Vienā istabiņā dzīvoja vīrs ar sievu. Vīrs nomira, bet sieva vēl dzīvoja ļoti ilgi, līdz lielam vecumam. Reiz viens puisēns medīdams bija nogājis tai istabiņā izzināt, kas tur dzīvojot. Iegājis iekšā, ieraudzīja slimu vecenīti gultā guļam. Puisēns gribēja iet projām, bet vecenīte viņu aptura, sacīdama: "Neej projām, kad es nomiršu, tad atstāšu tev šo istabiņu."

Puisēns arī palika. Vecenīte nomirdama iedeva viņam vienu tabakas dozi.

"Es nesmēķēju tabakas, ko tad lai ar to daru?" jautāja puisēns.

"Ieit ar knipi par šo dozi, tad no tās izlēks trīs vīri, kas tev piegādās visu, ko tu gribi."

Vecenīte nomira.

Puisēns iesita ar knipi par dozi, viņa priekšā tūliņ ieradās trīs vīri, kas prasīja, ko viņš vēloties.

"Vecenīte ir nomirusi, viņu vajag apbest."

Vīri apbeda vecīti un atkal nozuda. Puisēns aizgāja no mājiņas projām un iedams nokļuva pie lielas pilsētas.

Apgājis pilsētai visapkārt, viņš nevarēja atrast ieeju iekšā; otru reizi apgājis viņš pamanīja durvis, kuras pagŗūda ar ceļiem un tās atvēra vaļā. Ieejot iekšā, viņš ieraudzīja tur vēršus ganāmies. Paķēris vienu no tiem, viņš iesāka to kratīt: gaļa izkrita, viņam rokās palika tikai āda.

Uzlicis šo ādu mugurā, viņš aizgāja pie karaļa un lūdza viņu, lai viņš paņemot viņu par ganu. Karalis viņam pavēlēja cūkas ganīt.

Pēc kāda laika karalim vajadzēja doties kaŗā; viņš paņēma sev līdza jaunāko meitu.

Puisēns piedauzīja pie tabakas dozes, un ieradās trīs vīri. Viņš tiem pavēlēja atvest viņam zirgu un izdarīt tā, ka karalis, karā būdams, viņu nepazītu. Tad puisēns uzsēdies zirgā, aizgāja karā. Uzvarējis ienaidniekus, viņš atgriezās mājā. Šeit atkal apģērbās savā vērša ādā un ganīja cūkas.

Karalis, mājā pārbraucis, prātoja kas gan tas būtu bijis, kas viņam palīdzējis uzvarēt ienaidniekus. Tad viņš sāka domāt: "Tā kā man ir ļoti labs palīgs, tad es varu vest vēl lielāku kaŗu."

Tad karalis paņēma līdz vidējo meitu un aizbrauca uz karu. Gans, sadzinis cūkas mājās, iesita atkal par tabakas dozi un pavēlēja vīriem, lai apgādātu viņam zirgu. Tad aizbraucis kaŗā, viņš sakāva visu ienaidnieka kaŗaspēku, bet, kaujas laikā viņš bija pazaudējis mazo kājas pirkstiņu. Piejājis pie karaļmeitas viņš lūdz, lai viņa iedodot kādu lupatiņu, ar ko varētu nosiet savu brūci. Karaļmeita, norāvusi no sevis lenti, iedeva to viņam.

Cīnītājs drīzi vien nozuda. Atgriezies mājā, viņš zirgu palaida vaļā, bet pats atkal uzklāja vērša ādu un aizgāja cūkas ganīt.

Karalis atbraucis uz māju, jautā meitai: "Vai tu varētu pazīt to jaunekli, kuram iedevi lenti?"

"Nē, es viņu nepazītu, jo redzēju viņu ļoti mazu brīdi."

Karalis, pēc labajiem panākumiem, tapa vēl nebēdīgāks un taisījās atkal uz trešo, vēl nopietnāku kaŗu. Šoreiz viņš bija paņēmis līdza vēl lielāku kaŗaspēku un savu vecāko meitu.

Gans sadzen cūkas mājā, nometa no sevis ādu, piedauza pie tabakas dozes un pavēl vīriem, lai viņam atved zirgu. Tad sēstas tam mugurā un aizjāj.

Viņš atkal uzvarēja ienaidniekus, bet šoreiz cīņā viņam tika nocirsts rokas mazais pirkstiņš. Piejājis pie karaļmeitas, viņš lūdza, lai viņa iedodot kādu lupatiņu, ar ko varētu apsiet brūci. Karaļmeita viņam iedeva savu lakatiņu. Viņš paņem lakatiņu un nozūd. Atgriezies mājā, viņš savu zirgu bija piesējis priekšnamā, pats bija nokritis gultā un aizmidzis. Karalis jautā: "Kāpēc gans tik ilgi cūkas nedzenot tīrumā?"

Vecākā meita aizskrien uz gana dzīvokli, un atrod durvis aizslēgtas; paskatījusies pa logu iekšā, ieraudzīja gultā guļam kādu karotāju ar lakatiņā ietītu roku. Atnākusi pie karaļa, viņa saka.: "Mūsu gans ir uzvarējis ienaidniekus, bet tagad viņš guļ nomocījies savā istabā."

Tēvs, māte un divas meitas aizskrien pie gana. Viņi nu pavēl izlauzt durvis un ieiet priekšnamā, kur atrod piesietu zirgu bet istabā gulošu karotāju. Uzmodinājuši viņu augšā, viņi tam pārmet, kāpēc viņš esot tā slēpies.

Puisēns apprecējās ar vecāko karaļameitu un dzīvoja laimīgi.