Kādam nabogam tāvam beija vīns vīneigs dāls. Kad tāvs beija jau nūmirs, tad muļķais dāls nū bāduom guoja meklēt upei gola. Pī upes gola pīguojs, atrads vīnu rīkstiņu, nū kura oudins tecējs. Rīkstiņu aizbuozs un leidze pajēms, guojs pa pasauli vanderēt, leidz komēr pīguojs pī vīnas pils, kur tuos zemes ķēniņš dzeivūja, un kur zemē nimoz oudiņa nabejs. Pī ķēniņa nūguojs, loudz nū tuo nakts muojas vītu. Ķēniņš touleit suocs jautuot, nū kurīnes tis asuot, un savu nalaimi izstuostējs, ko šā zemē naasūt nimoz oudiņa. Muļķis atteics, ko šam it nimoz oudiņa navajagūt, bet lai dūdūt tikai nakts muojas vītu, kū ari ķēniņš deve.

Reitā, kad muļķis jau beija izsagulējs un brūkasti paēds, īsagribējās ari viņam dzert. Touleit nū kules rīkstiņu izjēms, izguojs uorā un kad dūbeitē rīkstiņu vaļā attaisījs ītacinājs oudentiņu.

Ķēniņš, tū radzādams, īsaucs muļķi ustabā un prasējs, kur asūt tuodu rīkstiņu jēms, nū kuo oudentiņš tak. Muļķis ari izstuostējs, ko upes golā tuodu rīkstiņu atrads.

Touleit ķēniņš pavālējs daudz okas un deiķus izrakt, kuŗus visus nū rīkstiņa pītacīnaja pilnus ar oudeni. Par tuodu lelu lobumu muļķais dāls sajāms stipri daudz naudas un caur tam palics pavisam boguots.

Pēc tam, naudas kuli sajāms, guojs tuoluok, pīguojs pī kuoduom prīdeitēm, kas stipri louzušas: tivuoks apskateidamīs īraudzējs, ko kuods mozs zūbeniņš tuos zemē ciert.

Tuodu pajamdams, guojs tuolnok, leidzi pīguojs pī kuodim lelim calmim, ap kurim kuods zūbs skraidīja.

Zūbu leidzi pojamdams, guojs po ceļu tuoluok, leidz pīguoja pī kuodas pils, kur beija itin daudz ļaudis ap kuodu lelu ūzūlu sasapulcējušīs. Ļaudis radzādams, muļķais dāls breinādamīs īguoja pilī apsavaicuotīs, par kū šī ļauds, kas beija nū augstas cilts, šite gaidūt. Pils pogolma sulains izstuostējs, ka asūt šituos pils īpašnīkam stipri smuka meita, kū visi šitī sasapulcējušīs prinči un visuodi leimaņi gribūt precēt, bet jaunava naeimūt pī it nivīna, gribūt tikai pī tuoda īt, kurs šū ūzūlu ar 10 ciertīeņim nūcierstu. Bet nū lelmaņim tuoda nuvīna naatsarūdas. Tū dzierdādams, muļķais dāls touleit izvilcs savu zūbintiņu, un ar treis cirtīeņim ūzūlu nūcierts. Ķēniņa meita, radzādama tuodu nūpleisušu veiru, nagribēja pī tuoda īt, bet par kavēkli teikuse: Lai tū ūzūla calmu nū zemes izraunūt un lai puorsvīžūt par pili. Muļķais dāls tū ar savu zūbu izdarēja. Pēc tam touleit tics skaistuos drēbēs apģērbts un ar ķēniņa meitu salauluots, bez ķēniņa atļaušanas, slapani. Par tuodu brouguonu ķēniņš dusmeigs boudams, sasavīnavīs ar citim prinčim un suokuši karu celt pret muļķa dālu. Muļķais dāls, tuodu kaŗa reikūšanūs radzādams, sācs bāduotīs, kū lai nou dorūt. Bāduodamīs īraudzējs, ka kuods bolts zirgs, pa gaisu skrīdams, taisni iz viņa laižuos un tivuok nūnuocs ari nūsalaidīs pī viņa dzeivūkļa. Tuodu zirgu radzādams, suocs prīcuotīs, ka nou boušūt zirgs lobs, ar kū viņam pošam karā juot.

Nūteikta kara dīna jau beija kluot. Apsabruņūdamīs un, pajemdams leidze savu zūbinu, juojs ar boltū zirgu iz karu. Kara loukā nūnuocs, suocs ar savu zūbinu kautīs un ar boltū zirgu pa gaisu skrīdams, visu īnaidnīka kara spāku nūkavs. Caur visu kara spāku nūkaušanu bejs muļķais dāls par izvinnātuoju palics.

Ķēniņš un visi citi prinči, tū radzādami, pasadavušīs muļķajam dālam um pēc tam dzāruši kuozas muļķajam dālam ar ķēniņa meitu. Caur tam ari muļķais dāls palicis par lelu zemes valdinīku, kam visi prinči palikuši apakšnīki un dzeivuo vēl leidz šam krašnumā um graznumā, par savu zemi taisni caur gudrim padūma devējim valdeidams.