Vienam mežsargam bija divi dēli. Tie izaudzināja katrs sev divi lāčus un domāja ar tiem iet pasaulē, lai gudrāki paliktu. Tēvs arī atļāva viņiem ceļot, bet lai tikai viens ejot, kur gribot, otrs turpretī lai turoties kaut kur mājas tuvumā. Vecākais brālis sataisījās pirmais ceļā, iedūra savu nazi vienā kokā un tad sacīja uz jaunāko brāli: "Kad tu še atnāc, tad arī allaž apskaties, vai nazis nav norūsējis. Ja asmeņa gals ir norūsējis, tad man ceļa sākuma būs slikti klājies; ja asmeņa vidus ir norūsējis, tad man pusceļā būs slikti izgājis; ja asmens pie spala ir norūsējis, tad man pašulaik būs uznākusi kāda nelaime."

Tā nu abi brāļi izšķīrās. Jaunākais brālis aizgāja pa labi un vecākais pa kreisi. Jaunākais klejoja turpat mājas apkārtnē, nekā sevišķa nepiedzīvoja un tā atkal atgriezās tēva mājā.

Vecākais brālis gāja ar saviem lāčiem dienām un naktīm un beidzot nonāca vēlā vakarā pie vienas pilsētas, iegāja tur iekšā, bet neviens negribēja viņam naktsmāju dot. Visa pilsēta atradās lielās sērās. Pilsētas tuvumā bija liels dīķis, no kura ļaudis smēla ūdeni, bet katru gadu šim dīķim bija jāziedo viens cilvēks, jo citādi tur izkalta viss ūdens. Visām mājām pēc kārtas bija jāupurē savs cilvēks un tagad kārta bija pienākusi pie paša ķēniņa pils. Ceļinieks prasīja mājas saimniekam, pie kā viņš beidzot bija nometies, kādēļ še visi esot tik bēdīgi. Tas viņam atbildēja: "Tādēļ ka rītu ķēniņa meitai ir jāiet nāvē."

Šis nu lūdz mājas saimnieku, lai ejot pie ķēniņa un paziņojot, lai viņš nemaz nebīstoties, šis pats gribot to lietu uzjemties. Mājas saimnieks aizgāja: "Še ir viens jauns cilvēks, kas grib pats to lietu uzjemties, jums vairs nav jāraizējas."

Ķēniņš atbildēja: "Ja tas jaunais cilvēks to uzjemas un tās briesmas iztura, tad es viņam atdošu savu princesi par sievu."

Pēc tam viņš lika jauno cilvēku atsaukt pie sevis. Tas arī atnāca un sacīja: "Kungs un ķēniņš, esiet mierā, es uzjemšos to lietu uz sevis."

Ķēniņš bija ļoti priecīgs, saaicināja muzikantus, izrīkoja visai pilsētai lielu balli, lai visi būtu priecīgi, ka nu tā izgadījies, ka princese tikusi atsvabināta. Jaunajam cilvēkam deva ēst un dzert, kas tikai tam pie sirds gāja, un arī abi lāči dabūja krietnu maltīti.

Rītā pulksten deviņos - tā bija nolikts - visai pilsētai bija jāiet uz dīķi skatīties, kā izvadīs princesi. Tai pašā stundā iznāca arī pats nelabais un gaidīja tur ar atplēstu rīkli. Jaunais cilvēks nokavējās līdz pulksten desmitiem. Nelabais jau prasīja: "Kādēļ tu mani tik ilgi kavē? Kur ir princese?"

Jauneklis atbildēja: "Viņa ir še."

Nelabais jau taisījās to sagrābt, bet jauneklis uzsauca saviem lāčiem: "Pij!"

Lāči tūliņ bruka tam virsū un saraustīja to gabalos. Tad jauneklis sacīja: "Tagad dīķim vairs nevajadzēs upurēt nevienu dvēseli. Šī ir pēdējā, kas te saraustīta smalkiem miltiņiem; un dīķī būs ūdens, kamēr saule un zeme pastāv."

Ķēniņš nu viņam atdeva, kā bija solījis, savu princesi un arī visu pilsētu, un princese ļoti iemīļoja savu glābēju. Viņam uzšuva lepnas drēbes un savīkša greznas kāzas. Lāčiem uztaisīja savu stalli un viss bija labi. Jauneklis arī sāka mācīties un izmācījās vāciski runāt.

