Reiz dzīvoja divi brāļi kopā vienā mājā. Kaut gan viņi uzcītīgi strādāja, tomēr viņiem nekas nelaimējās. Un beidzot rādījās, ka viņi pat maizi nevarēs nopelnīt. Par šādu nebūšanu noskaitušies, viņi apņēmās iet laimi meklēt. Dažādas lietas un pārtiku apgādājuši, viņi laidās ceļot. Tie gāja, kur tikai acis metuši gan pa lieliem ceļiem, gan pa maziem un pat pa kāju celiņiem lielos mežos.

Tā caur vienu lielu mežu iedami, viņi uzgāja mazu istabiņu; zināms, ka garām jau negāja, gāja iekšā. Bet būda, kā rādījās, bija gluži tukša. Kad nu vakars pašulaik bija klāt, ta viņi taisījās tur nakti pavadīt. Vecākais brālis ņēma savu līdzpaņemto bībeli, sēdās pie vienīgā galdiņa un iesāka tai lasīt. Jaunākais klausīdamies atstiepās iepretim uz sola un pēc maza laiciņa jau bija iemidzis. Tā vecākajam brāļam nopietni lasot, uz reiz tapa galda otra mala pacelta un viena roka parādījās un balss sauca, lai ejot tūliņ projām no šejienes, citādi nebūšot labi. Lasītājs likās šo biedināšanu nemaz nedzirdot, bet lasīja svētajā grāmatā jo projām. Parādījās otra roka un balss tāpat biedināja, bet ir to lasītājs nelika ne dzirdat. Nu izcēla līdējs jau vienu kāju un biedināja vēl reiz; bet kad lasītājs nepaklausīja, tad tas izlīda pavisam no savas alas un, kā rādījās, bija pats Sātans. Nu tas uzaicināja lasītāju uz trīskārtīgu laušanos, ar tādu norunu, ka, ja velns vinnēšot lasītāju tad vīram jāatstājot tūliņ mājiņa, bet ja lasītājs vinnēšot velnu, tad tas atdošot tam visu savu mantu, kas vien šim alā esot. Lasītājs, iesauca savu Dievu par palīgu un ķērās velnam krūtīs. Tīri ar brīnumu viņš velnu nosvieda tik pat kā ganu zēnu gar zemi. Sākās drīzumā otra cīņa, ko arī lasītājs ar Dieva palīgu vinnēja.

Bet nu velns palika domīgs un teica, ka priekš trešā cīniņa vajagot ar kādu malciņu atspirdzināties. Viņš paņēma no plaukta divas butelītes, sēdās pie galda un nolika sev to priekšā, kurai bija spēka zāles piejauktas, bet lasītājam to ar nespēka zālēm. Tanī pašā reizē jaunākais brālis, maigi gulēdams, dikti iekrācās. Velns paskatās atpakaļ un jautā: "Kas tad tur tev guļ?"

Lasītājs ķer mudīgi butelītes un tās klusām pārmij un tad tikai vēl atbild, ka tur guļot šā jaunākais brālis. Pēc tam tie iedzēra ikkatrs sev priekšā stāvošo butelīti, pie kam velns nemaz lasītāja viltību nenomanīja. Nu sākās trešā cīņa, ko lasītājs, caur spēka zālēm stiprināts, it viegli savinnēja. Velns atzina, ka esot paspēlējis, paņēma sveci, atvāza galda virsu un kāpa pagrabā, lasītāju uzaicinādams, lai ejot līdz, savas vinnētās mantas apskatīt. Lasītājs arī paklausīja un gāja līdz, bet drošības pēc piesēja paslepen pie ieejas krampja diega galu, no kuŗa viņam vesels kamols bija līdz. Caur garu gaņģi vezdams, velns atslēdza vienas dubultas durvis un rādīja viņam vienu kambari, kurā bija daudz vaŗa un sudraba naudas. No tā kambara izgājis un to aizslēdzis, velns viņam atdeva atslēgu. Tāpat tas rādīja vēl otru un trešu kambari, kuros bija daudz zelta naudas un daudz citas par citu krāšņākas sudraba un zelta lietas. Arī šo abu kambaru atslēgas velns viņam atdeva; bet tik līdz ko atslēgas bija atdevis, tad pats velns uz vietas pazuda ar visu sveci, tā ka lasītājs palika gluži tumsā. Viņš par to maz ko bēdāja, bet sāka tik savu diegu kamolu tīt kopā, un tā viņš atkal ieeju atrada un izkāpa no alas istabiņā pie jaunākā brāļa, kas vēl uz sola gulēja.

