Tas bija ļoti sen atpakaļ. Vienam tēvam bija dēls, kas auga ne stundām, bet minūtēm. Tanī laikā pa pasauli staigāja liels stiprinieks, ko neviens nevarēja pārspēt. Šis stiprinieks bija atceļojis uz to ciemu, kurā dzīvoja viens puisēns, kam tagad jau bija trīspadsmit gadi. Stiprinieks uzaicināja visus cīnīties, bet neviens neuzdrošinājās viņam pretim stāties, tikai trīspadsmit gadu vecais puisēns gāja droši cīņā. Viņa tēvs, to pārsargādams, teica: "Kā tu esi iedrošinājies sacensties ar tādu stiprinieku?"

"Tēt, es izlūdzos tavu svētību un esmu gatavs doties cīņa."

Nogājuši vienu versti no ciema, viņi jau taisījās uz cīņu. Puisēns skriedams pretī, iesita tik stipri savam pretiniekam, ka tas jau sašķobījās. Otro reizi viņš sita vēl stiprāki un viņa pretinieks tikko nenokrita no zirga zemē. Trešo reizi viņš jau nosvieda to no zirga zemē. Cīņas laikā viņa pretiniekam atpogājās drēbēm pogas un puisēns, apskatījies tuvāki, redzēja, ka viņš ir cīnījies ar meiteni.

"Man tevis ļoti žēl," iesaucās puisēns. "Kāpēc man neteici, ka esi meitene, es būtu tevi pasargājis."

"Tu esi mani uzvarējis un atļauj man aizbraukt uz trim gadiem; pēc trim gadiem es sviedīšu tev lodi, tad atbrauc mani bildināt."

Pēc trim gadiem puisēna istabā pa logu iekrīt lode. Viņš nu tūliņ aizbrauca pie meitenes, kas tam teica: "Pirms tu mani apprecē, tev ir jāziedo kaut kas elku dieviem."

"Es negribu dot godu jūsu elkiem," atbildēja puisēns.

Vecākais pagānu priesteris, neraugoties uz visu to, stājās tomēr pie laulību ceremonijām. Gredzenus pārmainot, meitene iedeva viņam Zālamana gredzenu, bet viņš šai vienkāršu riņķīti. Uzreiz ieskrien iekšā briesmīgs vērsis un, saķēris meiteni, nozūd. Priesteris saka: "Līdz tam laikam tu neredzēsi savu sievu, kamēr ziedosi mūsu dieviem dāvanas; pēc tam parādīšu tev spogulī, kur viņa atrodas."

Puisēns nu arī ziedoja dieviem dāvanas, pēc kam ieraudzīja spogulī sievu kādā augstā kalnā pienaglotu pie istabiņas. Tūliņ viņš arī devās ceļā viņu meklēt. Iedams pa ceļu, viņš pienāca pie lielas neapdzīvotas pilsētas. Vakaram tuvojoties, pie viņa ieradās kāds cilvēks, kas viņu aizveda uz vienu māju un ierādīja viņam gultu, kur apgulties. Puisēns, nogūlies gultā, izkrita tai cauri un krītot dziļi zemē, iekrita ellē. Ellē viņš ieraudzīja mātes brāli, kas tam jautāja: "Kā tu esi šeit nokļuvis? Apžēlojies un izglāb mani no šejienes!"

Viņu ieraudzīja arī velni. Zemi un sienas grauzdami, viņi teica: "Novelc savu gredzenu, tad tavas mātes brālis tiks atsvabināts."

Puisēns noglabāja gredzenu kabatā un velni nu atdeva viņam mātes brāli. Atsvabinātais brālis viņam teica: "Uzvelc atkal gredzenu pirkstā un pavēli velniem, lai viņi atdod manas lietas: kūju, akmeni un siksnu."

Uz velnu vēlēšanos puisēns novilka no pirksta gredzentiņu un pajēma lietas. Pēc tam viņi abi pienāca pie jūŗmalas. Mātes brālis iemeta ar siksnu jūŗā akmeni un no jūŗas iznāca divi mazi puisēni ar laivām. Iesēdušies laivās, viņi pārcēlās jūŗai pāri.

Tur viņi ieraudzīja lielu kalnu, uz kura uzkāpt nemaz nebija iespējams. Mātes brālis atkal iesita ar spieķi par kalnu, pēc kam ieradās ļaudis un jautāja: "Cilvēk, ko vēlies?"

"Es vēlos uzkāpt kalnā."

Tie tūliņ atnesa trepes, pa kurām ceļotāji uzkāpa kalna virsotnē. Kad tie jau bija uzgājuši augšā, pie viņiem pienāca stiprinieks. Mātes brālis iesita ar savu akmeni atnācējam pa pakausi, tā ka stiprinieks nokrita gar zemi un mātes brālis nocirta tam galvu. Piegājuši klāt pie istabiņas, viņi ieraudzīja jauno sievu, piesietu pie sienas. Istabā atradās vairākas burves un istabas priekšā nostājās vecākā no viņām, ar ko mātes brālis iesāka cīnīties; ar pārējām cīnījās puisēns. Puisēns visas burves, kas atradās istaba, jau bija uzvarējis, kad arī mātes brālis nosita vecāko no viņām, kaut gan arī pats bija ievainots. Tad viņi atsvabināja pie sienas piesisto jaunavu.

Pēc cīņas mātes brālis sacīja: "Bērni, es ar jums tālāk neiešu, palieciet šeit un esiet laimīgi; bet kad es nomiršu, tad nomazgājiet mani šinī avotā un paglabājiet. Es jums atstāju arī savas lietas, lietojiet viņas tāpat kā es!"

Paglabājuši mātes brāli, viņi paņēma viņa lietas un aizgāja. Puisēns iesita ar spieķi par kalnu un tūliņ radās trepes, pa kurām viņi nokāpa apakšā un nokļuva pie jūŗmalas. Tad viņi iemeta jūŗā akmentiņu no siksnas; pēc kam ieradās pārcēlēji laivā, ar kuru viņi pārbrauca uz jūŗas otru krastu.

Pārnākuši mājā pie tēva, viņi nu dzīvoja laimīgi.

P i e z ī m e, Šī pasaka, kā liekas, ir stipri sagrozīta, kādēļ būtu varbūt atmetama, bet ar savu poļu tulkojumu viņa jau ir kļuvusi pētītājiem pazīstama un tādēļ ir šeit tomēr uzjemta. Šo nodaļu pasaka atgādina ar savām iegūtām un atkal zūdošām brīnuma lietām. P. Š.

11. Ar vienu burvju lietu iekal-o otru.