Vienam mežsargam divi dēli. Vienreiz mežsargs nošāvis pīli un pārnes mājā. Pa to laiku nezin ko muižas kungs atnācis pie mežsarga un ieraudzījis, ka mežsargs pīli pakarinājis. Muižas kungs tāpat uzmet acis pīlei un tūliņ pamana, ka apakš kreisā spārna rakstīts: "Kas šo spārnu apēd, tas spļaus naudu!" un apakš labā spārna: "Kas šo spārnu apēdīs, tas taps par ķēniņu!"

Muižas kungs liels gudrinieks, nesaka mežsargam ne vārdiņa, ko salasījis, bet izlikdamies, tāpat iebildis: "Klausies, esmu briesmīgi izsalcis - uzcep tūdaļiņ man šo pīli, ka taču spēju mājās pāriet.

Mežsargs no raksta nekā neprazdams, tūliņ plūc pīli nost un nu ceps. Necik ilgi - pīle čurkst pannā. Bet kamēr mežsardziene ieies pēc šķīvja, tamēr pārskrien mežsarga abi puikas no ganiem tik izsalkuši, ka bail, un - ne tev ne man - pie pannas klāt. Viens izrauj vienu spārnu, otrs - otru - pucē nost.

Ienes nu pīli muižas kungam, tas paliek nejauks: kā varot pīli bez spārniem dot? Lai gādājot spārnus, kur esot palikuši?

"Kur tad nu palika - kaķis apēda," mežsardziene sprukās atbild.

Lai gādājot kaķi rokā. Ienes kaķi, mans muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai redz, vai spļaus arī naudu. Bet kaķis savā nelaimē saspļāva tā muižas kungam, ka ne lūdzams, vairs neiedomājās viņu knaibīt.

Muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām.

Tā tas nu palika. Te pēc kāda laika iziet ļaudīs valodas, ka istenie spārnu apēdēji esot abi mežsarga zēni. Muižas kungam visi nagi deg, kā nu zēniem atmaksāt. Un tā vienu dienu vairāk nekā, muižas kungs pasauc savu sulaini, noved ganos pie zēniem un liek, lai ieved mežā nokaut abus spārnu mijējus. Sulainim tāda aplama briesmība tīri pāriet par kauliem, bet nekā darīt. Muižas kungs uzbļauj itin briesmīgi, lai darot ātri un lai pārnesot vēl zēnu sirdis viņam mājā.

Sulainis sagrābj zēnus un aiziet. Uz ceļa zēni gaužām lūdzas, kaut atstātu dzīvus; bet sulainis pats raud līdz atbildēdams: "Ja nekauju jūs, tad nokaus mani!"

"Nekaus tevi, nekaus tevi, redzi, tur tekā divi sunīši; pielabini tos un izņem tiem sirdis, gan muižas kungs apmierināsies!" Sulainis paklausa. Nu pārnes suņu sirdis mājā un atdod muižas kungam. Muižas kungs sagrābj sirdis un nesīs iekšā, bet sirdis uz ikkatra soļa sāk saukt: "Suņa sirds nes suņu sirdis; suņa sirds nes suņa sirdis!"

Muižas kungs paliek nejauks un aizsviež sirdis pie malas; bet sirdis nu vēl niknāki sauc: "Suņa sirds sviež suņu sirdis; suņa sirds sviež suņu sirdis!"

Muižas kungs paliek vēl nejaukāks, viņš ņem sirdis aprakt, bet sirdis apakš zemes vēl piktāki: "Suņa sirds slēpj suņu sirdis; suņa sirds slēpj suņu sirdis!"

Beidzot muižas kungs nekur miera neatrada; viņš atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē.

