Dzeivuoja divi bruoļi, vins boguots, ūtrs nabogs. Nabogais bruolis guoja uz mežu pēc zediņu, ar kū appeit pyuni, un īraudzēja kūkā zalta putynu: vīna sudroba ūtra zalta spolviņa. Vinš gyustīja putynu leidz malnam tymsam, bet nanūgyva, un nūīt uz muojom.

Jis īt ūtrā dīnā ari zediņu cierstu uz tū pat vītu un atrūn otkon tū pat putynu. Otkon suoc dzonuotīs pēc juo, kab nūgyutu, bet golā sasadusmuojis, kai svīž ar vāzu, tai nusyt putynu. Tod jis aiznas uz muojom un paruoda boguotajam bruoļam. Viņam putyns ļūti īpatykuos - grib nūpierkt un vaicoj : "Cik gribi par šū putynu ?"

"Symtu rubļu."

Boguotais samoksoj symtu, nūnas putynu uz muojom, atdūd sīvai nūplēst skaistuos spalviņas un pošu vysu izvuorēt. Sīva nūpierk jaunu pūdu, kamā vuorēt, lai nikas napazustu. Jei īlīk putynu pūdā vuorēt un sorgoj, lai nivīna daļa napazustu. Naboga bārni ari beja nūguojuši uz boguotu pasavārtu, kū jis darēs ar putynu - jī tur sēdēja vysu laiku. Sīva reiz izīt uorā, bet pūda navar vīna pamest, līk tūs bārnus pi pūda par sorgim. Īguojuse vaicoj : "Vai vyss dzeivs pūdā?"

"Tikai putyna sirsniņa izlēcja nu pūda - mes puorlauzjam pa pusei un apēdjam."

Ku nyu sīvai darīt? Pajem nūkaun kači, izjem juo sirdi un īlīik pūdā vuorēt. Atīt veirs, vaicoj: "Voi vysas daļas dzeivas?"

"Jā!"

Sīva uzlīk veiram vysu putynu uz golda.

Tī divi bruoļi, kuri apēdja sirsniņu, atroda kotru nakti pa divdesmit pīci rubļi zam spylvynu. Boguotais bruols ari zynuoja, ka naboga dāli saņem kotru nakti naudu. Jis beja ļūti skaudeigs un tuodēļ grīzēs pi sava naboga bruoļa, lai pīrunuotu, kab jis izgubītu sovus dālus. Jis daudz reizes staiguoja uz sovu bruoļi, lai jū pīrunotu: "Jo nanūgubēsi, tod tev uz vacumu byus slikti."

Bārni tū vysu zynuoja, tuodēļ jī lyudzās nu tāva, lai palaiž jūs nūīt uz mežu. Tāvs ari palaidja. Jī īt, īt pa mežu - sateik mežsorgu, kurs vaicoj: "Kur īsit?"

"Vītas maklātu."

"Ejte pi manis par dālim!"

Jī ir ar mīru, mežsorgs izmuoca jūs par medinīkim un vysi staigoj reizē pa mežu medīdami. Tai jī padzeivuojuši ilgu laiku pi mežsorga, sadūmoj lyugt, lai palaiž jūs īt pasauļa vārtūs. Saimnīks ari īdūd jīm blises un nažus un palaiž pasaulī. Jī staigoj, staigoj pa mežu - navar dabūt nikuo ēst. Tagad jī sasarunoj: "Jo kas gadīsīs, tū i sausim!" Ejmūt pyrmū sateik zakeiti: "Nu, nyu sausim!"

"Nasaunīt, mīļi bruolīši! Es jums dūšu divējus sovā vītā."

Jī pīkreit un zakeits sovā vītā pastota divus. Guojēji īt tuoļuok un jīm vēļ stypruok grib ēst "Nyu, tod sausim, jo kas gadēsīs!"

Jīm ceļā goduos vylks, kuru jī gribēja saut.

"Mīļi bruolīši, nasaunīt! Es jums dūšu divējus sovā vītā."

Tī nasaun un jis sovā vītā pastota divus. Vēļ laižas īt tuoļuok, kur sateik lopsu un grib saut.

"Esīt cik lobi, nasaunīt! Es jums dūšu divējus."

Lopsa nūskrīn uotni, uotri un atvad divus. Veirim ir juoīt vēļ tuoļuok - ēsti gribīs. "Tagod kotrā ziņā sausim, jo kū satiksim!"

Jī sateik luoci un mērej jam saut. Luocis pīskrīn un soka: "Nasaunīt mani! Es dūšu sovā vītā divējus."

Jis ari pastota divējus. Tagad bruoļi īdami satūp krustceļus, kur īsprauž nažus ar taidu nūrunu: "Tagad īsim kotrs pa sovu ceļu, jo gadēsīs kuram atpakaļ grīztīs, tod pasavērsim nažus. Jo byus nazis saryusēj's, tod tuo jau dzeiva nabyus."

