Vienam cilvēkam ar darbiem nemaz nešķīries. Tad viņš gājis sev Laimu meklēt. Gājis, meklējis - iegājis vienā krogā, tur Laimas māmiņa bija ielīdusi krāsns dibenā. Šis stāvējis itin mierīgi un nezinājis, ko nu darīt, ko nedarīt. Tad piepeši Laimas māmiņa prasījusi, kādēļ tik bēdīgs esot. Šis atteicis, ka šim neesot nekādas laimes pasaulē. Tad Laimas māmiņa iedevusi vienu pimberi naudas, sacīdama: lai ejot uz pilsētu un rītā, ko pirmo satiekot, no tā lai pērkot kautko. Labi. Un rītā saticis vecīti pirmo. Tas nesis vistu uz tirgu. Nopircis vistu par Laimas pimberi un steidzies uz māju. Bet nu tā vista ikdienu šim dējusi vienu olu, un kad divas jau bija sadējusi, šis nesis uz pilsētu pārdot. Aiznes, satiek tirgus kungu, tas brīnās: "Kas tev tās par olām? Cik maksā?"

Olas bijušas no zelta, ko tirgus kungs tūliņ zinājis, bet šis, vientiesis, nekā.

Nu, un tā nu līguši, līguši - šis arī apmanījis, ka tirgus kungs uz olām par daudz dedzīgs, prasījis vairāk un salīguši par 25 rubļiem tās divi olas. Tā bija tiešām liela nauda! Bet divi dieni vēlāk vistai atkal divas ligzdā, tās pārdevis par 50 rubļiem un patlaban gribējis uz māju iet; te tirgus kungs iesaucies: "Man šādas vistas, tādas vistas, bet tāda kā tev laikam vien nava; ja tu rītu man savu vistu pārdotu, 100 rubļu nežēlotu." "

Šis domā, domā: "100 rubļu, tāda nauda!" - apsolās. Rītu atnes vistu, dabū 100 rubļu un iet svilpodams uz māju. Bet tirgus kungs, tas nu paskatīsies vistu labi, atron: uz vistas spalvām stāv rakstīts: Kurš cilvēks pirmais no šīs vistas kakla ēdot, tas topot par ķēniņu; kurš vistas gaļu pirmais ēdot, tas topot visazinātājs, un kurš no vistas desiņām pirmais ēdot, tas spļaušot tīru zeltu.

Tirgus kungs tūliņ iedevis vistu pavāram, lai vārot, bet šoreiz lai virumu nesmeķējot, kāds par sāli, viņš būšot pats iznākt nosmeķēt.

Labi, labi! kas pavāram? Kā nosaka, tā dara. Bet šoreiz taču iznāca otrādi: vista varēja būt pusē virusi - atnāk pie pavāra drauga dēli ciemoties, trīs zēni. Nu, ar ko nu tādus pacienāt? Pašam nekā nava, viss kunga - dos katram pa gabaliņam no tās pašas vistas. Un tā nu viens dabū kumosu no vistas kakla otrs no citas gaļas, trešs no tām pašām zarniņām. Vēlāk gan ēdis pats kungs dārgo vistu, bet ēd, cik gribi - spēka vairs ēdienam nebijis.

Bet nu tas zēns, kas vistas gaļu pirmais bija ēdis, tūliņ zinājis visu un skaidri pateicis tam zēnam, kas kaklu bija ēdis, lai steidzoties uz to un to ķēniņa valsti, viņu visādā ziņā tur iecelšot par ķēniņu, jo vecais ķēniņš esot miris un cita tiem neesot ko celt.

Labi, aizgājis un patiesi iecēluši šo par ķēniņu.

Bet tad vēl sacījis arī tam otram zēnam, kas vistas zarniņas ēda, lai ejot uz to un to ķēniņa valsti un lai spļaujot zeltu, cik jēdzot, jo tam ķēniņam esot liels naudas trūkums, un kas viņa parādus samaksāšot, tam savu ķēniņa meitu neliegšot.

Un tad nu mans zelta spļāvējs aizgājis arī turp un tūliņ pie ķēniņa iekšā: cik esot parādu, šis gribot tos aizmaksāt, ja savu meitu neliegšot.

"Labi" ķēniņš atsacījis, "mans parāds ir 20 podu zelta un meitu tu dabūsi!"

Un nu šis sācis strādāt, ieslēdzies istabā un par septiņi dieni piespļāvis pilnu istabu ar zeltu. Aizmaksājis ķēniņa parādus un apņēmis ķēniņa meitu par sievu.