Kad jau pašulaik gaisma ausa, tad viņš cēla jaunāko brāli augšā un izstāstīja tam; kāda šim laime gadījusies. Nu viņi gāja no lielā meža laukā, sarunāja par labu maksu daudz malačus ar zirgiem, un brauca ar visiem uz zināmo būdu pēc lielās mantas. Kad jau bija visu to bezgalīgo mantu sakrāvuši vezumos, tad vecākais brālis ņēmās jaunākajam izskaidrot, ka tikai šim tā manta piederot. Jaunākais brālis neesot, to dabūjot, nekādā vīzē palīdzīgs bijis, tā tad arī šis viņam no tās mantas neko nedošot.

Jaunākais brālis arī neko daudz nestrīdējās, bet apņēmās iet viens pats tālāk un meklēt savu laimi. Tāpat arī tagad viņš gājis viens pats pa visiem kāju celiņiem un stidziņām un uzgājis arī vienu citu mājiņu. Arī šī bijusi gandrīz tukša, tikai bijis galdiņš un kaktā vecs kastrolis ar kulīti uz vadža. No ceļošanas piekusis, viņš domājās kādu laiciņu še atpūsties. Pēc neilga laika viņš dzird atbraucam kungus, ka zvani vien atžvārdz. Kungi pieturēja taisni istabiņas priekšā. Nu laimes meklētājs manījās tikt aizkrāsnē, lai kungi viņu nepamanītu. Kungi sagāja istabā un, sasēdušies pie galda uzsauca: "Kastrol ar kulīti, gādājiet, ka tiek ēdieni un dzērieni uz galda!"

Te uz reiz kastrolis bij tāds sulainis, ka jādomā, un kulīte tāda ķēkša, kā reti redzēta. Nu tie nesa, ko tik kungi vēlējās, un kad kungi bija paēduši, tad atkal uz kungu pavēli, galdu nokopa un palika atkal par kastroli un kulīti savā kaktā.

Laimes meklētājs noskatījās visus šos brīnumus par krāsni, un kad kungi aizbrauca un ne zvanus vairs nedzirdēja, tad līda viņš no aizkrāsnes laukā un domāja: "Paga, mēģināšu es arī tāpat, kā tie kungi!"

Un viņš sēdās pie galda, uzsauca: "Kastrol ar kulīti, gādājiet, ka tiek ēdieni un dzērieni uz galda!"

Te par brīnumu kastrolis un kulīte paklausīja arī viņam un nesa viņam ēdienus un dzērienus, ko šis ceļa nogājies, arī krietni vien pucēja. Kad bija krietni dūšu uzpravījis ar saldo vīnu, tad viņš ņēmās ķēkšu un sulaini pārrunāt, lai nākot šim līdz, un solīja tiem visādus priekus un līksmības, un lai darot gandrīz, ko paši gribot, šis jau nebūšot nemaz tik bargs, kā šie kungi esot. Kastrolis ar kulīti arī ļāvās pierunāties un gāja viņam līdz, jeb tā sakot par kastroli un kulīti palikuši, ļāvās nesties līdz. Priecīgs, ka šādus derīgus rīkus dabūjis, viņš devās uz māju.