Ar taidu nūrunu bruoļi izzaškeira un nūguoja kotrs pa sovu ceļu un vēļ jī sadola sovus zvērīšus. Šī bruoļi beja ļūti leidzīgi, kai jūs nikas navarēja izšķiert; un zvērīši ari kotram beja leidzīgi.

Vīns īt, īt - satūp pilsātu, kura agruok beja ļūti smuka, un vaioj vīnam pilsātas īdzeivuotuojam: "Kas ar pilsātu nūticis? Agruok šei vīta beja ļūti smuka."

"Tuodēļ ka kēniņa meitu šūdīn uz pils kolna ēss rogona." Jis aizīt uz pils kolnu, kur sēd kēniņa meita un gaida rogonu ateimūt.

"Kur tu cylvāks, atguoji? Mani atīs rogona āstu. Ej dreižuok zemē!"

"Es nasabeistu nikaidu rogonu! Man ir četri aizstuovi."

Par breidi atīt brīsmīga rogona un soka: "Es dūmuoju, ka man byus tik vīns kimūss, tagad ir divi!"

"Gon aizareisi ar vīnu. Pasaveiksimīs!" "

"Labi!"

Tei kai skrīn viersā uz juo, tys pasoka luočam un luoc's nūraun jai golvu, tai jei beidzas. Ar tū teik kēniņa meita izgluobta nu nuoves. Ceļuotuojs pajem kēneņa meitu, aizvad uz cytu vītu, lai atsapyustu nu bailes. Jī tī nūsagulst, par sorgim pastota zvēreišus. Pyrms sorgoj zakis, cikom mīgs atīt. Kod mīgs īt, tod puordūd pēc kuortas cytim; tai daīt leidz luočam, kurs ari ceļuos sorguotu. Jis sadūmoj īt pasavērt, voi vyss ir kuortībā. Redz, ka nav kēniņa meitas un saimnīkam nūciersta golva. "Kū jyus guļat? Redzat, ka nav labi!"

Jī vysi pīsatryukst nu mīga, nazyna nu bailem, kas byus. "Skrīnīt dreižuok maklātu dzeivuo un nadzeivuo yudiņa !"

Vysi nūskrīn: kotrs uz sovu molu. Luocis gaida, cikom atness yudini. Atskrīn pyrmais vylks. "Atnesi yudini?"

"Nā!"

Luoc's palyka dusmīgs, skraida nu vīnas puses uz ūtru, navar sagaidīt cytu. Atskrīn lopsa alsdama, luocs pasaprīcoj: nu jau lopsa atnass yudini. Luocs vaicoj: "Atnesi yudini?"

"Naatnešu."

Luoc's soka: "Tagad jyusim byus nuove. Tikai vēļ juogaida zakis, bet tys jau yudiņa nadabuos!" Itī jau gatavuojas uz nuovi, tik gaida zakīša atskrīnūt. Veras: atskrīn zakeits: austiņuos zuoļes. "Atnesi yudini?"

"Atnešu!"

Vysi palyka prīcīgi, ka zakeits izgluobe nu nuoves. Luoc's pajēmja yudini, pīlyka golvu kluotu un aplēja ar yudini. Tys jau suoka runuot, bet na uz tū pusi beja pīlykta golva. Luoc's vēļ nūcārt golvu un pastota, kai vajag, aplej ar dzeivū un nadzeivū yudini.

Ceļuotuojs palīk dzeivs, aizīt uz pilsātu, kur sataisa pušdīnes un suoc ēst. Pīīt vecīts un soka: "Šūdīn ir dzeršona un ēšona, kai pi kēniņa. Tur nūteik kēniņa meitas kuozas."

Jis pasoka luočam, lal aizīt uz kēniņu un atnes lobus dzērīnus, Luoc's sazataisuos, aizīt taišņi pi kēniņa meitas un ruoda, lai īdūd jam dzērīnus, kēniņš atnas vīnu buteli, īdūd paraudzēt.

"Nalobs!"

Atnas ūtru. "Nalobs!"

Atnas trešū. "Lobs!"

Tod kēniņš jam pīdūd pylnas depes buteļu un ari ēdīnus, kurus jis salasējis, nas saimnīkam. Kēniņa meita īsaver, ka luočam uz depes juos gradzyns, kuru jei beja apmaukuse, ka jis juo izgluoba nu nuoves. Kēniņa meita īt pakaļ luočam, lai izzynuotu, kur jis nas. Luoc's nūnas vysu sovam saimnīkam, kurs pi pušdīnu gaida sovu luoci. Jei, īguojuse vydā, redz, ka sēd tys cylvāks, kurs jū izgluobja nu nuoves un tī vysi sunīši, kurim jei beja apsējuse ap koklu važiņas. Kēneņš arī beja dreiži atguojis uz tū muoju. "Tētēt, šitys mani izgluobja nu nuoves. Kurs tagan grib taisīt kuozas, tys mani pīspīdja sacēt, ka jis mani izgluobis!"

