Burvju putns.

16. A. 735. 567. V. Zacharska no J. Baranovska Silajāņu pag.

Dzeivuoja divi bruoļi. Vīns beja boguots, ūtrs - nabogs. Boguotam nabeja nivīna bārna, bet nabogam beja daudz bārnu. Vīnu reizi, kad pītryuka nabogam broļam maizes, jis nūguoja uz boguotū prasīt maizes. Boguotais bruoļs maizes naīdevja, bet izdzyna nu ustobas uorā. Tys beja vosorā rudzu pļuoves laikā. Vīnu svātdīņ nabogs sadūmuoja nūīt pasavērt rudzu - laikam byus gotovi - lai dreižuok nūpļautu un dabuotu maizi. Nabogs īt pa rudzu molu um veras, ka boguotuo bruoļa daļā, kur saguluši rudzi, nazkaids cylvāks ceļ rudzus uz augšu un slīn pi kuotiņim. Nabogs bruoļs vaicoj tam cylvākam: "Kas tu taids esi, ka tu svātdīņ struodoj taidu lelu dorbu?"

"Es asmu boguotuo bruoļa Laime un cikom pats saiminīks nava īsuocis pļaut, man vajag guoduot par juo rudzim."

"Nu, labi!" soka nabogs bruoļs, "bet kur muna Laime ir?"

"Ir i tev Laime, tikai vajadzigs jū sagyut!"

"Nu, labi!" soka nabogs, "pasoki tu man, kur jei ir."

Tad baguotuo bruoļa Laime soka: "Ej tu pa ceļu un tī byus kryumi un tymūs kryumūs natuoļ nu ceļa sēdēs peile uz nazcik ūlom. Tu sagyun tū peili, atnes uz sātu un tei byus tova Laime."

Tyuleļ nabogs bruoļs guoja pa ceļu, īguoja kryumūs um veras: zam vīna kryuma sēd bolta peile. Nabogs tyuleņ sagyva tū peili, pajēmja ūlas un īt uz sātu ļustīgs, sagyvis Laimi. Atnezja uz sātu, tyuleņ pajēmja nazi un nūkova peili. Nūkovis peili devja sovim dālim nūplēst peilei spolvas. Puiškini, plāzdami, īraudzēja, ka zam spuornu ir pīrakstīts: "Kas lobū spuornu apēss, tys byus par kēniņu, bet kas kreisū spuornu apēss, tys byus par lelu tierguotuoju."

Tyuleņ lyka peili pūdā, izvuorēja un apēdja vīns dāls vīnu spuornu, bet ūtrs ūtru spuornu. Tys, kurs apēdja kreisū spuornu, tyuleņ suoka spļaut nu mutes zaltu. Kad jau daudz zalta beja, tad jis nūbraucja uz pilsātu, nūpierka lelu veikalu un suoka tierguotīs. Ūtrs bruoļs arī nūguoja uz pilsātu. Tikkū jis īguoja pilsātā - veras, ka pi baznīcas stuov cīši daudz ļaužu. Bruols dūmoj: "Īšu es pasavārtu, kas tī taids ir."

Daguoja un vaicoj ļaudim: "Kas te ir? Ko jyus te stuovat?"

Ļauds atbildēja: "Te meklē kēniņu un kurs taids atsarass, ka jis īs baznīcā un pašas sveces aizadegs un paši zvoni zvanīs, tū izvēlēs."

Daudz ļaužu guoja, bet sveces pašas nadaga. Tad šitys puika dūmoj: "Īšu es ari pasavārtu uz baznīcu!"

Kai tik jis īguoja vydā, tai uz reizes pašas sveces aizzadagās un paši zvoni aizazvanēja. Šitū puiku tyuleņ pacēļa uz "urrā" un izvēlēja jū par kēniņu.

