14. A. 735. 567. A. Vaskis, Tukumā.

Dzīvojuši divi brāļi pušelnieki: viens bagāts, otrs nabags. Reiz nabaga brālis gājis laukus apraudzīt, pie brāļa lauka gŗāvī gulējis balts vīriņš. Nabaga brālis prasījis vīriņam, kas viņš tāds esot un kādēļ grāvī guļot.

"Es esmu tava brāļa Laime," teicis vīriņš.

Tālāk pie saviem laukiem nabaga brālis ieraudzījis gŗāvī guļam melnu vīriņu. Jautājis vīriņam, kas viņš tāds esot un kādēļ grāvī guļot.

"Es esmu tava Laime," teicis vīriņš.

"Kā tad tā? Manam brālim balta Laime, bet tu man melna?" brīnījies nabaga brālis.

"Kā tad tev var būt tāda pati Laime, balta, kā tavam brālim? Viņš ir bagāts, bet tu nabags," atteicis vīriņš. "Bet ja tu arī gribi baltu Laimi, tad tev jāiet viņa meklēt!"

"Kur tad var Laimi meklēt?" brīnījies atkal nabaga brālis. "Ej uz to pilsētu, pie kuras augsts kalns. Kalna vidū ir caurums, tev pa caurumu jānolaižas lejā un tur tu atradīsi savu laimi."

Nabaga brālis aizgājis mājā un teicis sievai, ka šim jāiet pasaulē Laime meklēt. Sieva gan to izsmējusi, ka blēņas vien būšot, kur šis Laimi atradīšot. Cik neesot Laimi meklējuši, bet tukšā palikuši. Vīrs tomēr nerimies un gājis Laimi meklēt. Pēc ilgākas meklēšanas tas atradis vīriņa noradīto pilsētu ar kalnu. Uzkāpis kalnā un nolaidies pa caurumu lejā. Apakšā bijusi liela tukša istaba, bet cita nekā tur nebijis, kā vienīgi tukšas mucas un soli. Nabags domājis: "Kur tad Laimi meklēt, ka nekā nava?"

Pēdīgi viņš ieraudzījis zem viena sola zaļu kapeiciņu. Paņēmis kapeiciņu un devies uz pilsētu. Ceļa malā pie ugunskura sēdējuši divi vīri un svaidījušies ar vistu. Nabaga brālim palicis vistas žēl, tas teicis uz vīriem: "Ko mocat vistiņu? Labāk tad pārdodiet viņu man!"

Cik tad šis došot par to, jautājuši vīri. Vairāk par kapeiku šim neesot, lai dodot par to pašu. Labi, vīri vistiņu par kapeiku atdevuši. Vīrs negājis vis uz māju, bet pa nakti palicis pilsētā. Rītā nabaga brālis redzot, ka vistiņa izdējusi zelta olu. Aiznesis olu tirgotājam un pārdevis par piecdesmit rubļiem.

Otrā rītā atkal vistiņa izdējusi zelta olu. Tā vistiņa dējusi katru dienu pa olai. Nabaga brālis pilsētā nodzīvojis visu mēnesi un palicis stipri bagāts par pārdotām zelta olām. Pārgājis mājas, vistiņu ielaidis skaistā atsevišķā būrīti, kur tā dējusi tāpat katru dienu pa zelta olai. Vistiņu pats kopis un barojis.

Nabaga brālis priecīgs, ka nu varēšot izskolot savus divus dēlus, paņēmis skolotāju mājā. Reiz nabaga brālis aizbraucis uz pilsētu. Sieva bijusi pret vistiņu ļoti nevērīga un to izlaidusi no būrīša ārā. Skolotājs pamanījis, ka vistiņai uz spārniem kaut kas uzrakstīts. Uz kreisā spārna bijis: kas viņu apēdīšot, tam katru rītu gultā atradīšoties naudas zutnis; uz labā atkal: kas viņu apēdīšot, tas kļūšot par ķēniņu. Skolotājs licis saimniecei vistu nokaut. Sieva bijusi skolotājā samīlējusies, kādēļ arī vistiņu nokāvusi, pagatavojusi skolotājam cepeti un noglabājusi rievītē. Cepeti ieraudzījuši saimnieces puikas, paņēmuši katrs vienu spārnu un apēduši, gana būšot skolotājam i tad. Skolotājs uz puikam par to tik dikti noskaities, ka gribējis tos nokaut. Kalpone to pastāstījusi puikām un tie aizbēguši no mājas projām.