Bet kas par nelaimi! Ķēniņa mieta nemaz nemīlējusi savu jauno vīru - jauno ķēniņa mācītāju, to ielūkojusi. Un ko šī dara? Šī izviļ vīram visus noslēpumus, nopērk vemjamās zāles un slepeni iedod šim iedzert, lai izvemtu to vistas zarniņu, ar kuru iespējams zeltu spļaut. Tā notiek. Un nu šī pati spļauj zeltu kā traka un tūliņ pie tēva iekšā. Šās vīrs esot tikai krāpnieks - ne tāds zeltu spļaujot, nekā - šī esot īstā zelta spļāvēja, lai paskatoties, ja neticot, un lai tūliņ tādu nelieti dzenot projām. Tēvs - ko tas? Klausa arī, ko meita samelo un aizdzen znotu.

Znots, ķēniņa godu pazaudējis, zeltu spļaut arī vairs nevar - ko nu darīs? Apmetas par nabagu, lasa ogas un sēnes, pārdod tās pilsētā un iztiek, kā nu varēdams.

Bet vienu dienu, ogas lasīdams, šis atron svešas ogas, nepazīstamas, un apēd tās. Kā apēd, šim ronas pierē divas puniņas un no tām puniņām trešā dienā izdīgst raģeļi. Vai tās atkal nav bēdas! Kam lai nu šāds ragains cilvēks rādās?

Tā šis tur arī raizējas, raizējas - te vienu nakti sapņo: lai neraizējas tik daudz - tai un tai salā augot melnas, melnas ogas, tās lai apēdot, ragi nokritīšot. Tā šis tūdaļ tās ogas lasīt. Salasījis - un tikko pirmo sauju apēdis - ragi nokrituši. Nu bijis labi, bet zelta spļaujamā zarniņa vien vēl rūpējusi, kā lai to no ķēniņa meitas atdabū? Gudrojis, gudrojis - iedomājies ar gudrību atņemt. Salasījis tās ārstējamās ogas te salā, salasījis arī tās nelāgās raģeļu ogas un, par nabagu pārģērbies, nesis ķēniņa meitai pārdot. Šī nopirkusi nelāgās ogas, apēdusi un tūdaļ puniņas un ragi pierē, ka jā.

Tad ķēniņš sacījis: kas šā meitu izārstēšot, ragus atņemšot, tas to dabūjot par sievu!

Tā mans ogu lasītājs, par nabagu ģērbies, klāt: šis varot ragus atņemt. Labi, lai tad to darot. Un nu sācis ķēniņa meitu ārstēt: papriekšu iedevis vemjamās zāles, lai izvemj vistas zarniņu; atdabūjis zarniņu, iedevis melnās ogas; kā iedevis melnās ogas - ragi nokrituši un nu šim otrreiz ķēniņa meita par sievu.

Bet ķēniņa meita kā nemīlējusi, tā nemīlējusi šo - atkal pierunājusi ķēniņa mācītāju, lai tas dodot padomu, lai palīdzot atkratīties no tā nabaga.

Labi, tā šis pie ķēniņa iekšā ar skaidriem meliem: šā znots esot lielījies vienā naktī Gaujai pārtaisīt tiltu, tik lielu, ka varēs ar sešiem vāģiem līdzās braukt. Ķēniņš brīnās: vai tas varot būt tiesa? Un apprasīsies arī savai meitai. Bet šī saka: jā, tas esot tiesa, tā šās vīrs esot lielījies.

Un nu ķēniņš gaisā, tūliņ znotam mugurā, lai gādājot apsolīto tiltu.

Znots - ko znots? Aiziet Gaujas malā, nosēžas uz akmiņa un raud un lūdz Dievu.

Ne par cik ilgu laiku nāk viens jauns vīrs un saka: "Brāl, ķēniņa znot, ko tu raudi?"

Tā un tā - šis izstāsta.

Jaunais vīrs saka: "Ej tikai vien droši gulēt, rītu tilts būs gatavs."

Un tā arī bija: rītā ķēniņš pieceļas, redz: jauns skaists tilts Gaujai pāri.

Nu ir atkal viss labi.

Bet mācītājs tomēr nepaliek ar mieru, iestāstījis ķēniņam, ka šā znots lielījies vienā naktī 100 pūru vietas lielus un mazus kokus ar saknēm izplēst.

Ķēniņš tūdaļ znotam mugurā, lai tai un tai mežā nākamu nakti 100 pūru vietas izplēšot gan lielus, gan mazus kokus.

Nu znots atkal aiziet Gaujas malā uz tā paša akmiņa un raud un raud.

Te nāk pusmūža vīrs un saka: "Brāl, ķēniņa znot, ko tu raudi?"

Tā un tā.

Pusmūža vīrs saka: "Ej tikai vien droši gulēt, rītu mežs būs uzplēsts."

Un tā arī bija. Rītā ķēniņš pieceļas, redz: mežs, 100 pūru vietas, uzplēsts. Nu ir atkal viss labi.

Bet mācītājs tomēr nepaliek ar mieru, iestāstījis ķēniņam, ka šā znots lielījies tādu neredzētu, nedzirdētu lietu uztaisīt: Skribuskrabu.

