Trīs tēva dēli iet pa ceļu un apmetas kādā mājā pārgulēt. Šī māja bijusi slepkavu māja. Dēli neatrazdami neviena cilvēka, apguļas aizkrāsnē. Drīzi pārnāk slepkavas, nosēžas ēst un pārrunā savā starpā, ko katrs no tēva mantojis. Viens saka: "Mans tēvs mirstot atstāja plinti, ar ko veselu kaŗaspēku var nošaut." Otrs saka: "Mans tēvs mirstot atstāja zobinu, ar ko veselu kaŗaspēku var sakaut." Trešais saka: "Mans tēvs mirstot atstāja maciņu, ko papurinot birst nauda kā pelus."

Dēli to aizkrāsnē visu noklausās. Līdz ko slepkavas aizmieg, tad šie paņem viens plinti, otrs zobinu, trešais maciņu un projām. Krustceļā brāļi izšķiŗas. Pirmajam ar plinti labi klājas pasaulē. Viņš nokļūst pie kāda ķēniņa, kam palīdz ar plinti ienaidnieku apkaŗot, un dabū par to ķēniņa princesi. Otrs ar zobinu tāpat palīdz citam ķēniņam apkaŗot ienaidnieku un dabū arī princesi.

Tik trešajam ar maciņu vēl iet tā paplāni. Trešais dēls iet, iet, kamēr reiz iegadās krogū pārgulēt. Viņš apgādā par savu naudu vislabāko gultu un aizmieg. No rīta tas izkrata no sava maciņa sieku zelta naudas un atdod krogus meitai par vakaŗējo gultas uztaisīšanu. Krodzenieks, meitas laimi redzēdams, ļoti piktojas, sacīdams: "Es jau arī būtu uztaisījis gultu, jo man šimbrīžam naudas tāpat trūkst, kā mūsu ķēniņam.

Dēls sadzird, ka ķēniņam naudas trūkst, poš pie ķēniņa un piekrata visus kambarus pilnus ar naudu. Ķēniņš par tādu labumu atdod šim princesi un pieņem par znotu.

Pa gadiem znots domā ar sievu savus vecākus apmeklēt. Bet nabaga vecāki vairs nezin, kā dēlu uzņemt. Viņi guģojas: "Vai dēliņ, ar ko nu tevi cienāsim?"

"Kā, vai skābals putras un sāls boča nav?" dēls atbild un skubina arī savu sievu ēst. Bet šī stāv, brīnās un neēd. Vakaŗā jāiet gulēt. Vecie atkal: "Vai dēliņ, kur nu jūs abus guldināsim?"

"Kā, vai gaŗkūļu salmu nav?"

Šis guļ; bet šī stāv un neguļ. "Lai, lai, jau miegs pārvarēs!" vīrs domā un aizmieg. Bet pa nakti sieva paņem visas dārgās mantas un aizbēg no vīra. No rīta vīrs tūlīt dzenas pakaļ un to panāk pie kāda kroga.

"Kādēļ tu tā darīji? Tūlīt atdodi visas mantas atpakaļ un ej vesela uz māju, gan es dabūšu citu sievu."

Nu princese sāk lūgties; bet šis nepielūdzams. Kad beidzot arī tēvs, māte iet pa princeses pusi un palīdz lūgties, tad šis apžēlojas sacīdams: "Vecāku dēļ ļaušu pielūgties; bet arī tikai tad, ja manu mazo kājas pirkstiņu nobučosi!"

Jā, viņa bučotu gan, ja pats zeķi novilktu.

"Ne, arī zeķe jānovelk!" vīrs uzsauc.

Princese nu novelk zeķi, bet tomēr nebučo ātrāki, kamēr pats pirkstiņu noslaucīšot.

"Ne, tev arī jānoslauka!"

Beidzot princese noslauka un nobučo kājas pirkstiņu. No tā laika tā vairs nekad nepretojās vīram un abi dzīvo laimīgi.