Vienam ķēniņam nebija neviena bērna. Viņš sendienām par to gaužas, bet kas jau ir, tas ir. Te vienreiz atnāks vecs nabags un ķēniņš izsūdz savas bēdas arī tam. Nabags klausās, klausās, beidzot teiks: "Nu, nu - būs labi! Ej tu rītu pie akas, tur būs viena līdeka; to ienes ķēniņienei un piesaki, lai viņa viena pati zivi izvāra un apēd - gan tad priekus piedzīvosi."

Labi. Ķēniņš tā izdara. Bet, kas ir? Pavāriene, tāda pakāra meita, nezin, kā pietikusi, kā ne? Tak ilgi un tik ilgi tur locās gar katlu, kamēr paslepus nodabū tādu līdekas astes galiņu un tā mutē iekšā, dibinā projām. Ķēniņiene vēlāk apmana gan - kur tu nu vairs saķersi?

Bet ta tad joki bij otrā dienā! Pavārienei, vai grib, vai negrib, piedzimst dēls, tāds puika, ka prieks redzēt un vēl ar sudraba matiem. Un dienu, vai pusdienu vēlāk, ķēniņienei arī piedzima dēls, tai atkal ar zelta matiem un drusku tāds pārāks arī citādi nekā pavārienes dēls. Are, viņa visu to zivi bija apēdusi, šī tikai mazu ļaupatiņu.

Un abus dēlus nu iesauca vienu par Zeltmati, otru par Sudrabmati un viņi ātri izauga lieli.

Bet vienreiz Zeltmatis sapņo, ka pasaulē kautkur esot skaista ķēniņa meita ar tādiem pašiem zelta matiem.

Un tā manam Zeltmatim prāts vairs nekur dēties, to vien daudzina rītā, vakarā - jāiet zeltmate lūkoties.

Neko darīt - ķēniņš apsedlo divi ērzeļus, vienu zelta sedliem, otru sudraba, un lai tad pa abiem jājot arī nosapņoto meklēt. Abi pusbrāļi aizjāj. Jāj, jāj - uzjāj vecu, vecu pili, ar sūnām pavisam apaugušu. Ieiet iekšā - neviena cilvēka; tikai divi galdi klāti, viens ar zelta traukiem, otrs ar sudraba. Šie ēst grib, liekas klāt un paēd, cik tikai sirds kāro. Paēduši - ies abi arī zirgus pakopt, bet, kas ir? Atron, ērzeļi jau sakopti. Nu brīnās, nu skatās viens otram acīs.

Bet ne visai ilgi šie pamana: nāk viens vecītis. Sāks ierunāties, vecītis saka: "Kur jūs, dēli, tā aiztiksit? Jums jau smilšu jūra priekšā. Ejiet tai un tai pils istabā, tur atradīsit zelta šķīvi un apakš šķīvja zelta pautu. Ja tas pauts jums kabatā, tad gan skaisto ķēniņa meitu sasniegsit."

Labi. Zeltmatis paņem zelta pautu un nu jāj tālāk. Jāj, jāj - jā - gadās smilšu jūra, kur tik dikti grimst, ka bail; bet šiem zelta pauts kabatā, dziļāki negrimst, kā zirgiem līdz vēzīšiem. Pārjāj nu smilšu jūrai, ierauga cita ķēniņa pili un pie pils augstu baznīcu. Ieiet baznīcā, ierauga meklēto ķēniņa meitu kancelē un šī tik skaista, tik skaista ar zelta matiem, ka Zeltmatim netīk vairs ne acis nolaist. Bet zeltmate kancelē sauc: "Kas ir par mani spožāks kā tikai saule?"

"Varbūt, ka ir!" Zeltmatis atbild un, iziedams no baznīcas, ātri, ātri izlej no zelta pauta zelta pili. Ienes pili baznīcā, visa baznīca atspulgoja no piles; bet skaistā ķēniņa meita nopērk šo pili un sauc atkal kancelē: "Kas ir par mani spožāks kā tikai saule?"

"Varbūt, ka ir!" Zeltmatis atbild un, iziedams no baznīcas, liek uztaisīt zeltkalim zelta lācīti, ar zelta ķēdi. Tiklīdz lācīti pie ķēdes paraustīja, tūliņ lācītis spīdēja un ņaudēja. Ieiet baznīcā, visa baznīca atspulgoja no lācīša; bet ķēniņa meita atpērk lācīti un sauc atkal kancelē: "Kas ir par mani spožāks kā tikai saule?"

"Varbūt ir!" Zeltmatis atbild un, iziedams no baznīcas, lika uztaisīt tādas zelta kokles, kas spīd un koklē, ka prieks dzirdēt. Ieiet baznīcā, visa baznīca atspulgoja no koklēm un visa apkārtne atklimst, cik jauki šīs koklē.

Skaistā ķēniņa meita arī kokles gribēja atpirkt; bet ķēniņš, kokles padzirdējis, ienāca baznīcā un atdeva savu meitu Zeltmatam par sievu tādēļ, ka tik dārgas kokles viņam, ko nespējot nemaz atpirkt.