Ķēniņš tūdaļ znotam mugurā, lai tūdaļ gādājot Skribuskrabu. Znots aiziet Gaujas malā un uz tā paša akmiņa un raud atkal. Te pašā pusnaktī ierauga aiz kārkliem kustam, paskatās labi - nāk vecs, vecs vīrs ar garu, sirmu bārdu, spieķīti rokā un prasa: "Brāl, ķēniņa znot, ko tu tik vēlu te meklē?"

"Mīļo vectēv, man lielas bēdas, man ķēniņš pavēlēja Skribuskrabu gādāt, bet es nemaz nezinu, kas tas par tādu lietu ir."

"Nekas, brāl, es atkal skaidri zinu, kas Skribuskrabu ir, Ved tikai mani uz pili pie savas sievas, tad būs Skribuskrabu rokā."

Labi, aizgāja abi uz pili, ieiet iekšā, pie ķēniņa meitas durvim vecīts apstājas, sacīdams: "Mums šeitan jānoslēpjas, jo ķēniņa mācītājs tagad pie tavas sievas viesos. Skaties pa atslēgas caurumu, tur viņš sēž krēslā un gudro citus melus ķēniņam iestāstīt; bet es nu dacirtīšu savu spieķi pie grīdas, tad tu redzēsi: viņš netiks vairs no krēsla nost."

Un vecītis piecirta spieķīti. Nekas, šis sēž kā sēdējis. Bet pēc tāda laika šis celsies - kas tas? - dalipis pie krēsla, ka būtu daaudzis, nevar piecelties. Ķēniņa meita grib palīdzēt, bet kā dalika rokas, palika arī klāt. Nu šie sauc sulaini palīgā. Atskrien sulainis, kā dalika rokas, palika arī klāt. Nu sauc sulaiņa sievu. Atskrien sulaiņa sieva, kā dalika rokas, palika arī klāt. Nu sauc pavāru. Atskrien pavārs, kā dalika rokas, palika arī klāt. Pēdīgi sauca pavāra tēvu, kas pie ķēniņa bija par krāšņu kurinātāju. Atskrien pavāra tēvs, grib dēlu no nelaimes atraut, bet kā dalika rokas, palika arī klāt. Un nezin, cik tur vēl nebūtu sasaukti un dalipuši, ja nebūtu aususi gaisma patlaban un ja vecītis aizdurvē nebūtu ieteicies : "Nu ir Skribuskrabu gatavs - ved nu ķēniņam rādīt, bet kad esi beidzis rādīt, tad pieej savai sievai klāt, uzsit tai uz pleca un saki: "Skribuskrabu vaļā!" būs atkal viss labi."

To sacījis, vecītis pazudis. Bet ķēniņa znots nu vedis Skribuskrabu pa pils pagalmu ķēniņam rādīt. Un kad izvedis laukā - tur bijis tāds lērums, ka bail - cits raudājis, cits lādējies, cits kliedzis, cits spārdījies. Pa to starpu atkal ķēniņa gans patlaban dzinis lopus ganos un lielais vērsis, no rīta badains, ieraudzīja pavāra tēvam siena vīšķi kabatā - ar to sienu šis uguni kūris - skrējis klāt ar mēli kampt; bet kā kampis, vērsis arī dalipis.

Novedis pie ķēniņa, ķēniņš brīnījies bez gala, ko šā znots visu nespējot; bet pēc brīža tad teicis: "Atlaid manu meitu no tās Skribuskrabu nelaimes un paliec manā vietā par ķēniņu, jo tu esi gudrs un es esmu vecs - valdi nu tu."

Labi, jaunais ķēniņš tad dasitis savai sievai uz pleca, teikdams: "Skribuskrabu vaļā!"

Tūdaļ Skribuskrabu izklīdis uz visām pusēm un nu ķēniņa sieva, labu mācību dabūjusi, sākusi savu vīru mīlēt.

P i e z i m e. D. Burliņš, Nogalē, uzrakstījis variantu, kur teikts, ka bijuši divi brāļi: viens liels saimnieks, otrs lauku sargs. Tas lauku sargs bijis dikti nabags. Te vienu dienu lauku sargs redzējis, ka sveša sieva pa viņa brāļa labību mīņā. Viņš teicis, lai tā nedarot - tādu skādi; šī atteikusi: "Es esmu tava brāļa Laima - kur izmīņāju, tur vēl labāk augs; bet tava Laima guļ apakš tā un tā ozola aizmigusi - ej modini, tad tev arī labi klāsies." Šis aizgājis un sācis apakš ozola rakt. Racis, racis - izracis lielu akmeni, pavēlis to nost, tad atradis savu Laimu un uzmodinājis. Laima iedevusi šim naudas gabalu. [Turpinājums līdzīgs iepriekšējam Jaun-Rozes variantam.] L. P.