublu un kublas dibinā guļ vecs, sirms vīrs ar baltu galvu.

"Tā gan tā laime būs?" nabags domā, "jāmodina!" Viņš piekustina veco un saka: "Papiņ, ceļaties augšā!" bet vecais ne kustēt nekust. Vēl otrreiz modina, bet nekas. Trešo reizi viņš to pakrata un sauc: "Vectēvs, augšā!"

Vecais atmožas un pusmiegā prasa: "Kālab neļauj man gulēt?"

"Jūs esat mana laime tādēļ jūs modināju."

"Tā, tā!" vecais ņurd, grābstīdams pa kabatām; beidzot izvelk vienu grasi un iedod to nabagam, sacīdams: "Ar to tev laime būs!" Tad liekas uz otru ausi un sāk drīz krākt.

Nabags nu izlien pa striķiem dienas gaismā un domā: "Ko ar grasi lai iesāku? Kas tā par laimi? Jāiet vien labāk pie brāļa atpakaļ."

Bet vienu dienu, uz māju pusi iedams, viņš panāk pie viena pilsēta sieviņu, kas vistu nes uz tirgu. Abi iet runādami un ieiet vienā traktierī, kur sieviņa domā vistu pārdot un nabags atkal no kungiem kādas dāvanas dabūt.

Un tur sēdējuši divi jaunkungi, pie ugunskura sildīdamies, jo bijis auksts rīts - tie nopirkuši vistu un - nerrastības dēļ - sākuši svaidīt pār uguni viens otram klēpī. Tikām svaidījuši, kamēr vistai visas spalvas nosvilušas un šie pārgalvnieki nu atšķiņķo nosvilināto vistu sievai atpakaļ par cepeti.

Nabags, ilgi neko labu neēdis, arī iekārojis vistu cepeti un prasījis sievai, vai nepārdošot par vienu grasi, šim vairāk naudas neesot.

Sieva domā: kas tādu apdegušu vistu cits pirkšot - pārdevusi ar' nabagam. Nabags bāž vistu kule un steidzas tālāk. Vienā krogā viņš palūdz nakts māju un kuli ar vistu pakaŗ vadzī - no rīta domājis vistu brokastam ķidīt un vārīt. Bet kas par brīnumiem! - rītā kā ņems vistu no kules ārā - izkrīt zelta pauts un vista arī palikusi mundrāka, sāk jau ēst. Ko nu vairs kaut? Nu lai tikai paliek vista kulē un ies tālāk. Un tā nu katru nakti vista zelta pautu izdējusi. Drīzi nabagam jau visas kules svarīgas no zelta mantas. Sācis tālab dažus pautus pārdot par 50 dālderiem gabalā un nu bijis naudas vai cik. Nopircis labas drēbes, zirgu, ratus, licis sudrabkalim vistai uztaisīt sudraba sprostu un iepircis preci, lai varētu, mājā pārbraucis, iesākt tirgoties. Labi. Braucis, braucis, bet kad nācis pret mājām, tad iedomājies: "Kad es kā bagāts vīrs pārnākšu, katrs priecāsies; bet redzēs, kas par mani priecāsies, kad par nabadziņu pārnākšu?"

Un nolicis savu zirgu, savas mantas drošā vietā, apģērbies vecās panckās un salīcis gājis pilsētā iekšā. Sieva, līdz ko ieraudzījusi, tūlīt kritusi gar kaklu un bijusi ļoti priecīga, ka vienreiz sagaidījusi mājā, bet brālis bijis dusmīgs un dzinis šo projām. Tad viņš nopircis namu, ieriktējis bodes un nu gājis kā kungs pie brāļa. Tagad šis sagaidījis sirsnīgi, kā jau kungu, un nemaz nepazinis, ka tāds varētu viņa brālis būt, bet sieva gan pazinusi.

Nu nabags paņēmis sievu un bērnus, aizvedis uz savu namu un dzīvojuši laimīgi.

Un pēc gadiem nabagam izaugusi skaista jo skaista meita; tikai brīnumi - neviens to neprecējis.

