Reiz dzeivuoja divi kaimiņi. Zemes jīm beja cik vīnam, cik [tik] i ūtram. I struoduoja taipat vīns, taipat ūtrs, abet vīns beja boguotuoks, ūtrs naboguoks. Naboguokais nūpļaut nūpļaun, bet daīt vest muojuos, nav kuo vest. Vīnu nakti šis īs sorguotu sovu rudzu, moža [varbūt] redzēs, kas tī nūteik. Aizguojis sēd pi rudzu - verās: atīt vīna meitīte un jem no juo rudzu kiuļus un nas uz ūtru kaimiņa rudzim. Tal jis pamazeitem dazalovās pi juos i saker. "Kū tu te dari?"

A tei atbild, ka asūte ūtra kaimiņa Laime un gribūt jū pataisēt vēļ boguotuoku. "Ka tu esi muna kaimiņa Laime, a kur tad muna Laime?"

Tova Laime tevi ir aizmiersuse, jei guļ mežā zam vīnas prīdes saknem. Ej, tu jū i pamūdynuosi. Ka byus stypri aizmyguse, ka navareisi pīcelt ar saukšonu, tad še tev ituos lyuškis, īknīb jai suonūs, tod tyulen jei pīsacels."

Tai jis tyulen aizguoja uz meži pi tuos prīdes un mūdynoj, bet tei i nadzierd. Tod jis īknībe jai suonūs un tei pīsacēļa, taida buola, nūvuorguse.

"Klausīs, tu tak esi muna Laime, kuo tu te guli? Ej man paleidzi!" Sacēja tys zemnīks.

Laime jam atbildēja: "Es pi tevis par tū naguoju, ka tu struodoj ap zemi, un cykom ap zemi struoduosi boguots nabyusi. Tev vajag suokt tierguotīs. Vot, še tev itei zalta peileite, un jei dēs tev kotru dīnu pa zalta ūlai. Tu tuos ūlas aiznes uz pilsātu, puordūd i tev byus nauda."

Jis ar prīcu aiznese peileiti uz sātu un jau reitā peileite nūdēja jam vīnu zalta ūlu. Tyulen jis tū ūlu aiznese uz pilsātu un puordeve par duorgu naudu. Pilsāta beja tuoli un jam tī izguoja kaidas treis dīnas. Kad atguoja uz sātu, peileite jau beja nūdējuse otkon treis ūlas un tuos jis taipat aiznese puordūt. Tai ar laiku jis īsadzeivuoja lelā naudā un suoka braukuot šur tur pa cytom zemem. Jam beja sīva i divi dāli. Kai jis pats nu sātas beja prūjom, tad sīva sasadraudzēja ar popu. Vīnu reizi pops īraudzēja, ka tai zalta peileitei uz kokla izraksteits: "Kas itū peileiti apēss, tys spļaus zaltu."

Tai jis apsamat par slymu, gribādams apēst peileiti. Draudzine grib atvest dokturi i dūt vysaidas zuoles, bet pops soka, ka nikas nikuo naleidzeišūt, byušūt vai juomierst. Kad apāstu tū zalta peileiti, tad gon mož palyktu vasals. Juo draudzine vaira nažāloj i peileites, ka tik pops palyktu vasals. Līk tyuleņ peileiti nūkaut un sataisēt popam. Pops ari kai redzēja, ka jau peileiti nūkaun, palyka vasaluoks un jau nazkur aizbrauc pa sovom dareišonom: Kolpyune, peileiti izcapuse, nūlīk popam, ka atbrauks. Puiki atguojuši nu školas, jīm gribīs stypri ēst, atraduši cepeti i satīsoj.

Atbrauc pops un nu jam dūs cepeti, bet veras, ka nav. Tyuleņ suoc izmekleit, kas apēde. Puiki soka, ka šī apāduši. Pops otkon palīk slyms un vai jau tyuleņ i miers. Dasaucis sovu draudzeni, jis soka: "Ka nūkautu tovus obi puisānus un es apāstu jūs sirdis, tod gon laikam byutu vasals."

Tai ari otkon dēļ popa veseleibas nav žāl nūkaut sovu bārnu. Jei pavēļ vīnam kolpam, lai puisānus aizvad uz mežu, lai tī jūs nūkaun un jūs sird's lai atnas šai atpakaļ. Kolps ari pajēmis jūs i vad. Tod vīns puika vaicoj: "Kristtāvs, kur tu myus vessi?"

A kristtāvs atbild: "Jyusu muotja man jyus lyka aizvest uz mežu i nūkaut, a sirdis atnest popam. Es gon tuo nagribēju darēt, bet man tūmār jai juoklausa."

Tod otkon vīns puika soka: "Mes tev, kristtāvs, zvērējam, ka nu ituo meža vairs uorā nikur nasaruodēsem un muotja tuo nazynuos. Sātā ir divi sunāni, tūs mes varam atnest uz mežu un nūkaut un jūs sird's aiznessi popam."