Bija jau labu gabalu gājis, tad nāca viņam pretī viens sirmgalvis, ar cirvi uz pleca. Kad tas ar viņu satikās, tad sāka sirmgalvis gauži lūgties, lai dodot šim ēst. Gan laimes meklētājs vēl liedzās, ka šim neesot ko dot; bet kad sirmgalvis stāstīja, ka neesot vai trīs dienas ēdis, tad viņam iežēlojās tā, un viņš sauca kastrolim un kulītei, lai gādājot ēdienus un dzērienus. Kad bija sirmgalvi pamielojis, un šis noskatījies laimes meklētāja brīnuma kastrolī un kulītē, tad sāka tas prasīties, lai laimes meklētājs mijot ar šā cirvi. Laimes meklētājs prasīja: "Bet ko tad ar tavu cirvi var darīt?"

Tas atbildēja: ai, tas cirvis esot labs, ja ar to cērtot krustiski uz zemes un sakot, kāda māja lai rodoties, tad tā drīzā laikā esot gatava, pat tāda, kā otras pasaulē nebūšot. Laimes meklētājs domāja, ka labāki esot kastrolis ar kulīti nekā cirvis, un tādēļ pretojās un negribēja mīt, bet kad kastrolis viņam dūra pie sāniem un iečukstēja ausī, lai mijot vien, šie būšot drīz atbēgt atpakaļ, tad viņš arī samija ar vecīša cirvi.

Vecītis aizgāja uz savu pusi, un šis lēniem soļiem soļoja uz priekšu uz savu pusi. Vēl nebija ne veselu dienu tā soļojis, kad jau kastrolis ar kulīti bija atkal pie viņa klāt, un nu viņš gāja priecīgi atkal tālāk.

Otrā dienā sastapa atkal vienu vecīti, kam bija liela kūja rokā. Arī šis tāpat lūdzās, lai dodot ēst. Kad bija pamielojis, tad prasījās arī šis, lai mijot ar šā kūju. Laimes meklētājs prasīja: "Bet ko tad ar tavu kūju var darīt?"

Un tas izskaidroja, ka ar to varot katru ienaidnieku, kas nākot pretī, nosist pie zemes, pat lielāku pulku, ja vajadzīgs. Un tāpat uz kastroļa pamācīšanu, lai mijot vien, samija arī ar šo un beigās kastrolis ar kulīti atbēga atkal atpakaļ.

Tāpat trešā dienā sastapa vecīti, ar pātagu par pleciem Arī šo iemija tāpat pret kastroli un kulīti, kas tāpat atpakaļ atbēga. Ar šo pātagu, pēc vecīša teikšanas, varot piecelt miroņus, kas jau ilgāku laiku gulējuši beigti. Tā nu laimīgais gāja priecīgs uz savu māju.

Pie tēva mājas piegājis, viņš tās vairs neatrada tādas, kā bija atstājis. Mazas, nabadzīgas mājiņas vietā bija ļoti lepna pils, ko apsrgāja zaldātu pulki. Viņš satika uz ceļa pazīstamu vecu nāburgu un prasīja viņam, kas to tādu pili esot cēlis. Tas viņam stāstīja, ka tas esot viņa vecākais brālis, kas piepeši pie lielas bagātības ticis, veco mājiņu noplēsis un šo pili uzbūvējis un zaldātus pircis kas viņu ar visu bagātību apsargājot.

Viņš negāja vis pie vecā brāļa iekšā ciemoties, bet nogaidīja vakaru. Kad jau tumšs metās un visi bija pie miera aizgājuši, tad ņēma viņš savu cirvi nostājās pretī brāļa pilij un cirta krustiski uz zemes, sacīdams, lai rodoties tāda pils, kas daudz lepnāka un skaistāka ne kā šā brāļa pils. Un patiesi, nebija ilgi jāgaida, kad jau pils bija gatava; tā izauga daudz ātrāki nekā pēc lietus sēnes. Nu viņš gāja iekšā un ierīkojās pēc patikšanas. Pats viņš nogūlās mīkstā gultā, un kastroli, kam tagad abiem ar kulīti, nevajadzēja vis kaktā gulēt, bet varēja arvien brīvā staigāt, nolika uz vakti pie durvim.