Juo bruoļs, kurs pyrmuok juo īsuoka tierguo&127;tīs un jam guoja cīši labi, sadūmuoja īt pastaiguot. Staiguodams jis īpasazyna ar boguotā kunga meitom. Meitas pazeistamū jaunkungu īlyudzja pi sevis. Vīnā vokorā jis aizīt uz pazeistamom kungu meitom. Tur izkuop uz kaida astūta stuova, un jam prīškā izīt vīna boguotā kunga meita, pajem jū pa vējam un īlaiž taišņi vaterī. Vēļ laime beja, ka tū nakt teirēja vateri un jū izvylka nu turīnes. Tad jis aizguoja uz muojom, izzamozguoja un par dīnu suoka tierguotīs. Kad atguoja vokors, tad jis guoja pastaiguot, sasatyka otkon ar pazeistamom meitom un suoka runuot, par kī viņas tai darīja. Bet viņas soka: "Mes tur nabejuom, tur beja myusu kolpyune. Šūvokor atejīt, mes pašas aizīsim prīškā.

"Labi!"

Viņš aizguoja uz muojom sasaprovēja un aizīt uz pazeistamom meitom. Tur jū izvad uz devītuo stuova un palaiž pa vējam taišņi uz solu. Jis nūkreit, bet nanūsasyt. Tad jis veras, ka tur aug skaistas ūgas triju izskotu. Jis pajem pirmuos ēst un palīk par cyuku, pajem ūtras, palīk par zyrgu, pajem trešuos, palīk otkon par taidu pašu cylvāku. Jis pīlosa tūs ūgas, pajem leidza, atīt uz muojom un par dīnu tierguojas. Kad jau vokors beja, tad jis nūguoja pastaiguot, sasatyka ar pazeistamom meitom un suoka juom runuot: "Par kū jyus tai padarījāt?"

Bet juos soka: "Tur na mes bejom, tur beja myusu vacuokuo muosa. Lyudzu aizejīt šūvokor, es paša izīšu jums prīškā!"

Tad dūmoj tierguotuojs: "Varbyut ir taisnība, ka juos tur nabeja, īšu vēļ šūvokor."

Aizīt vokorā uz turini. Jam aizīt prīškā tei paša, kura jū īlyudzja, izvedja dasmytā stuovā un kai palaidja pa vējam - tai taišņi jyurā. Tur guoja kugis un izvedja jū uz molas. Jam nikas nakaitēja un jis atguoja uz sātu. Tagad dūmoj tjerguotuojs, kai tuom meitom atrībt, un sadūmuoja tai: "Īlyugšu jūs pi sevis cīmā un īdūšu tuos ūgas, kuras es nu solas atnešu."

Tai ari padarija. Reitā nūguoja uz pilsātu pastaiguot un satyka meitas, bet nikuo napīminēja par tū, kū juos jam darīja un tikai īlyudzja jūs pi sevis cīmā. Reitā meitas nikuo slykta nadūmuodamas, vysas treis aizīt pi tierguotuoja cīmā. Tierguotuojs jūs pījem, kai vajag byut, un soka: "Taidas lobas ūgas, paraugat ēst!"

Meitas pajēmja tuos ūgas ēst un palyka par cyukom. Tyuleņ tierguotuojs sadzyna cyukas klāvā un tad pajēmja lobu vāzdu un devja par suonim, cik vīņ vajadzēja. Tad pabēŗa ūtrā izskota ūgas un cyukas palyka par zyrgim. Tyuleņ tierguotuojs pīrakstīja tabeles un pa vysu pylsātu izziņuoja: "Kam vajadzīgs molkas pīstatīt, man ir lobi zyrgi, es varu pīstatīt."

Atīt pi juo tū meitu tāvs un soka: "Man vajadzīgs pīvest malkas."

Tyuleņ tierguotojs aizjyudza vysas treis kēves un brauc pēc molkas, nūbrauc un pīlīk taidus vazumus, ka navar pavilkt, un vēl nu viersa ar pagali pīsyt. Cik tur vedja, navedja, bet tāvs pazyna, ka te ar juo meitom vad molku, un soka uz tierguotuoju: "Kam tu taidus skaistus zyrgus sit? Puordūd lobuok man!"

Bet tierguotuojs soka: "Man šitī zyrgi nava puordūdami!"

Tūreiz tāvs redz, ka navar nikai pajemt nu tierguotuoja meitu un suoka prasīt ar lobu, lai atdūd un lai taidas palīk, kai beja. Tad tierguotuojs paber trešuo izskota ūgas un kai juos pajēmja ēst, tai palyka par taidom, kai beja senuok. Tāvs pajēmja pi sevis meitas un dzeivoj pa vacam. Tierguotuojs napazeist meitu un meitas ari tierguotuoja.