Bēguši, bēguši, bet nezinājuši kur palikt. Vakarā nokļuvuši kādā krogā, kur pārgulējuši pa nakti. Rītā ceļoties augšā, tie redzot, ka guļas vietā uz salmu maisa zutnis ar naudu. Domājuši, ka kāds naudu nolicis, šos izjokodams, vai lai apvainotu, kādēļ to pametuši turpat. Bet ceļā panākusi krodzinieka meita: tie esot aizmirsuši naudu guļas vietā, lai saņemot to. Gan tie teikuši, ka tā nav viņu nauda, bet meita neatlaidusies, kamēr tie paņēmuši arī, nevarot tak citam tā piederēt, jo krogā cita neviena nebijis.

Otru nakti tie gulējuši kādā mājā. Rītā atkal guļas vietā atradusies nauda. Brīnījušies atkal, bet neaiztikuši. Ceļā atkal tiem pieskrējusi naktsmāju saimniece: tie esot aizmirsuši naudu. Nu saimniece neatlaidusies, kamēr to naudu paņēmuši.

Trešā naktī tie gulējuši laukā zem klaja gaisa. Rītā atkal nauda atradusies guļas vietā.

Ceturtā vakarā tie nonākuši pie kādas pilsētas vārtiem. Pilsētā gribējuši rītā celt ķēniņu, bet nevarējuši vienoties, ko lai celtu. Tad norunājuši tā: kurš būšot pirmais pie pilsētas vārtiem, tas jāceļ par ķēniņu. Rītā slēdzot vaļā vārtus, ieraudzījuši pie vārtiem gulošos zēnus. Zēns, kas bijis apēdis vistiņas labo spārnu, bijis vārtu pusē, kādēļ par ķēniņu iecēluši to.

Otrs brālis gājis tālāk pasaulē. Labi bijis arī tam, jo naudas bijis vienmēr gana.

Reiz šis brālis atkal gājis pa to pilsētu, kurā dzīvojis ķēniņš, viņa brālis. Ķēniņš braucis pa pilsētu, un tā brāļi satikušies un pazinušies. Ķēniņš brāli ieņēmis karietē un novedis pie sevis pilī. Norunājuši apciemot arī veco tēvu. Tēvu atraduši sēžam pie uguns baltā kažociņā. Tēvs dēlus nepazinis, bet bijis arī laipns kā pret svešiem ciemiņiem un vedis tos kambarī. Dēli tēvam prasījuši, vai viņam dēli arī esot.

Neesot. Reiz bijuši gan divi dēli, bet kamēr pats bijis pilsētā, tie aizbēguši no mājas un pazuduši.

Tad dēli darījušies tēvam zināmi. Tēvs bijis bezgala laimīgs par dēlu atrašanos un arī dēli bijuši priecīgi, ka atraduši tēvu, bet pret māti gan tie nebijuši mīļi. Tad vēl dēli apprasījušies par kalponi, kas toreiz pie viņiem kalpojusi, un nosūtījuši tai arī daudz naudas. Tēvu tie ņēmuši uz pili līdzi. Pilī tēvam pretī nākušas abas dēlu vedeklas un bijušas ļoti labas pret to: viena lējusi zupu, otra griezusi maizi. Tēvam iedota skaista atsevišķa istaba. Vedeklas pret veco tēvu bijušas vienmēr laipnas, pasniegdamas gan vīnu, gan labus ēdienus, gan citādi darīdamas tam prieku. Tāpat mīļi tēvam bijuši dēli. Pilī valdījis prieks un laime.