Tik līdz saule lēca, tad cēla brāli sulainis augšā un teica, lai ejot skatīties to brīnuma pili, kas šonakt te pretim esot radusies. Kad viņš uz balkona uzgāja, tad viņiem acis apžilba, ieraugot skaisto pili, kas rīta saulē it ļoti spīguļoja. Viņš tūlīt sūtīja vienu jātnieku, lai ejot apklaušināties kas tas par drošenieku, kas uz šā zemes un bez šā atļaujas tādu pili cēlis. Kad kastrolis to redzēja nākam, tad viņš modināja savu kungu un ziņoja, ka no brāļa pils viens jātnieks nākot taisni uz šejieni; bet jaunākais brālis necēlās ne no gultas, tikai pavēlēja kastroļam, lai ņemot brīnuma kūju un lai sitot pie zemes. Tiklīdz kastrolis, jātniekam tuvumā tikušam, sita pretī ar kūju uz zemes, tad tas novēlās kā ods no vēsmas zemē un palika guļot, kamēr zirgs aizrikšoja atpakaļ. Vecākais brālis to redzēdams, sūtīja atkal veselu duci, lai jājot apvaicāties. Atkal kastrolis ziņoja, ka nu jājot jau vairāk zaldāti uz šejieni, bet arī šos jaunākais brālis pavēlēja kastrolim, lai sitot pie zemes ko arī kastrolis izdarīja. Nu vecais brālis, noskaities sūtīja gandrīz visu savu zaldātu pulku un pavēlēja ar joni uzbrukt jaunajai pilei. Bet nekā! Arī šos kastrolis nosita uz sava kunga pavēli visus pie zemes. Nu vecākais brālis redzēja, ka ar varu nav nekas izdarāms pie jaunā nāburga, tādēļ viņš sēdās viens pats vāģos un brauca pazemīgi pie nāburga. Nu kastrolis ziņoja kungam, ka tagad nākot pats brālis, un prasīja, ko ar to lai darot. Kungs pavēlēja, lai laižot viņu nākt, tikai lai gādājot knaši šim staltas ģenerāļa drēbes. Kad bija apģērbies tad aizdedzās lepni cigāru un, pašapzinīgi šurp un turp soļodams, sagaidīja vecāko brāli, kas viņu, pazemīgi apsveicinājis, nemaz i nepazina. Jaunākais brālis sauca kastroli un kulīti, lai apgādājot ēdienus un dzērienus, ar ko pirmo viesi pamielot; bet viesis steidzās jautāt, kā šis esot iedrošinājies uz šā zemes pili celt, un kas šis tāds esot. Jaunākais brālis izsaucās: "Nu, vai tad tu mani vairs nepazīsti, savu brāli, kas toreiz, kad tu savu laimi atradi, gulēja turpat uz sola? Toreiz, kad tu man no savas laimes nekā nedevi, tad gāju es arī savu laimi meklēt un nu to esmu atradis."

Nu tikai vecākais brālis atjēdzās, ka esot gan šā brālis. Par to laiku kastrolis ar kulīti bija ēdienus un dzērienus uz galda salikuši, un nu abi brāļi sēdās pie galda un iesāka ēst un dzert. Tā priecīgi pie galda sēdot, iedomājās vecais brālis savus, pie zemes gulošos zaldātus un izsaucās: "Bet kādēļ tev, brāl, vajadzēja manus zaldātus nobeigt?"

Jaunais brālis teica, lai nebēdājoties par to neko, gan būšot labi. Viņš deva kastroļam brīnuma pātagu rokā un sacīja, lai ikkatram pasistam zaldātam reiz iesitot. Un kuram kastrolis sita, tas bij augšā spirgts un vesels. Par mazu brīdi bija visi augšā un purinājās cits citam smiltis no mugurām. Nu deva arī zaldātiem brangas dzīres, un abi brāļi dzīvoja kopā laimīgi, priecīgi un saderīgi.