Vienam tēvam trīs dēli. Jaunāko - Jānīti - tēvs vairāk mīl, nekā tos divus. Citi brāļi tamdēļ Jānīti ienīst un apmelo pie kunga, ka Jānītis zinot tādu galdiņu, uz kā nekad ēdieni netrūkstot. Kungs Jānīti aizsauc uz muižu un pavēl tādu galdiņu gādāt. Jānītis jāj uz mājām un raud; bet kumeļš saka: "Ko tu raudi? Kāp rītu man mugurā, gan es aiznesīšu, kur tāds galdiņš dabūjams."

Tā arī notiekas. Kungs ļoti priecīgs par galdiņu un apdāvina Jānīti bagātīgi. Tas nu brāļiem nejauki skauž. Tie atkal apmelo Jānīti pie kunga, ka zinot tādu muciņu, kur nekad dzērieni netrūkst. Kungs aizsauc viņu uz muižu un pavēl, tādu muciņu gādāt. Jānītis atkal jāj raudādams, bet kumeļš saka: "Ko tu raudi? Kāp rītu man mugurā, gan es tevi aiznesīšu, kur tāda muciņa dabūjama."

No rīta muciņa klāt. Kungs ļoti priecīgs un apdāvina Jānīti vēl bagātāki. Tas brāļiem vēl trakāki skauž. Tie apmelo Jānīti trešo reizi pie kunga, ka zinot tādas spēles, kas dienu un nakti bez mitēšanās spēlē. Jānītim jāgādā spēles. Nabadziņš jāj mājā un raud bet kumeļš saka: "Ko raudi? Kāp rītu man mugurā, gan tevi aiznesīšu, kur tādas spēles dabūjamas. Tik šoreiz aizjājot palaid mani vaļā un, no Dieva puses, nesieni."

Jānītis aizjāj pēc spēlēm, bet aizmirst kumeliņu vaļā palaist. Līdz ko domā spēles ņemt, te gadās cilvēki, kas saņem Jānīti cieti un iesviež cietumā. Nu tam grūtas dienas. Bet kādu nakti kumeliņš atnāk pie Jānīša cietuma loga un saka: "Nebēdājies! Lupini tu cietuma mūri ar pirkstiem, es lupināšu sperdams."

Nu lupina un sper, kamēr tik liels caurums, ka Jānītis var izlīst. Abi iet priecīgi savu ceļu, kamēr gadās upe priekšā. Kumeļš gan ar Jānīti mugurā lielām mokām pār upi pārpeld, bet tūliņ arī nosprāgst. Nu Jānītim tās lielākās bēdas. Nekā darīt - iet mierīgs tālāk. Otrā dienā Jānītis satiek vīru, kam runga uz pleciem.

"Ko ar to rungu dari?" Jānītis prasa.

"Ko daru? Kad kādu satieku, tad saku: "Runga, siti!" un tūdaļ runga apsit, ja gribu, pus pasauli."

Jānītim paliek bail, ka svešais viņu nenosit. Viņš tādēļ ātri iesaucas: "Runga siti!" Runga tūdaļ nosit svešo. Jānītis ievelk svešo mežā, paņem rungu un aiziet. Netālu satiek atkal vīru ar cirvi.

Ko ar cirvi dari?" "

"Ko daru? Kad kautkur cērtu, tad tūdaļ ir liela pils tai vietā."

Jānītis, to dzirdot, saka: "Runga, siti!" Runga tūdaļ nosit vīru. Jānītis nu paņem cirvi un steidzas tālāk. Beidzot satiek vēl vīru, kam pātaga uz pleca.

"Ko ar pātagu dari?" ,

"Ko daru? Kad kādam mirušam uzcērtu trīs reizes, tad tas tūdaļ paliek dzīvs."

Jānītis, to dzirdēdams, saka: "Runga, siti!" Runga tūdaļ nosit vīru. Jānītis nu paņem pātagu, aizsteidzas atpakaļ pie sava kumeļa un cērt ar pātagu trīs reizes. Kumeļš atdzīvojas un pārnes Jānīti mājās.

No rīta Jānītis aizjāj pie kunga un pasaka, ka spēles nevarējis atrast. Kungs dzen Jānīti pie velna. Bet Jānītis neiet vis pie velna; viņš aiziet uz kunga lauku un iecērt kādā klucītī. Klucīša vietā izceļas grezna, liela pils. Kungs, to redzēdams, sūta karaspēku pili noārdīt un Jānīti saņemt. Bet Jānītis uzsauc: "Runga, siti!" Acumirklī viss karaspēks šļuks! gar zemi. Kungs nu noiet pie Jānīša un runā ar labu. Viņš apsolās pili Jānītim atstāt, ja tik karaspēku atdabūtu. Jānītis pilnā mierā; paņem pātagu un sāk tik velēt karavīrus, kamēr visi dzīvi. Nu bija Jānītim pils. Bet trīs vīrus tas arī negrib apkrāpt. Viņš uzlec kumeliņam mugurā, nojāj pie pirmā vīra mežā un per ar pātagu, kamēr dzīvs. Jānītis tam pateikdamies atdod rungu. Nu jāj pie otrā vīra un per ar pātagu, kamēr dzīvs. Šim Jānītis pateikdamies atdod cirvi. Nu jāj pie trešā vīra un per ar pātagu, kamēr dzīvs. Tam Jānītis pateikdamies atdod pātagu. Tā nu ar visiem izlīdzinājies, Jānītis un kumeliņš dzīvo pilī vēl šodien.