Viens ķēniņš atradis uz lauka daiļu meitu, un pārvedis meitu pie sevis. Bet ķēniņam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Un tie nu visi trīs par varu plijušies tēvam virsū, lai ļaujot meitu precēt. Tēvs nezinājis, kuram dot, kuram nedot. Beidzot tas nospriedis tā: kurš no dēliem labāko dāvanu meitai pārnesīšot, tam tad atdošot to par sievu. Dēli aizgājuši. Pie kāda krustceļa visi trīs norunājuši šķirties: viens aizjājis uz ziemeļiem, otrs uz vakariem; bet muļķītis uz dienasvidiem.

Pēc gada laika visi trīs atkal satikušies pie tā paša krustceļa; katram bijusi sava dāvana kulē. Vienam bijis tāds stiebriņš, caur kuru skatīdamies, var visu pasauli redzēt. Otram bijis tāds lakatiņš, uz kura uzkāpdams, var aizkļūt, kur vien tikas. Bet muļķītim bijis tāds ābols, ar kura palīdzību, tiklīdz to gar lūpām aizvelk, var katru mirēju atdzīvināt, atveseļot. Uz krustceļa katrs vēl domājis savu dāvanu labi aplūkot un tad steigties uz māju. Bet tas viens, caur stiebriņu skatīdamies, ieraudzījis, ka daiļā meita tik slima, ka jādomā, katru acumirkli izdzisīs. To dzirdēdams, otrs iesaucies: "Kāpsim uz manu lakatiņu un steigsimies mājā!"

Turpretim muļķītis teicis: "Tiklīdz būsim mājā, tad redzēsit brīnumus. Es ar savu ābolu mirēju atdzīvināšu."

Tā noticis. Viens divi bijuši mājā; muļķītis pārvilcis ar savu ābolu meitai pār lūpām, tā uzcēlusies spirgta, vesela. Bet nu izcēlusies brāļu starpā nevienprātība. Viens gribējis meitu dabūt, otrs gribējis. Pirmais teicis: "Man stiebriņš pateica, ka meita slima."

Otrs teicis: "Nekā, man labākā dāvana! Ko līdzēja zināt, ja nevarēja laikā pārtikt mājā, mirēju atdzīvināt? Cik tur trūka, būtu nomirusi, tad jau ir ābols vairs neatdzīvinātu."

Bet muļķītis sacījis: "Nu, ko tad līdzēja zināt, ko līdzēja pārskriet, ja nebūtu bijis mans ābols, kas atdzīvina?"

To dzirdot tēvs iebildis: "Mani dēli! jums visiem trijiem labas dāvanas. Patiesi nezinu, kuram meitu dot, kuram ne, tādēļ darīšu tā: paņemiet katrs savu stopu un eita bultis šaut. Kurš savu izšauto bulti atradīs, tam atdošu meitu. Brāļi izgāja šaut. Pirmais aizšāva tālu, tas neatrada savu bulti. Otrs aizšāva vēl tālāk, kas arī neatrada savu bulti. Muļķītis aizšāva ļoti tālu, tas sameklēja trīs dienas, trīs naktis, bet tomēr neatrada savu bulti. Bet muļķītis negriezās atpakaļ, viņš teicis: "Un kaut es visu mūžu meklētu, man to vajaga atrast!"

Viņš meklējis, meklējis ilgu laiku. Daiļā meita, tādu cietu gribu redzēdama, ļoti ilgojusies pēc muļķīša. Viņa gaidījusi viņu pārnākam. Bet kad tas tik ātri nepārnācis, tad tā no bēdām, lieliem sirdēstiem nomirusi. Muļķītis vēl arvienu meklējis. Te kādu dienu, meklējot tas iekūlies vienā aizā. Tur dzīvojusi Mūžības māte. Muļķītis sūdzējis savas bēdas Mūžības mātei. Mūžības māte apžēlojusies. Tā palīdzējusi nabadziņam bulti atrast. Nu muļķītis priecīgs steidzies uz māju. Bet to nelaimi, daiļā meita jau gulējusi kapā. Muļķītis raudājis un gājis palīdzību meklēt. Uz ceļa tas saticis Mūžības mātes tēvu. Tas bijis sarucis no liela vecuma sprīža garumā un sirmā bārda bijusi sešdesmit olekšu gaŗa. Muļķītis sūdzējis tam savas bēdas. Tas teicis: "Vēl, dēliņ, viss nav zudis. Ej pie manas meitas, Mūžības mātes; tai ir pilna aka ar dzīvības ūdeni. Palūdzi viņai no dzīvības ūdens, tad tu savu meitu atdzīvināsi!"

Muļķītis steidzies pēc dzīvības ūdens un lūdzis Mūžības māti tik mīļi, tik mīļi, ka tā iedevusi no dzīvības ūdens pilnu kausu. Tagad muļķītis steidzies pie daiļās meitas kapa, apslacinājis nelaiķei ar ūdeni lūpas, iedevis vēl nodzerties un to atdzīvinājis. Abu jauno ļaužu prieki bijuši neizsakāmi lieli. Arī tēvs priecājies un darinājis tādas kāzas abiem, kādas nebija bijušas, nedz arī vairs būs.

P i e z ī m e. Mūžības māte gan laikam būs cēlusies no jaunāku laiku fantazijas, jeb arī no grāmatām. P. Š.