Bet abi zēni taču nedrīkstēja mājā nākt tik drīzi. Viņi kūlās ilgu laiku pa mežu, šā tā pārtikdami. Beidzot iegadās pie vienas priedes krustceļš. Abi nu prāto, pa kuru ceļu tagad iet. Galu galā norunā tā: iešot abi, katrs pa savu ceļu, pasaulē laimi meklēt. Priedē iespraudīšot nažus; ja viens vai otrs ātrāki pārnāktu un redzētu, ka brāļa nazis norūsējis, tad tūliņ jāsteidzas palīgā. Jaunākais, kas kreiso spārnu apēdis, aiziet pa kreiso ceļu, vecākais, kas labo spārnu apēdis, aiziet pa labo ceļu.

Pēc kāda laika jaunajam laimējas nokļūt līdz vienai ķēniņa pilij. Ķēniņš pieņem to par zirgu ganu. Bet vienreiz - nezin, kā gadījies - ķēniņa meita apmanījusi, ka zirgu puika spļaujot zeltu. Tēvs to zināt dabūjis skaidri gaisā - un tā prom pie burvjiem, lai pateicot, kā tas nākas, ka zēns var zeltu spļaut. Burvji pasaka: "Zēnam aiz mēles ir zelta zirnītis, ja to viņš izspļautu, tad varētu kurš katrs, tikko zirni mutē ieņēmis, zeltu spļaut. Še, ķēniņ, tādēļ tādas zāles: ja zēns zāles iedzertu, tūliņ zirnītis izsprāgtu zemē."

Labi. Ķēniņš paņem zāles un pierunā savu meitu, raudzīt zēnu piekrāpt, lai ierunājot zāles dzert un lai tad pakampjot zirnīti.

Meita tēvam paklausa. Līdz ko nu zēns zāles iedzēris, zirnītis izkrīt no mutes. Ķēniņa meita knaši paceļ zirnīti un ātrumā nezin, kur slēpt, kur likt - iegrūž pati savā mutē. Pāriet pie tēva - vecais nejauks, kādēļ tik viņa mutē bāzusi? Viņš taču gribējis zirni pats savā mutē bāzt. Tomēr nekā darīt. Lai nu meita arī paliek par zelta spļāvēju, vecajam tas tikpat.

Otrā dienā zēns pamana, ka nevar vairs zeltu paspļaut. Viņam tas neizprotams, bet zināt arī nevar, kādēļ tā uz reizi gadījies. Zirgi tai dienā bija ganāmi pašā mežmalā aiz kalna. Zēns nosēžas kalna galā un neko. Te par brīnumiem nāks tik uz reizi trīs vīri no meža ārā un gremjas viens uz otru, ka bail.

"Kādēļ tik dikti gremties?" zēns uzprasa.

"Jā, te mums trīs lietas no nelaiķa tēva: cepure, ko galvā uzlikdams, paliec neredzams; vīzes, kuras uzaudams, aiztiec, kurp vien gribi, un pātaga, kas tiklīdz vienreiz cērt, padara visu, ko vien vēlies. Šīs lietas mums nelaiķis atstāja, bet mēs nevaram savā starpā izlīgt: viens grib, otrs grib. Kaut jel kāds mūs izšķirtu."

Labi - es to darīšu; padabūjat tik vienu riteni."

Vīri atnes riteni. Zēns nostata riteni kalna galā un saka tā: "Ritināšu riteni lejā: kurš no jums trim pirmais riteni noķers - tas lietas dabūs."

Ritenis aiziet palēkdams lejā; bet šie visi trīs sabrūk ritenim virsū un strīdās vēl nejaukāki: "Es biju pirmais! Nekā, es biju; Nē - es biju!"

Kuram nu dos taisnību? Beidzot zēns atceras citādi darīt. Viņš saka: "Laidīšu vēl reiz zemē, bet tad skriesim visi četri. Redzēs gan, kuram no mums tad laimēsies."

Labi - šie ar mieru. Kā nu laiž riteni, tā šie atkal viens otram saros - zēns tamēr pamanās un noķer riteni pirmais. Nu būtu jādomā, tie ļaunosies par to, bet nekā: vēl patencina zēnam, ka tik taisni izspriedis un aiziet, rokās saķērušies. Bet zēns nu bija vīros.