Saceits - dareits. Nūkuove kolps suņus un jūs sird's atnese popam. Izcepe tuos sird's un dūd popam, lai ād, un pops uz reizes palyka vasals. Apēd's sird's, īguojis sovā kambarē, jau mēginuos, vai jau varēs zaltu spļaut, bet nikuo, lai gon vysaidi izzamēginoj. A tī puiki pa mežu staigoj taidi bēdeigi. Pīīt jī pi vīnas prīdes un atsasāstas zam tuos. Vīns soka: "Obi divi gon kūpā nagulēsem, tu palīc ite, a es īšu kur cytur. Ka mes byusem obi kūpā, tod myus apēss kaids plēseigs zvērs, vai kaida cyta nalaime nūtiks. A ka byusem kotrs atseviški, tad moža kad vīns paliks dzeivs."

Tai ari padarēja: vīns aizguoja tuoļuok, a ūtrs palyka tīpat zam prīdes guļūt. Brauc nakti kēneņš, jam leidza brauc sulaiņi un skrīn suņi. Kad pabrauc pret vīnu puiku, tod suņi, nūstuojuši uz vītas, suoc rīt. Kēneņš syuta sulaiņus, lai jī īt apsaver, kas tur ir. Jī aizīt un atguoj’ši stuosta, ka vīns puisāns gulš zam prīdes. Kēneņš otkon syuta sulaiļus, lai īt atnas šur tū puiku. Sulaiņi aizīt un atnas puiku nimoz napamūdynuojūt, īlīk kareitē un kēneņš aizvad jū uz sovu pili.

Ūtrs bruoļ's, reitā pīsacēlīs, guoja vaicuotu sovu bruoli, bet daguojis pi tuos prīdes, vairs naatroda un tai pats sevī nūrunuoja: "Byutu bejuši obēji palykuši vīnā vītā, obēji byutu beigti, vyss nūtyka, kai vokorā runuojuom."

Jis izspļaun uz zemes - redz, ka izspļuove zaltu, nūsabreinoj cīši. Izspļaun vēl un vē1 - vys zalts vīn, zalts vīn. Jis palīk prīceiguoks nu tuo. Īt, īt jis pa ceļu un aizīt uz vīnu lelu pilsātu, tur kaidā būdeņā nūsametīs, jis dzeivoj. Daboj zynuot jis, ka tymā pilsātā puordūd vīnu lelu muoju. Jis grib tū nūpierkt. Pīspļaun labi daudz zalta un nūpierk ari. Pretim juo pilei, kuŗu nūpierka, dzeivuoja ļūti boguots kungs, kam beja treis meitas, jaunuokuo tei skaistuokuo. Tai tys puisāns īsamīļoja tymā jattnuokajā. Jis ar jū staiguoja, a vacuokom cēlēs lelas skaudeibas un dusmes. Juos jam gribēja atsarībt, vai jū nūbeigt. Reizi juos ītaisēja jam taidu ateju, kab jis tī īkristu. Tai arī nūtyka. Jis, nabogs, īkrita ar. Atbrauce atejas teireituoji ar bucom un suoc struoduot. Pyrmais struodnīks otrūn vīnu gabaleņu zalta, ūtrais divi, a trešais treis. Jī tī meklej vēļ, a puika soka: "Izvelcīt mani uorā, es jums dūšu, cik gribēsit."

Tai jī izvalk un puika tīm pīspļaun pa capurei zalta un tī niu kai boguoti ļaud's, aizbrauc, svilpuodami vīn. Puika aizguoja uz sovu pili un nikuo nasacēja par tū, ka jis nazynuoja, kas tū darēja.

Otkon vīnu reizi, kad jis pastaiguojās ar kunga meitom, juos otkon jam nazkū gribēja izdarēt. Jīm beja taids gaisa kugis, kur tik vīns var pazacelt uz augšu un pazavyzynuot. Reizi kad īkuope tys puika, kurs jau tagad beja jauneklis, tymā kugeitī, tuos meitys ītaisēja tī nazkū un palaidja pa gaisu. Jauneklis vēl namuocēja reikuotīs un vējs jē aiznese tuoļi tuoļi par jyuru uz nazkaidas solas. Staigoj nabadzeņš pa solu un bāduojuos. Uz tuos solas beja daudzi vysaidu kūku, gona beja ari ūgu un uobeļu. Jauneklis pīīt pi vīnas skaistas uobelneicas, kurā auga ļūti skaisti uobeļi un losa, kur tī pīraksteits: "Kas apēss itū uobeli, tys paliks par malnu zyrgu vai kēvi."