Te vienu dienu atnāks gan vienreiz precinieks. Labi. Un šis nu cienā to, izrāda savus dārgumus, parāda arī savu vistu un ko neko. Bet - ko domāt - jaunais brūtgāns pamana vistai apakš spārniem rakstu. Apakš labā spārna stāv: "Kas to ēdīs, bez naudas apgulsies, ar naudu uzcelsies!" Apakš kreisā spārna atkal: "Kas to ēdīs, taps par ķēniņu!"

Tā mans brūtgāns tūlīt noprec šā meitu, pielīgdams, lai vistu uz kāzām nokauj un tikai viņam dod apēst. Jā, jā - vecais apsola arī un tā nu paliek.

Bet nabagam bijuši divi mazāki dēlēni. Tos kāzu dienu - kā jau bērnus - neko nav parēķinājuši, pa kukņu vien tur viņus nostumdījuši. Un tas gadījies - kamēr pavārs izgājis laukā puikas piegājuši pie pannas un apēduši no vistas cepeša viens vienu spārnu, otrs otru. Ienāk nu pavārs - spārni apēsti - un šiem puikam, nu paliek bail no pēriena - bēg abi projām.

Bēg, bēg - pret vakaru ienāk lielā mežā un tur apguļas. Bet no rīta jaunākam zēnam atrodas naudas maks apakš pagalvja. Šis neko - paņem naudu un iet tālāk. Otrā vakarā viņi pārguļ vienā krogā. Bet no rīta atkal cits naudas maks apakš pagalvja. Nu, ko nu? Nu naudas diezgan - nu iet pilsētā un abi mācīsies amata: viens par beķeri, otrs par dārznieku.

Labi. Bet pēc kāda laika beķeŗa meisteris mana, ka viņa māceklim kambarī liela čupa naudas. Šis neslēpj arī, vēl iedod labu riekužu meisterim un nu top tūlīt par zelli. No tās dienas jaunais zellis plaši dzīvo ar naudu; visā pilsētā sāk par viņa bagātību runāt un pats ķēniņš to vēl dabū zināt.

Un nu ķēniņš izsludina: rītu viņa meita sēdēšot tirgus placī uz svariem; kas tad varētu viņa meitu ar zeltu atsvērt, tam brīvu viņu nobučot.

Beķeŗa zellim naudas diezgan, tas tūlīt ar naudu klāt un nu ber un ber uz svariem, kamēr meita atsveras un šis dabū pašu ķēniņa meitu nobučot.

Tomēr ķēniņš, naudu ātri patērējis, sludina atkal tāpat. Mans beķeŗa zellis klāt atkal ar naudu un dabū otrreiz ķēniņa meitu nobučot, lai gan lielkungiem nemaz tas nepatīk.

Ķēniņš arī to naudu drīzi patērēja un nu izsludina tā: kas šoreiz viņa meitu ar naudu atsvērs, tam atdošot viņu par sievu. Labi, šis atsver un nu dabū ķēniņa meitu par sievu. Bet dārznieks, tas biedinājis brāli: "Nepreci ķēniņa meitu, viņa tevi nemīlē, viņa tikai grib izdabūt, kur tev nauda ronas, un tad tu pieredzēsi, ka nebūs labi."

Tomēr, kas tev brāli katrreiz klausīs - prec un prec.

Un kad nu šis salaulājies, šī stājusi un stājusi virsū, lai taču savai sievai neslēpjot, kur to zeltu dabūnot. Un tikām un tikām - pateicis: šim esot rīklē kauliņš, esot ēdis reiz vistas spārnu un tad tur tas iesprūdis; no šī kauliņa zelta laime gadoties.

Bet sieva, tā nu iedod savam vīram vemjamās zāles, šis izvemj kauliņu un šī to pakampj.

Nu ķēniņa znots ir atkal nabags, to aizdzen, lai iet, kur pats redz.

