Reiz bija vienam mežsargam viens dēls, tas kādreiz gāja par mežu tik ilgam, kamēr apmaldījās. Kad uznāca sebs vakars un palika tumšs, tas apgūlās kādas divi-trīs kārtis nost no viena ozola. Par kādu laiku atnāca lācis un uzlīda tai ozolā, kur bija bišu drava. Tas lācis izņēma no dravas vienu drāniņu, atklāja to un nu tur bija visādi ēdieni un dzērieni, muzikanti spēlēja un uguņi dega. Lācis paēda un aizgāja.

No rīta mežsarga dēls uzlīda uz ozola, izņēma no dravas to drāniņu un gāja tālāk. Iedams viņš satika vienu vecu vīru, kas viņam gauži lūdzās ēst. Tad mežsarga dēls tam prasīja: "Ko tu man par to dosi?"

Vīriņš iedeva vienu dozu ar septiņiem vīreļiem, kas visu izdarīja, ko tik vien tiem pavelēja. Tā nu vecais vīriņš paēda un aizgāja ar visu drāniņu. Tikko viņš bija aizgājis, tūdaļ mežsarga dēls sūtīja tos vīreļus pakaļ, un tie atkal atņēma to drāniņu.

Nu mežsarga dēls gāja tālāku un satika atkal vienu vecu vīriņu, kas tāpat lūdzās ēst. Otrs vecītis iedeva par to drāniņu vienu naudas maku, kur nemūžam naudas netrūkst. Tikko tas bija aizgājis, tad mežasarga dēls sūtīja tos septiņus vīreļus pakal, tie atņēma to drāniņu.

Nu mežsarga dēls gāja tālāk un atkal satika vienu vecu vīru, kas arī viņam lūdz ēst. Viņš atklāja to drāniņu un paēdināja to. Vecais atkal gribēja iemīt to drāniņu un iedeva mežsarga dēlam tādu kūju, ka uzkāpj uz tās virsū, tad var visur nokļūt, kur tik iedomājas. Tikko vecais aizgāja, mežsarga dēls sūtīja tos septiņus vīreļus pakaļ, kas tam atņēma to drāniņu.

Nu mežsarga dēls uzkāpa tai kūjai mugurā un sacīja: "Ka es būtu pie sava tēva,"

Viņš tūlīt bija klāt. Nu viņš bija ieradis ceļot un pie tēva tam vairs netika strādāt. Tas uzkāpa atkal uz kūjas un sacīja: "Ka būtu ellē!"

Tūlīt arī bija tur. Viņš izstaigāja visas malas un atrada velna dēlu vienā kambarī, vecā velna nebija mājās. Velna dēls iedeva tam divi ābolus: kad vienu apēd, paliek vesels, bet otru kad apēd, uzaug rags pierē. Tad mežsarga dēls uzkāpa atkal uz kūjas un sacīja: "Ka es būtu ķēniņa pilī!"

Tas arī tūlīt notika. Tur viņš iegāja un lūdza naktsmāju. Ķēniņš viņu lūdza uz vakariņām, bet viņš sacīja, ka negribot ēst, un viņam pašam esot labākas vakariņas. Kad viņš atklāja savu drāniņu, tad tur bija visādi ēdieni un dzērieni, muzikanti spēlēja un ugunis zvēroja un laistījās. Ķēniņš, to redzēdams, lūdza lai viņu ar pieņem pie vakariņām. Kad viņi bija paēduši, tad ķēniņa meita nozaga to drāniņu un ielika citu tai vietā. Tā izskatījās gluži tāpat ka pirmā, bet muzikanti nespēlēja, lai dar ko darīdams, un uguņi nedega. Mežsarga dēls nu iedeva tai ķēniņa meitai vienu sliktu ābolu, un tai uzauga liels rags pierē. Gan lika to zāģēt nost, bet jo zāģēja, jo tas vairāk auga. Kad neviens vairs nevarēja dziedēt, tad mežsarga dēls apsolīja izdziedēt. Viņš lika to ievest vienu pašu istabā, paņēma labu pātagu un tad tik ilgi pēra, kamēr tā izstāstīja, kur likusi to drāniņu. Tad viņš iedeva to labo ābolu apēst un tūlīt tas rags nogāja. Nu viņš uzsēdināja ķēniņa meitu uz kūjas un sacīja: "Skrej uz elli!"

Tā aizskrēja ar visu kūju uz elli. Mežsarga dēlam bija bail, ka ķēniņš viņu nesaņem, tāpēc tas izbēga pa nakti no pils. Pa mežu maldoties, tas noslīka kādā purvā.