"Pag, pag!" viņš domā, "ķēniņa princese man brīnum patika, jāiet tā apciemot. Un tūliņ cepure galvā, vīzes kājā, pātaga rokā - prom uz pili. Ieiet pilī, ķēniņš patlaban mielojas ar savu princesi. Zēns neko. Viņš neredzams iestājas istabas kaktā un noskatās laizīdamies, cik gardi tādi ēdieni lien. Patlaban grib klāt iet un raut kādu cepeša kumosu no bļodas, bet atkal apdomā: tas neklājas. Kamēr šis tur gorās, ķēniņš pagriezīsies uz princeses pusi sacīdams: "Vadzi, meita, rītu tu man saspļausi labu tiesu zelta, man vajaga naudas!"

"Jā, jā, tēt! Bet, vai zināt ko? Man tīri žēl, ka likāt zēnam zelta zirnīti izvilt. Viņš lāga zēns, kam tā vajadzēja cilvēku aplaupīt?"

Ķēniņš, to dzirdēdams, paliek briesmīgi ļauns.

"Un tu man par to ne vārdiņa nepieminēsi!"

Zēns visu dzird. Acumirklī tas piesit ar pātagu un paliek redzams.

"Ķēniņ," viņš uzprasa, "vai tas godīgi nabaga zēnu aplaupīt?"

Bet ķēniņš parauj savu zobinu un grib zēnu nomaitāt. Zēns kā zibins, uzcērt sev vienreiz ar pātagu: "Lai palieku neredzams!" uzcērt otrreiz princesei ar pātagu: "Lai paliek par balodi!" un tā viens divi balodis kabatā un zēns savās vīzēs prom pasaulē. Nu skrien, skrien, cik tālu taču skriesi? Sadomā - skries pie tās priedes, kur naži iedurti. Aizskrien tur, paskatās: brāļa nazis norūsējis. Ko nu? Nekā sagudrot. Beidzot prasīs balodim: "Balodīti, manu putniņu, saki, kur lai brāli atronu?"

"Puisīt, mana dvēselīte, paprasi savai pātagai!"

Piesit vienreiz ar pātagu - kas to būtu domājis? - acumirklī zēns ar savu balodīti ieronas pie jaukas upes. Pār upi dimanta tilts un otrpus upes zelta pils, tur esot brālis.

Ieiet pie brāļa, šis bēdīgs uz posta.

"Mani brīnumi - kādēļ tad bēdāties?"

Jā, šīs pils ķēniņš gan apsolījis viņam valdību, gan savu meitu, bet viena nelaime: citrīt priekš saules viņam jāpārnesot no tā avota, kur saule lēc, lāse ūdens un no tā koka, kas pie avota aug, pati galotnīte. Kas to varot?

"Es to varu!" zēns atbild un tūliņ prom ar savu balodi pēc brāļa vajadzībām.

Saule vēl nebija lēkusi - zēns jau bija iesmēlis lāsi no avota ūdens un balodis atkal uzlaidies koka galotnīti nolauzt. Pārskrien mājā - ķēniņš priecīgs bez gala un tūliņ rīko kāzas otram brālim ar princesi.

Bet nu atkal pašam bēdas. Nevar atjēgties, kā balodi par princesi atdabūt. Beidzot prasīs pašam balodim. Balodis atbild: "Ej otrpus upes, nostājies uz krasta, dimanta tilta galā un mazgā mani trīs reizes ar upes ūdeni. Tūliņ zelta zirnītis izritēs no mana knābļa upes malā un paliks par zelta pili; bet tad tu steidzies man ar savu pātagu uzsist."

Zēns tā dara un, re, gadās zelta pils, gadās arī no baloža tik daiļa princese, kā saule. Abi brāļi tagad notura diveišu kāzas vienā reizē un dzīvo laimīgi.