Šis iet, iet - ceļā nabadziņam klājas ļoti nelabi: bads pienācis. Bet tad viņš iegriežas lielā mežā un ierauga tur divas ābeles: tai vienai jau ir skaisti āboli, bet tai otrai vēl skaistāki. Ko nu? Ēst gribas - ēdis no pirmās ābeles. Bet kā paēd labi, uznāk salds miegs un apguļas.

Pēc uzmožas - tā noslāpis, tā noslāpis, visa augšlēja sausa - gājis pie avota dzert. Pieliecies - kas te par brīnumiem! - ierauga avotā sev pierē lielus ragus kā baļķus, un katram ragam taisni tikpat daudz žuburu, cik kumosu no āboliem kodis.

Kam lai nu šis, tāds meža briedis, rādās? Staigājis tur pa mežu nobēdājies krustiem šķērsām un prātojis: ko nu darīt? Bet pa to starpu bija izgribējies atkal ēst. Un tik jau nu nelabi šā, kā tā - sadomājis: ēdīs no otras ābeles, lai arī otri ragi, ja patīk, augtu. Ēdis, ēdis - paēdis un atkal uznācis miegs. Izgulējies, atmodies - gājis pie avota dzert: nava ragi vairs, vesels kā katrs cilvēks. Nu sapratis, ka ragi no pirmā koka āboliem aug, no otrā zūd. Tādēļ gājis ar abējiem āboliem uz savu pilsētu atpakaļ, izģērbies par ābolu pārdevēju un pārdevis no pirmējiem aboliem kādu tiesu ķēniņa pilī. Bet par to laiku, kamēr viņš projām bijis, jaunā ķēniņiene, viņa sieva, iemīlējusi savu pašu sulaini un apprecējusi to.

Jā, un tā nu visa pils saime, viņa sieva, vecais ķēniņš, itin visi, ka saēdušies nopirktos ābolus - miegs klāt; bet kad atmodušies - visiem ragi pierē: pavāriem, sulaiņiem - tie mazāk ēduši - tādi radziņi kā buciņiem, ķēniņam pašam, viņa sievai, kas vairāk ieēduši, tādi ka baļķi, sažuburojuši - nevar ne pa durvim iziet, jāplēš sienmaļi laukā - visur ragi duŗas un keŗas. Nu, ko nu? Nu sauc dakteŗus palīgā.

Tad ābolu pārdevējs arī izģērbās par dakteris teikdamies no svešām zemēm, un ies slimniekus ārstēt. Labi. Šis sataisījis no labajiem āboliem tādas iekšā dzeŗamās zāles un papriekšu dod saimei sadzerties. Tā sadzeŗas, ragi nokrīt. Nu vecais ķēniņš par varu, lai viņu arī ārstē. Šis iedod, ķēniņš vesels. Beidzot lūgsies arī viņa paša sieva, kas sulaini apņēmusi, lai ārstē. Jā, jā - šis ārstēs arī, bet papriekšu iedod šai vemjamās zāles. Kā iedod vemjamās zāles, šī sāk vemt un izvemj no parīkles to kauliņu. Nu dakteris paķeŗ kauliņu un devās savai sievai pazīstams. Sieva lūdzās ka traka, lai piedodot un lai dodot īstās zāles, ka ragi zustu. Šis apžēlojas arī un izārstē, bet sulaini, ko sieva bija apprecējusi, ne par ko neārstējis, lai staigā ar ragiem. Tā palicis. Šis atkal ticis par ķēniņa znotu un nu cerējis vienreiz mierā un laimē dzīvot. Bet kā nekā, tā nekā: sieva bijusi un palikusi viltniece. Kamēr šis vienu dienu nebijis mājā, gan viņa uzodusi, kur ārstējamās zāles vīram glabājas, paņēmusi klusītiņām, iedevusi savam sulainim un atņēmusi ragus kā ar roku. Ķēniņa znots jeb jaunais ķēniņš - kas viņš nu bijis - pārnāk, atron, kas noticis un tā dusmās tūlīt nocirtis sulainim kaklu, bet viltīgo sievu padzinis.

Pēc tam viņš apņēmis citu ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi.

Bet kas ar otru brāli noticis, to nezinu pateikt.