Viens kungs reiz dzīvojis ļoti izšķērdīgi, pastāvīgi dzēris un spēlējis kārtis uz naudu. Viņam gan bijusi ļoti dievbijīga laulāta draudzene, kas to pastāvīgi lūgusi, lai atmet tādu posta dzīvi, bet kungs nav klausījis. Tad kunga sieva nodevusies tik savam vienīgajam dēlam un lūkojusi to tā mācīt, lai tas paliktu par godīgu cilvēku un allaž paļautos uz Dievu. Pēc sievas nāves kungs nemaz vairs nebijis valdāms, izputinājis visu savu mantu un drīz arī pats gājis bojā.

Kunga dēlam nu bijis jāiet pasaulē maizi pelnīt ar trim vērdiņiem kabatā. Tā iedams, viņš saticis vienu vecīti, kas tam jautājis: "Kādēļ tu tāds noskumis?"

Kad nu dēls izstāstījis vecītim savu nelaimi, tad tas teicis: "Tu jau esi vēl laimīgāks par mani, jo man nav neviena graša. Vai tu nevarētu man vienu vērdiņu atdot?"

Dēls arī atdevis vecītim vienu vērdiņu un tas viņam iedāvinājis vienu pīpīti, kuŗas nekad nevarot izpīpēt.

Tālāku iedams, dēls satiek otru vecīti, kas tāpat lūdz vienu vērdiņu. Par otru vērdiņu dēls dabūn vienu pudeli ar saldu brandvīnu, kuŗa nekad nevarot izdzert.

Drīz vien dēls satiek atkal trešo vecīti, kam viņš atdod pēdējo vērdiņu un dabūn par to vienu cibiņu, kurai tik vajagot uzsaukt: "Iekšā!" tad tur būšot viss iekšā, ko vien viņš vēlēšoties. Šai cibiņā nu dēls dabūn visādus ēdienus, kādus vien tik grib.

Vakarā viņš nonāk pie viena kroga un lūdzas naktsmāju. Krodzinieks atbild: "Šodien manai meitai ir kāzas un krogā nekur nav rūmes. Ej labāk šepat uz muižu, tur vecajā pilī labprāt dod ceļagājējiem naktsmāju."

Šai vecajā pilī bijuši apmetušies divpadsmit velni, kas iekarojuši skaisto kunga meitu. Viņi tam tikai tad atstāšot meitu, ja viņš šiem izgādāšot divpadsmit cilvēku par barību. Tādēļ kungs uzdevis savam krodziniekam sūtīt visus ceļagājējus uz muižu. Sulainis vedis arī šo jaunekli uz veco pili un prasījis: "Vai jums še pilī nebūs bailes? Ļaudis jau stāsta, ka še velni dzīvojot."

Jauneklis tik atbildējis: "Kas uz Dievu paļaujas, tas no velniem nebaidās."

Kad jaunais cilvēks taisījies jau gulēt iet, tad izdzirdis aiz durvim kādu balsi: "Redzēsim, ko mums kungs šoreiz būs atsūtījis par barību."

To dzirdēdams, jauneklis gan sabijies, bet tad atkal apmierinājies, aizmetis krustu priekšā un noskaitījis vienu lūgšanu. Ienākuši velni un vecais velns teicis: "Nekas tev nelīdzēs. Tu esi mums apsolīts un mēs tevi arī apēdīsim."

Jauneklis atcerējies savu pīpīti un sacījis: "Klausait, kungi, vai jūs papriekšu neizpīpēsit šo pīpīti?"

Velni bijuši ar to mierā un sākuši cits pēc cita pīpēt. Pīpējuši, pīpējuši, vai ģībdami, bet nevarējuši izpīpēt. Tā pienācis gaiļu laiks un velniem bijis jāmūk projām.

Nākošā rītā kunga sulainis gājis uz veco pili ar grozu, kur salasīt jaunekļa kaulus. Bet tas nācis sveiks un vesels pretī, par ko sulainis nevarējis vien nobrīnīties. Kungs, to zināt dabūjis, aicinājis tūliņ jaunekli pie sevis un jautājis tam: "Kā tu varēji no velniem izglābties?"

Jauneklis visu izstāstījis un kungs to uzlūdzis pie sevis uz pusdienu. Pie galda kunga meita bijusi sevišķi priecīga par savu drošo glābēju. Kungs to atkal pārrunājis iet vēl otru nakti uz veco pili un lūkot velnus no turienes pavisam aizdzīt. Jauneklis arī apsolījies vēl lūkot cīnīties. Kunga meita gan negribējusi, ka jauneklis vēl ietu uz veco pili, bet jauneklis viņu apmierinājis, ka viss būšot labi.

Vakarā jaunais cilvēks atkal aizgājis uz veco pili gulēt. Drīz vien atnākuši arī velni un uzsaukuši šim, lai šoreiz vairs nelūkojot šos ar savu pīpīti pievilt. Jauneklis atbildējis: "Ka jūs mani apēdīsit, to jau zinu. Bet vai jūs priekš mielasta neiedzertu pa šņabītim?"

"Šņabītis jau derētu gan, bet mums jau nav pie rokas."

"Bet man ir, redziet, šai pudelītē!"

To teicis, viņš pasniedzis savu pudelīti velniem, kas nu ņēmušies dzerdami. Tā pienācis gaiļu laiks un velniem bijis jāiet projām.

Tā nu jauneklis palicis atkal dzīvs, par ko kungs ļoti priecājies un pārrunājis to gulēt tai pilī vēl trešo nakti.

Trešā vakarā velni atnākuši pie jaunekļa ar briesmīgu troksni un dusmīgi uzbrēkuši: "Šoreiz tu mūsu vairs nepiemānīsi. Nekāds viltus tev neizdosies!"

Jauneklis gājis tiem gluži mierīgi pretī, izstiepis savu cibiņu pretī un saucis: "Visi jaunie velni manā cibiņā!"

Acumirklī vienpadsmit velni pazuduši cibiņā tikai viens vecais velns palicis sabijies istabas vidū stāvot. Tad jauneklis sacījis: "Ja jūs visi apsolaties šai pilī nekad vairs nerādīties un šo istabu pienest pilnu ar zelta naudu, tad es jūs šoreiz vēl apžēlošu, bet citādi arī tev būs jālien manā cibiņā."

Vecais velns arī apsolījies un nu stiepis zelta maisus istabā līdz pašam gaiļu laikam. Gaiļos jauneklis palaidis velnus vaļā un tie arī steigšus vien aizmukuši.

Nākošā rītā kungi atkal atnākuši apraudzīt jaunekli un atraduši nevien pašu sveiku un veselu, bet arī visu viņa istabu pilnu ar zeltu.

Jauneklis nu apprecējis skaisto kunga meitu un dzīvojis ar to vecajā pilī priekā un laimē.

Reiz viņš ar savu sieviņu pabraukājies laivā pa ezeru, kas bijis turpat pils tuvumā. Te uzreiz pacēlušies no ezera velni un gribējuši tos ieraut ezera dibenā. Bet jaunais kungs ātri apķēries un uzsaucis sievai: "Sieviņ, padod man cibiņu!"

To dzirdēdami, velni ļoti sabijušies, tūliņ aizmukuši un nekad vairs nerādījušies muižas tuvumā.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir stipri saīsināta, atmetot liekos sīkumus. Sal. šo variantu ar 4. sējuma pasaku 54. l. p 4, 2. Liekas, ka Lapas Mārtiņš būs šo to jēmis arī no minētās pasakas. P. Š.