Vienam ķēniņam aplam gudrs dēls; tikai svešuma vien vēl nekad nebija redzējis. Tēvs reiz iesakās: "Klausies, dēls, gudrs tu esi gan - kas to liegs - bet kas tā par dzīvi: māja vien, māja vien! Eji taču reizi plašo pasauli apskatīties un pameklējies sev sievu - es tavos gados sen biju apprecējies."

Labi. Dēls apsedlo kumeļu un aizjāj pasaulē. Jāj jāj - beidzot apmaldās dziļā mežā un nu gribas tā ēst, tā ēst, ka nekur šauties. Neko cita darīt - sāks tikai kā lauva rūkt: vai tad kāds itin nesadzirdēs. Jā, sadzird gan: pats lauva kāp pretim: ko gribot, viņu saukdams?

"Ēst, ēst! ujā! kā ēst gribas."

"Nieka labad tik dikti kliegt!" lauva pabrīnās un tūliņ ataurē meža zvērus. Papriekšu lācis atskrien noelsies: ko gribot? Atnes tam cilvēkam kādu nēsi medus!"

"Labi. Necik ilgi atskrien vilks: ko vajagot? Atnes tam cilvēkam labu jēra cepeti!"

"Labi. Atskrien arī lapsa: ko vajagot? Atnes tam cilvēkam zosu tēviņa cepeti!" "

Labi, viens divi ēdieni klāt. Nu ēd, nu mielojas, cik sirds kārojusi; beidzot lauva tik laipns šo no meža izvadīt un tad atvadās, ne godīgu paldies neprasīdams. Tik tālu viss gluži labi. Bet pēc lielā mielasta slāpes arī vairs netaupa: vai visa mēle krīt laukā, kā māc, un ūdeni nekur ieraudzīt. Neko iesākt, sāk vaidēt. Te - kur gadījies, kur ne - izlien mazs vīrelis, itin tāds žirgts: ko kunkstot? vai nelaba sirds mocot?

"Nē, nē - sirds laba; bet slāpes tādas, ka mutei ne augšlēja vairs nav mikla."

"Pag, pag, nesaki nekā! ače, mans trejdibenu kausiņš - dzer līdz pirmām ķimenēm, tad neslāps vairs; tikai nedzer līdz otrām ķimenēm, citādi gribēsies vēl dzert; un ja izdzertu līdz trešām ķimenēm, tad zvilst gar zemi apreibis."

Ķēniņa dēls izdzer līdz pirmām ķimenēm - ā! esot gan laibs! diezin, cik tāds kausiņš gan maksātu?

"Ko nu maksātu! - tik, cik tavs jājams zirgs,"

Vai! tad esot brangi - vai nevarot mīt kausiņu uz jājamo zirgu?

"Kālab ne? Mīsim!"

Labi. Vīrelis nu aizjāja svilpodams, šis paliek kājnieks. Nu, ko nu darīs - ies tikai uz priekšu. Iet, iet - beidzot apsēdīsies uz ciņa atpūsties. Bet tur ciņa tuvumā bija eža mātei bērni. Un kāds labs pārgalvnieks apspraudis ezēniem žodziņu: kociņu pie kociņa. Pārronas eža tēvs, nevar midzenim piekļūt. Gan uzskraidās šurp, turp, gan izgrūstās kociņus, bet viss velti. Te eža tēvs paskrien tādu gabaliņu sāņus un atšauj ar zaļu lapiņu mutē. Tagad vedas ātri: kuŗam kociņam lapiņu piegrūda, tas gar zemi plaudeniski, kuram piegrūž - gar zemi! Viens, divi eža midzenis klajš.

"Pag!" ķēniņa dēls pārdomā, "kas zin, tāda lapiņa man arī dienās der - jāpieglabā!"

Un nu ķēniņa dēls, ar lapiņu kabatā, ar kausiņu rokā, saņemas atkal labu cēlienu iet. Bet ne visai tālu gājis, ierauga lepnu pili. Tūliņ, zināms, poš taisni pilī pie paša ķēniņa: vai nevarot darba dabūt?

Kas viņš tāds esot, ar zobinu sānos? Ķēniņš novēro šo.

"Kas esmu? Ceļa gājējs, kas nu vairāk."

Nu vai negribot viņam par sulaini kalpot?

"Kālab ne? Cik dosi algas?"

Tik un tik. Labi, salīgst. Bet kas jaunajam sulainim par nedarbiem galvā! Tūliņ pirmā naktī piešauj eža lapiņu tām durvim, kur paša ķēniņa meita guļ. Durvis klaikt! vaļā un šis, kā tauriņš pie ķēniņa meitas iekšā, lai jel soloties viņam par līgavu!

Jā, jā - viņa labprāt ietu, tāds attapīgs zēns brīnum patīkot; bet ķibele tikai tā: tēvs par varu prcenot pie kaimiņa ķēniņa dēla. Gan negribējusi, gan pretojusies, bet, ko darīsi, citādi ķēniņa dēls, kā suns solījis tēvam virsū klupt - zemi izpostīt, ir pašu maitāt.

"Nu, pag, pag, meitiņ! vēl nesaki nekā jārauga tādi varmākas ievaldīt; es viņam parādīšu, kā suņi kož! Pasaki man tikai ceļu uz turieni, tūliņ prom neģēli slānīt."

Labi, meita parāda ceļu.

Rīta agrumā jaunais sulainis jau kaimiņa ķēniņa pagalmā un tūliņ uz pēdām cirsties. Kaimiņa ķēniņš pagrābj arī savu zobinu un nostāsies itin lepni: ko šis īsti gribot? Bet tomēr sulainis iedomājas: "Pag, pag - pamaz pār tiltu! Kur mans kausiņš? Iekams sāku, jānodzeras kāds malks."

Un tā izdzer līdz pirmajām ķimenēm un steigdamies nomet kausu turpat zālē. Kaimiņa ķēniņš domā: "Tā tad velna kukainis! Nav ne svīdis, jau dzer."

Bet tai pašā acumirklī ciemiņš uzsauc: "Dzirdi tu! vai esi tas, kas mana sievas tēva zemi solījis postīt? Nāci nu šurp!"

"Tu man to teiksi!" kaimiņa ķēniņš dusmās atbild un nu abi saklūp ar zobiniem un cīnās ilgu laiku. Beidzot piegurst viens, piegurst otrs: vajagot atpūsties! Labi. Bet tamēr kaimiņa ķēniņš atceŗas: "Ā! tavā kausā laikam spēka zāles, tādēļ nevarēju tevi pārspēt - sadzēries priekšlaiku."

Un ne prasa, nekā - tūliņ pretinieka kausam mugurā un izdzer līdz otrām ķimenēm; nieki nebūs - vēl slāpst: kļaus cauri līdz trešām ķimenēm. Šis vēlē arī, lai tikai sadzeŗas bada kāsis. Bet kas nu par jokiem: uz reizi lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi. Zināms, tagad negantnieks ātri dabūja, ko bij pelnījis.

Nu ķēniņa dēlam - jaunajam sulainim - bija kāzas ar ķēniņa meitu un sievas tēva zemei miers.