Pi ūtras cik [tik] pat skaistas uobelneicis pīguojis, jis losa: "Kas itū uobeli apēss, tys paliks par cīši skaistu cylvāku." Jis nūraun nu vīnas i nu ūtras uobelneicas pa treis uobeļi i ībuož kešā. Nu tuos uobelneicas, kur palīk par cīši skaistu cylvāku, jis vīnu apēde. Sagaidēja, ka vējs pyuš nu solas uz tuos pilsātas pusi, jis īkuope gaisa kugī, pazacēla augšā un vējs jū nūnese tymā pilsātā. Tagad jis gribēja tuos kunga skaudeiguos meitas puormuocēt. Jis sovim kolpim pasoka, lai vysim paziņoj, kas vess uobeļus uz pilsātu, lai vad vysus pi šuo, šis moksuos duorguok par vysim. Tai ari dora. Vysus uobeļus, kurus vede pilsātā, jis nūpierka. Jis stuostēja, ka vairs pilsātā nikur nav dabojami uobeļi, kai tik pi viņa. Jis ari dūmuoja, ka tuos kunga meitas ar īs pi juo pierktu. Tuodēļ jis pasacēja sovim kolpim, ka tuos atīs pierktu, lai napuordūd, bet lai syuta pī šuo.

Ūtrā dīnā atīt ar tuos divi kunga meitas un lyudz, vai navarātu dūt šuom uobeļu, šuos moksuos, cik vaidzēs. Bet kolpi soka: "Mes nikuo vēļ par uobeļim nazynom, tuodēļ ejīt pi kunga un prosīt."

Kauns gon beja juom ruodētīs jaunekļam, bet īguoja vīn un lyudza puordūt uobeļus. Jauneklis soka, ka pi šuo varūt gon dabuot lobus uobeļus, bet lai pa prīkšu nūprūvējūt, vai vērts byušūt pierkt. Jis īdeve kotrai pa vīnam uobeļam: ka tū apēss, paliks par malnu zyrgu. Juos kai apēde, tai i palyka par malnom kēvem. Jauneklis pavēlēja sulaiņam, lai juos aizvad uz klāvu, lai pīraun golvu pi sejas un lai treis dīnas nadūd ēst. Tai ari padarēja.

Vīnu reizi, ka da juo atguoja tei kunga meita, kuru jis mīļuoja, jis lyka sulaiņam kēves aizjūgt. Pats ar sovu meiļuokū īkuope īkšā droškā un kučeram pavēlēja braukt, cik vīn stypri var, pa pilsātu, un kēves sist vīnmār ar dzelža puotogu. Kad tai jī vairuok reizes beja braukuši, tad jauneklis sacēja sovai mīlulei: "Voi tu zyni, ka tovu muosu nav muojuos?"

Tei sacēja, ka zyna.

"Un šituos kēvis, ar kē mes tagad braukuojom, ir tovas muosas. Jo natici, tad tyuleņ redzeisi."

Kod jī ībrauce sovā pagolmā, jauneklis lyka nūjūgt kēves. Tad īdeve jām pa uobeļam: ka apēssi, tyulen paliksi par cylvāku. Tuos kai apēde uobeli, palykušas par cylvākim, tyulen aizskrēja uz sātu, i atpakaļ naatsavārdamās.

Tymūs laikūs pilsātā beja aizlīgts stypri braukt. Tuodēļ tuos pilsātas kēneņš, cīši aizzadusmuojis, pasauce jaunekli uz sevim, lai buorgi nūtīsuotu. A tam jaunekļam un juo bruoļam, kad tī vēļ beja sova tāva muojuos, tāvs jim beja īdevis pa medaleišam, kurus tī vīnmār nosuoja uz kokla. Kad kēneņš jū lyka nūvilkt plyku, lai šausteitu, jis nu breinumim nazynuoja kū darēt. Vai tys tik nav juo bruolis? Jā, kai tod, obi bruoļi nu stuovēja vīns pret ūtru un stuostēja kotrs sovus pīdzeivuojumus. Vairs nabeja kū šaubeitīs, jī beja obi bruoļi. Tad kēneņš sacēja uz sova bruoļa: "Tu tagad vari pa pilsātu stypri braukt, cykom vīn dzeivuosi."

Jo jau obi bruoļi tai dzeivoj, tod vajag ari jūs vacuokim te byut. Obi bruoļi tyuļen ūtrā dīnā nūrunuoja braukt uz tāva sātu.

Dabraukuši pi tāva sātas vuortim, tī īraudzeja vīnu veceiti, kurs cīši bēdeigs ar slūtu rūkā slaucēja pagolmu. Obi bruoļi, nūstuojuši pi vuortim, prasēja veceišam, lai laiž jūs īkšā. Veceitis izzabeidīs līdzēs laist, saceidams: "Ak, kungi, man ītuos sātas kundze sacēja, lai nikuo nalaižūt īškā, cytaiž man byus juomierst."

Tod bruoļi jam buorgi izzastuoja, lai laižūt īškā, ka nabyus slykti. Veceits īlaide ar. Jī obēji bez kaveišonuos skrēja ustobā, kur atroda sovu muoti ar popu, sēžūt pi golda. Tad jī, stypri aizsadusmuojuši, klīdze: "Ak tu, taida, myusu muotja, kura dēļ popa gribēja myusus nūkaut un jam atdūt myusu sird's! Un tu, taids pops, gribēji apēst myusu sird's, gribādams zaltu spļaut!"

Tai pasacējuši, jī tyuleņ obējus nūsuovja. Bet tāvu pajēme sev leidz uz pilsātu, kur jī vysi treis nūdzeivuoja laimeigas dīnas leidz kopam.