Tēvam bija dēlēns - liels palaidnis, stūrgalvis, bet pie tam arī liels gudrinieks un mutesbajārs. Cūkas viņš nekad labi nenoganīja, katru dienu viņas vai nu izrakņāja rāceņus (kartupeļus), izrušināja pļavas, jeb novazāja labību. Tēvs par to tā saskaitās, ka ņēmās beigu beigās puiku stroķēt (pērt). Bet ko puika dara? Viņš atstāj otrā dienā cūkas pavisam un poš pats prom pa pasauli.

Labu gabalu gājis, puika apgulās mežā apakš egles. Pa sapņiem viņš dzird, ka viņu kāds trīs reizes sauc un tad saka, lai tik viņš ejot pa to pašu teku uz priekšu, tad palikšot par ķēniņu.

Puika atmožas un iet pa nozīmēto teku arvienu uz priekšu, arvienu dziļāki mežā iekšā, kamēr nonāk pie mazas mājiņas. Puika iet iekšā. Viņš redz: mājiņā ir galds piekrauts visādiem gardiem ēdieniem, dzērieniem, bet neviens cilvēks nav nekur redzams. Puika sēžas pie galda, paēd un tad ielīž aizkrāsnē gulēt.

Pret pusnakti pārnāk mājiņas valdnieki - četri ķēniņi: Rūtiņš, Sirds, Krustiņš un Pīķis. Visi paēd un sāk taisīties iet gulēt. Priekš apgulšanās viņi vēl pārrunā, kur katrs varētu vislabāki paglabāt savas mantas. Rūtiņam bija tāds mētelis, kad to apvilka, palika neredzams. Sirdij bija trīsstura cepure, ar to varēja atsaukt un aizraidīt kaŗa spēku. Kad cepures vienu stūri pagrieza uz pieri, tad bija kaŗa spēks klāt; pagrieza cepures stūri uz pakausi, tad kaŗa spēks pazuda. Krustiņam bija glāžu kurpes, ar tām varēja ik uz soļa aizspert septiņas jūdzes tālu. Pīķim bija tāds naudas maks, ko nekad nevarēja iztukšot.

Rūtiņš teica: "Es savu mēteli ielikšu tepat gultas kājgalī."

"Es savu cepuri paglabāšu uz krāsns stūra."

Krustiņš pabāza savas glāžu kurpes zem gultas un Pīķis ieglabāja savu naudas maku čoriņā [rierē, ceplī].

Puika aizkrāsnē to visu noskatījās un tikko četri ķēniņi bija aizmiguši, šis no aizkrāsnes ārā un sāk pēc kārtas vien piesavināties visas minētās mantas: papriekšu mēteli, tad cepuri, tad glāžu kurpes un beidzot naudas maciņu. Visu sačopis, puika pa durvim ārā un daļī! pa teku projām, tā ka vējš vien nožvingst gar ausīm - ik uz soļa septiņas jūdzes. Tā viņš drīzi vien nonāk svešā ķēniņa valstī, pašā galvas pilsētā.

Te nu agrākais cūku puika uzdzīvo kā bagātākais lielskungs. Un kāpēc arī ne? Naudas viņam netrūkst, var ņemt, cik grib, no maciņa ārā bet tas kā pilns, tā pilns.

Tai valstī nu ķēniņš bija miris, bija palikusi tikai viena vienīga princese, tā nu bija valdniece par visu valsti. Kaimiņu prinči gribēja labprāt valdīt par plašo ķēniņa valstību un tādēļ nāca pie princeses uz precībām. Atnāca kādi trīs prinči vienā reizē un visi trīs piedraudēja ar kaŗu; tik drīzi kā princese atteikšoties tos pieņemt par brūtgāniem. Princese, nabadzīte, nezināja, ko darīt. Ja ies pie viena, otri divi nāks ar kaŗa spēku par to atriebties un pie visiem trim iet jau nevarēja. Viņa atteica visiem trim. Visi trīs ķēniņu dēli tagad taisījās briesmīgi atriebties.

Visi princeses padomnieki un visa valsts nezināja no bailēm ko iesākt, ko darīt. Mūsu agrākais cūku puika plītēja tikai katru dienu tālāk un nebēdāja it neko par kaŗa spēkiem, kas ar katru dienu nāca tuvāki. Tikai tad, kad jau ienaidnieku kaŗa spēki bija pienākuši it tuvu, viņš aizgāja pie princeses un solījās izglābt visu valsti, ja tikai viņa tam paliek par sievu. Princese to apsolīja. Cūku puika pagrieza cepures vienu stūri uz pieri un acumirklī lielais kaŗa spēks bija klāt un visu triju prinču kaŗa spēki sakauti. Cūku puika pagrieza cepures stūri uz pakausi un kaŗa spēks atkal pazuda.

Visa valsts tagad sapulcējās ap savu jauno glābēju un priecīgi nodzēra viņa kāzas ar princesi. Bijis izbrūvēts stiprs alus, tā ka brūtgāns tā sadzēries, ka miglojis vien. Savā iesilumā viņš arī izstāstījis, ka agrāki ganījis pie tēva cūkas, tapis krietni sasukāts un vēlāki apzadzis četrus ķēniņus. Bet ne princese, ne pavalstnieki to neņēmuši ļaunā, izglābis viņš tikpat tos esot, viena alga, kas viņš agrāki bijis.

P i e z ī m e. Četru valdnieku nosaukumi ir ņemti no spēlējamām kārtim, un tos ir teicējs jeb uzrakstītājs tīšām ielicis. P. Š.