Kēniņš pavēlēja nusaut jauniču, tuodēļ ka jis nūnuovējis eistū gluobēju un kēniņa meitu pīspīdis īt pi šuo. Tai jis tyka nūvasts uz kolnu un nūsauts. Izgluobējs nu apprecēja kēniņa meitu.

Padzeivuojis laiciņu pi kēniņa, jis sadūmuoja braukt medībuos. Kēniņš jam sajyudz divi zyrgus, jis pajem leidza sīvu i brauc medībuos. Nūbrauc leidz lelajam mežam, par kuru runuoja: kas īīs tamā mežā, tys uorā natiks. Jis tikai guoja mežā vārtūs, kas tur nuteik. Īdams redz gunskuru, pi kura stuov egļe un eglē sēd rogona. Jis pīīt pi guns - klausuos: nazkas klīdz nu augstines : "Mīļais cylvāks, nasoldi mani!"

"Lein zemē, syldīs!"

"Bais tovu suņu."

"Nasabeist, muni suņi tevi naēss!"

"Esi cik lobs, pajem šū boltū drēbīti un īsit sovim suņim, tod es nūleisšu zemē."

Tys pajem un ari īsyt kotram pa reizei, tī palīk par akmiņim un reizē arī viņš pats. Gaida, gaida sīva - redz, ka navar sagaidēt, nūbrauc uz muojom.

Ūtrā dīnā otkon jei atbrauc pasavārtu: varbyut byus atguojis nu medības. Veras: atīt cylvāks, jei vaicoj: "Kur tu tik ilgi beji?"

Tys nikuo taida naatbild un jī aizbrauc uz kēniņa pili. Kēniņa meita dūmoj, ka tys pats, tuodēļ, ka tī pat sunīši, bet tei tik nalaime, ka nava tik mīrīgs. Atīt vokors, meita īt gulātu, jis nagrib īt ar jū vīns gulēt. Jei lyudzuos, tod jis pajem zūbinu puorlīk gultā uz vyds. Nūrunoj: kurs pi kuo dursimēs, tam byus nuove. Tai jī puorguļ.

Reitā cēlīs, otkon brauc medībā un jei ari leidza brauc. Pībrauc's pi meža, otkon īt mežā, satūp kristceļus, izvalk nažus - redz, ka vīns nazis tai kai īsuocis ryusēt, bet nava saryusējis. Tagad jis īt pa mežu, ari sastūp tū pat guni un roganu, kura otkon klīdz: "Mīļais cylvāks, nasoldi mani!"

Tis soka: "Lein syldīs!"

"Man bais tovu suņu!"

"Lein, dreižuok zemē! Jo naleissi, tod nūsausu." Tys jau atvylka kai saut. Tei dreižuok zemē. "Dūd munu bruoli! Kur jū lyki?"

Rogona redz, ka jis vysu zyna, soka: "Šite guļ tovs bruols."

"Kai pataisīt, lai caltūs?" vaicoj bruols.

"Pajem ar šū skustiņu īsit treis reizes par kotru akmini, tod celsīs tovs bruols."

Tys kai īsyt par akminim, ceļas breinums pazeistamūs ļaužu, pīsaceļ ari bruols ar vysim sunīšim. Īsavērīs sovu bruoli, pīguoja kluotu sazasveicynuoja un soka: "Bruolīt, es beju aizmidzis styprā mīgā."

Bruols soka: "Tu beji aizmidzis myužīgā mīgā."

Tagad jī obēji īt runuodami pa mežu. Tys suoka stuostīt, ka šis bejis uz kristceļu un vērīs nažu: "Tovs beja drusku apryusējis. Beju pi tovas sīvas, kur puorgulēju vīnu nakti, jei ar mani gribēja gulēt, es nagribēju, bet golu-golā gulēju, rik ar taidu nūrunu, ka vīnam pi ūtra napīsadūrt."

Brols padūmuoja, ka jis ir ar juo sīvu gulējis, tys jam napatyka, pajēmja bruoli i nūsuovja. Tī sunīši nagrib īt nūst nu sova saimnīka, bet jis atbraucja ar zyrgu, salyka vysus suneišus kaleškā kurus aizvedja uz muojom. Vokorā juo sīva stuosta jam, kaids tu vakar beji, ka gulējam, puorlyki zūbynu par gultu, kab vīns pi ūtra napīsadūrtu, jo kurs pīsadūrsīs, tad tam byus nuove. Togod bruols īdūmoj, ka byušu navainīgu bruoli nūsuovis. Jis reitā agri cēlīs, pajem juo sunīšus, kuri kai tyka nu pils, tai nūskrēja uz tū bruoli. Daboj dzeivuo un nadzeivuo yudiņa un aizīt uz bruoli, kuru atdzeivynoj. Atdzeivynuotais bruols aizīt sovu ceļu, tys nūīt uz kēniņa dzeivoj pa šai dīnai pi kēniņa.