Pēc kāda laika viņš gribēja reiz iet uz jakti un pajēma arī savus zvērus līdz. Tur viņš ieraudzīja lielu briežu-māti, gribēja to šaut, bet nevarēja nekā trāpīt. Kad tā iznāca kur klajumā, tad bija par tālu; kad pienāca tuvāku, tad stāvēja aiz kāda koka. Tā viņš to dzina ilgu laiku un briežu-māte ieveda viņu tik dziļi purvā, ka jau pienāca vakars un palika tumšs, tā ka viņš no noguruma nevarēja vairs ne uz priekšu ne atpakaļ tikt. Tā viņš palika tur, sameklēja kādus žagarus; uzkūra uguntiņu, piesēja savus zvērus, atsēdās un lūdza Dievu.

Te parādījās viena veca sieva, kas bija ļoti nosalusi, un lūdzās, vai viņa nevarētu pie uguns sasildīties. Viņš arī šai atļāva. Sildīdamās, viņa sacīja, ka šai esot no viņa zvēriem bailes; vai viņš šai nevarētu varbūt iedot savu pātagu, ko tiem zvēriem iesist, kad tie nāktu viņai par tuvu. Viņš sāka domāt, vai šī galu galā neesot paša nelabā māte, bet pātagu tomēr iedeva, cerēdams, ka zvēri jau šo sarautu, ja šī gribētu viņiem kādu ļaunumu darīt. Tad vecene prasīja, vai šī nedrīkstētu zvēriem ar šo pātagu iesist. Viņš arī atļāva, domādams, ka lāči šai tūliņ uzbruks. Vecene piegāja gluži klusu pie lāčiem, iesita lēnām vienam un otram, nosacīdama pie sevis: "Paliec par akmeni!" un: "Paliec par akmeni!" Iesita arī viņam pašam un noteica: "Paliec par akmeni!" Un tūliņ visi trīs palika par akmeņiem. Par akmeņiem pārvērtušies, viņi, zināms, vairs nevarēja projām tikt.

Jaunākais brālis reiz saka uz tēvu: "Tēt, es gribētu noiet kādu ceļa gabalu, vai es kaut kur nesastaptu savu brāli."

Tēvs arī atļāva. Tad viņš aizgāja ar saviem zvēriem vispirms pie tā koka, kur abi brāļi bija šķīrušies. Tur viņš apskatīja brāļa iesprausto nazi un redzēja, ka asmens ir pie spala gluži melns. Viņš nu domāja, vai brālis pašulaik necieš kādas lielas mokas, un aizgāja to meklēt, vai viņš kaut kur par to ko nedzirdētu. Viņš gāja, gāja un nonāca arī tai pilsētā un visi ļaudis viņu sajēma ļoti laipni un priecīgi, jo viņi domāja, ka viņš ir viņu jaunais ķēniņš. Tas jau bija aizgājis uz jakti ar savām vecajām, no mājas pajemtām, drēbēm, kādas bija arī jaunākajam brālim mugurā. Tādēļ arī abu nevarēja izšķirt. Viņa cienmāte, jaunā princese, arī bija lielās raizēs, ka viņš jau vairāk nedēļas bija projām, un nu prasīja tam, kur viņš tik ilgi uzturējies un kā viņam klājies. Viņš nekā neatbildēja, jo nezināja, kas viņam būtu jāsaka. Viņš tikai brīnījās, kādēļ viņu tik laipni uzjem. Vakariņas ēdot viņa prasīja, kas šim par domām esot. Šis tikai atbildēja, ka pašam savas domas. Viņi abi aizgāja gulēt un viņš darīja visu, ko viņa lika. Kad viņi gāja gulēt, tad iesprauda savu zobenu istabas griestos taisni vidū par gultu. Viņa prasīja, kādēļ šis tā darot; šis atkal atbildēja, ka šim tur esot savs iemesls.

