Ar vienu burvju lietu iekaŗo otru.

4. A. 569. 566. J. Henniņs no K. Traukmaņa, Sasmakā.

Reiz dzīvoja vecs ķēniņš, kam bija viens pats dēls. Kad tas liels uzauga, viņš gāja laimi meklēt. Pa mežiem un pa klintīm staigādams, viņš uzgāja vienu kalnu, kur bija ozoli pa rindām sastādīti. Uzreizi viņš tur redzēja vienu lāci nākam. Ķēniņa dēls stāvēja pie ozola piespiedies, bet lācis uzkāpa vienā ozolā un izvilka no tā kādu zalveti. Kad tas izklāja to zalveti, tad tur bija visādi ēdieni un dzērieni, kādi virs zemes nemaz nav atrodami. Kad lācis bija paēdis, tad tur prasīja kāda balss, vai negribot uzspēlēt. Lācis noņurdēja un tad tūliņ sāka spēlēt. Lācis dancoja kā traks, gar ozoliem sizdamies, un labi izdancojies, nolika atkal to zalveti un gāja projām.

To zalveti nu paņēma tas ķēniņa dēls, un ejot pa mežu, satika vienu vīru, kas prasīja, vai tam neesot kas uzkožams. "Ir gan," viņš atbildēja un izvilka savu zalveti. Kad nu viņš to izklāja, tur atradās visādi ēdieni un dzērieni. Pēc ēšanas, ķēniņa dēls prasīja, vai viesis negribot, lai uzspēlē. Tas sacīja: "Labprāt," un tūliņ sāka ļoti jauki spēlēt. Viesis sacīja: "Tev ir brīnums, bet man vēl labāks brīnums. Man ir tāda dozīte, kur pieci kazaki iekšā. Kad tiem teic, lai ko noņem:, tad viņi to tūliņ izdara. Bet kad pieklapē pie dozītes, tad atkal visi saiet tur iekšā."

Tā nu viņi pārmainīja savas mantas. Kad abi bija izšķīrušies un kādu gabalu nogājuši, tad ķēniņa dēls izlaida tos kazakus un sacīja, lai tie atkal atņem viņa zalveti svešajam vīram. Tie aizskrēja kā vējš, atnesa zalveti un pēc pieklapēšanas atkal ieskrēja dozītē iekšā.

Atkal kādu gabaliņu uzpriekšu pagājis, ķēniņa dēls satika vienu vīru, kas tāpat prasīja, vai šim neesot kāds kumoss maizes ko uzkost. Viņš labprāt atklāja savu salveti, kur bija atkal visādi ēdieni un dzērieni virsū. Kad abi bija ēduši, viesis sacīja: "Tev ir brīnums, bet man vēl labāks brīnums. Man ir tāds naudas maks uz divām pusēm, katrā pusē ir astoņi daldeŗi un nekad tos nevar izņemt. Kad vienā pusē ņem ārā, tad jau otrā pusē ir atkal iekšā."

Kad tie kādu gabaliņu bija aizgājuši, tad ķēniņa dēls izlaida tos piecus kazakus un atņēma svešniekam to maku.

Kādu gabalu nogājušam, tam nāca atkal viens vīrs pretī, kas tāpat lūdza ēst kā abi iepriekšējie. Tam bija dozīte, kur sagāja iekšā vesela reģimente zaldātu. Viņš pārmija savu zalveti ar to dozīti bet ar saviem kazakiem dabūja atkal zalveti atpakaļ.

Ķēniņa dēls nu lika sev jaunas drēbes pataisīt, nopirka treses un iegāja kāda svešā ķēniņa pili. Tur viņš izlaida savu reģimenti, zaldāti tūliņ sastāja rindās, pūta trumetes un šāva, ka trīc vien. Ķēniņš, to dzirdēdams, žēlojās: "Nu jau mēs esam pagalam, man jau karaspēks nav sagādāts."

Bet ķēniņa dēls to mierināja: "Nebīstaities, tas ir mans karaspēks, tas jums neko nedarīs."

Tad viņš izgāja ārā, pieklapēja pie savas dozītes un visi zaldāti bija atpakaļ savā dozītē. Tad viņš uzgāja pie tā ķēniņa un sāka abi spēlēt uz naudu. Tas puisis tikai ņēma vien naudu makam no vienas puses un no otras puses, tā vien to griezdams. Tā princese visu to noskatījās, un kad tas puisis gāja vakarā pie princeses gulēt, tad tā izņēma viņam nakti visas lietas. No rīta atkal spēlēja kārtis, un viņš raudzīja kabatā to maku, bet nekā tur vairs neatrada. Tikai tā nūja viņam vēl bija palikusi, ar kuru viņš varēja nokļūt, kur tik vēlējās. Nu viņš izgāja ārā, uzkāpa nūjas mugurā, un sacīja: "Nu uz elli!"

Drīz vien viņš nonāca tur un prasīja jaunajiem velniem: "Vai tēvs ir mājā?"

Tie puikas atbildēja, ka neesot mājā. Un tie viņu vadīja pa vienu dārzu, kur bija visādi koki, un rādīja, kad no vienas ābeles ēd ābolus, tad izaug lieli ragi; bet kad no otras ēd, tad atkal tie ragi noiet. Kad no trešās ābeles ēd vienu ābolu, var izkost, kādu kumosīti vien grib, vai saldu, vai rūgtu, jeb sīvu. Un tā viņš norāva ik no vienas ābeles kādus piecus sešus ābolus, ātri uzkāpa savai nūjai mugurā un sacīja: "Nu uz ķēniņa pili."

Tas bija atkal klāt it ātri un deva tam ķēniņam vienu ābolu un sacīja, ka no šā ābola var izkost saldu, rūgtu jeb sīvu kumosu, kādu vien grib. Tad ķēniņš prasīja, kur tas tādus jēmis. Jaunais atbildēja: "Kad es stādītu ābeles, tad visas būtu tādas. Bet man vajadzētu kādu reģimenti zaldātu, kas nocirstu vecās ābeles."

Ķēniņš bija ar to pilnā mierā un jaunais ķēniņš cirta visas vecās ābeles nost, un stādīja to vietā, ko tik mežā dabūja, kadiķus, alkšņus, bērzus un apses. Princese nu arī nonāca pie tā un prasīja: "Vai man ar' nevarētu tādu ābolu dot?"

Viņš tai iedeva tādu ābolu, no kura izaug ragi. Kā nu princese ēda to ābolu, tā viņai izauga tādi ragi, kas vilka visu galvu pie zemes. Ķēniņš lika aicināt visādus dakterus, bet nekas nelīdzēja. Kā ragus nozāģēja, tā tie atkal izauga. Ķēniņa dēls nu apģērbās daktera drānās un stāstīja, ka viņš varot tos ragus nodzīt, bet princesei par to jāizsūdzot visi grēki. Viņa stāstīja, ka pie viņiem atnācis viens jauneklis un tam viņa esot noņēmusi divi dozītes un vienu naudas maku. Viņš paņēma tās lietas, iebāza kabatā un prasīja, vai ķēniņam neesot turku svētā bībele. Ķēniņš lika atnest arī to bībeli, un nu ķēniņa dēls tikai šķirstīja to grāmatu, pēra princesi un deva tai arvien ābolus ēst. Nedēļas laikā viņš nodzina tos ragus un tad pats apprecēja izdziedēto ķēniņa meitu.