Vienā būdiņā dzīvoja nabags tēvs ar divi dēliem. Viņiem nebija ne zirga, ne citas mantas - pat malku tie nešus sanesa no meža.

Bet netāli turpat dzīvoja ļoti bagāts vīrs, tas par šiem nabagiem ņirgājās vien un visādi zaimoja.

Reiz nabaga tēva dēli atkal gāja mežā malku saraudzīt. Un tur bija upīte. Jaunākais dēls, dzert gribēdams, noliecas upītes krastā patlaban kā ūdeni kampt - te ierauga ūdenī divi zelta oliņas un tūliņ sniedzas ņemt. Bet ik domā ņemt, ik ūdens sakustas un oliņas pazūd. Nu abi gudro, kas tā par nelaimi - redz un nevar dabūt. Kamēr tur gudro, vecākais paskatīsies uz augšu, ierauga kokā skaistu putnu perēkli un tur tās zelta oliņas iekšā, ūdenī oliņas bija atspoguļojušās.

Nu tas viens uzkāpj kokā, izņem oliņas un nes mājā.

Bet bagātais, padzirdējis par zelta oliņām, tūliņ klāt un sola un pērk, lai maksā, ko maksādamas. Labi, pārdod par lielu naudu. Te otrā, trešā dienā dēli atkal iet pēc malkas un atkal tai pašā vieta grib dzert. Kā pieliecas, ierauga dimanta oliņas ūdenī: Nu izņem tās no ligzda, pārnes mājā - bagātais atkal klāt un sola un pērk, lai maksā, ko maksādamas. Labi, pārdod par vēl lielāku naudu.

Bet nu dēli nākamā naktī sataisās ir pašu putnu no ligzda izņemt. Aizgāja, noķēra, pārnesa mājā - rītā sāks putnu labi apskatīties un atron, ka uz viena putna spārna rakstīts: kas spārnus apēdīs, tas spļaus zeltu, un uz kakla atkal rakstīts: kas manu kaklu apēdīs, tas tiks par ķēniņu.

Bagātais, to padzirdējis, nu atskrēja elsdams: lai pārdodot putnu, lai pārdodot putnu. Šie nepārdod. Bet beidzot, kad nemaz no bagātā glābties, tie apsolās arī cepeti piesūtīt. Bagātais apmierinās un gaida savu cepeti. Bet dēli tev dos gan tā putna cepeti - nekā. Noķēra zvirbuli, izcepa to un aizsūtīja bagātajam, paši turpretim apēda īsto cepeti: viens putna galvu, otrs putna spārnus - un tad aizgāja pasaulē.

[Ceļā tam brālim, kas putna galvu apēdis, pazūd cepure un tas iznāk no meža ar kailu galvu. Bet tās zemes ļaudis bija sastrīdējušies, ķēniņu vēlēdami. Beidzot bija nosprieduši celt to par savu ķēniņu, kas neko nezinādams nāks gaŗām ar kailu galvu.

Redzēdami nākam to brāli ar kailu galvu, ļaudis to tūliņ saņēma un iecēla par ķēniņu.]

Bet otrs brālis gāja, gāja - satika labu, labu vecīti, tas iedeva šim zirgu, zobinu un baltu sunīti. Nu viņš jāja, jāja - nojāja tādā pilsētā, kur ķēniņa vienīgā meita divpadsmit galvu čūskai jāatdod. Ko nu viņš? Viņš otrā dienā jau iepriekš aizjāj kalnā un gaida ķēniņa meitu. Pēc brīža kučieris atvedis gan un atdod čūskai, lai rij. Tā šis, to redzēdams, klūp ar zirgu, ar suni, ar zobinu čūskai virsū un nokauj to. Ķēniņa meita izglābta! Un šī nu tik priecīga, tik priecīga - tūliņ pārlauž savu gredzenu pa vidu, un vienu pusi patura, otru atdod glābējam, tad pārplēš zīdautu pa vidu, vienu pusi patura, otru atdod glābējam un norunā, ka pēc gada laika abi svinēšot kāzas. Labi, tā nu izšķiras. Kučieris paņem ķēniņa meitu, ved atkal dzīvu atpakaļ, bet šis izgriež čūskai mēles pabāž zem akmeņa un tad salīgst pie viena krodzenieka kalpot. Tas gads jānogaida - kur tad citur iesi?

Bet mājā braucot, kučieris taisījies ķēniņa meitu nomaitāt, ja neteikšot tēvam, ka viņš esot tas īstenais glābējs. Neko darīt dzīvība dārga - apsolījusies tēvam melot.

Tā gads drīzi beidzies un vienu dienu krodzenieks stāstīs savam puisim, ķēniņa meitas glābējam: "Vai neiesim paskatīties, kā ķēniņa kučieris, kas pērn ķēniņa meitu izglāba, šodien kāzas svinēs ar izglābto?"

Šis atsaka: "Ko es tur kājas lauzīšu neaicināts? Ja ķēniņš ar savu meitu atnāks man pakaļ, tad tik iešu."

Krodzenieks nesapratis, bet dēls tūliņ iedod savam sunītim pārlauzto gredzenu, pārplēsto zīdautu un pieteic, lai aiznesot tos ķēniņa meitas klēpī ielikt. Sunītis aiznes - ķēniņa meita ar tēvu un ar viltīgo brūtgānu krogā klāt: kur viņš brūtes pusgredzenu un puszīdautu ņēmis?

Tā un tā - šis izstāsta; bet kučieris tiepjas: "Tas nav tiesa, tas nav tiesa!"

Nu, ja nav tiesa, lai tad parādot čūskas mēles! Šim nekā - nobāl vien; bet dēls aizveda ķēniņu kalnā un parādīja visas divpadsmit mēles.

Tagad ķēniņš ticēja un atdeva dēlam savu meitu; bet viltīgo kučieri nosodīja.