Rītā pēc brokastīm viņš aizgāja ar saviem zvēriem uz jakti un satika atkal to briežu-māti; ar saviem zvēriem jādams, viņš dzinās tai pakaļ. Kad tā parādījās klajumā, tad bija par tālu; kad tā pienāca tuvāku, tad stāvēja aiz koka, tā ka nemaz nedabūja šaut. Tā viņa skrēja un pēdīgi iebēga lielā purvā. Pakaļ dzīdamies arī viņš iegāja tai purvā un palika stāvot turpat, kur arī viņa brālis bija palicis. Turpat pie tiem trim akmeņiem dega maza uguntiņa. Viņš pārdomāja pie sevis: "Kādēļ lai vēl tālāku iet, šepat jau ir maza uguntiņa."

Viņš uzkūra vēl lielāku uguni; tad atkal ieradās tā vecā sieva un izlikās par ļoti nosalušu. Viņa lūdzās, lai atļaujot šai sasildīties. Viņš sacīja: "Citādi es tev neļaušu sildīties, kamēr tu man nepateiksi, ko šie trīs akmeņi nozīmē."

Viņa atteica, ja viņš atļaušot šai sasildīties un ja viņa zvēri šai nekā nedarīšot, tad viņa visu izstāstīšot. Viņš sacīja, ja viņa tūliņ neatzīšoties, tad viņa zvēri šo saraustīšot. Tad viņa sāka lūgties, lai zvēri šai neaizkartu, šī gribot atzīties. Nu, lai tad izstāstot! Tad viņa atdeva šim to pātagu, ar ko bija situsi. Viņš prasīja, ko tā pātaga nozīmējot. Viņa sacīja, lai iesitot katram akmenim vienreiz ar to pātagu, tad viņš redzēšot, ko tā nozīmējot. Un tā viņš iesita katram akmenim un tūliņ visi trīs palika dzīvi, kā agrāk bijuši. Vecākais brālis, ieraudzīdams veco sievu, kas bija sildījusies, iesaucās: "Vai tā vecā sieva ir vēl še?"

Jaunākais brālis atbildēja: "Vecene ir tevi atkal atdzīvinājusi." Vecākais teica: "Tā vecā maita mani te piesējusi."

Tad vecākais brālis uzrīdīja savus zvērus tai vecenei un tie to tūliņ saraustīja gabalos. Pēc tam brāļi izstāstīja viens otram, kā viņiem klājies un kur katrs bijis. Jaunākais prasīja vecākajam: "Kur tad nu tagad ir tava saimniecība?"

Vecākais atbildēja: "Man pieder tur visa tā pils."

Vecākais nu bija ļoti priecīgs, ka jaunākais bija to atsvabinājis. Viņš jēma to līdz savā pilī un tā katrs tur iejāja uz sava zvēra. Viņš nonāca pie sava sievastēva, vecā ķēniņa, un izstāstīja tam, kas bija noticis. Ķēniņš prasīja, kas esot tas otrs, viņa pavadonis. Viņš atbildēja, tas esot viņa jaunākais brālis, kas viņu atkal par dzīvu locekli padarījis. Ķēniņš jautāja, kā viņš varējis šo no nāves atpestīt. Nu abi brāļi visu sīki jo sīki izstāstīja, kas bija noticis. Jaunā ķēniņiene prasīja: "Kādēļ tu savu zobenu iedūri istabas griestos?"

Viņš atbildēja: "Es to darīju tādēļ, ka tu nebiji mana sieva."

Vecākais brālis par visu to labumu, ko jaunākais šim bija darījis, atdeva tam pusi no savas valsts. Jaunākais nu aizgāja pie tēva un izstāstīja arī tam visas tās pasaulīgās lietas, kas ar viņu un brāli bija notikušas. Viņš pajēma arī tēvu sev līdz pie vecākā brāļa un tur visi trīs vēl tagad dzīvo.

P i e z ī m e. Šī pasaka gan īsti pieder 303. numura, bet tā kā Bolte un Polīvka (I, 541) ir to pieminējuši pie 567. tipa pasakām, tad arī es viņu ievietoju šeitan. Abas šīs pasakas par saticīgajiem brāļiem ir jau tuvu rada. A. Bīlenšteina atstāstītie varianti no Jaun-Auces (390. 1, 19, 6) un Blīdenes (408. 1. 19, 3) ir uzjemti otrā sējumā (īsto pasaku I. daļā). P. Š.