Ar brīnuma lietām iegūtā ķēniņa meita.

11. A. 569a. No Hanorātas Benedikta meitas, dz. 1866. g., Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Warszawa, 1892, 18.

Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņi bija sapļāvuši vezumu siena un vecītis veda šo sienu uz pilsētu pārdot. Ceļā viņam vezums apgāzās. Vecītis ilgi lūdza Dievu, lai tas viņam palīdzētu pacelt vezumu. Redzēdams, ka Dievs viņam nepalīdz, viņš sāka lūgt velnu. Velns tūliņ ierodas un prasa "Ko tu man par palīdzību solīsi?"

"Ko vēlies?"

"Atdod man to, ko mājā pārnācis, atradīsi no jauna, un par ko tagad nekā nezini!"

Vecītis bija ar mieru un velns viņam palīdzēja pacelt vezumu. Pārdevis izdevīgi sienu, viņš brauca priecīgi uz māju.

Mājā viņš atrod jaunpiedzimušu dēlu. Dēls ļoti ātri auga: ar katru minūti jau bija lielāks.

Reiz dēls teica tēvam: "Es gribu ceļot."

"Uz kurieni iesi?"

"Kur mani Dievs vedīs. "

"Uz kurieni, dēliņ?" jautā māte.

"Tēvs mani ir velnam atdevis; tagad izlūdzos jūsu svētību,"

Tā nu viņš aizgāja.

Ejot ezermalā ierauga melnu cūku pļavu rokam. Viņš pieiet tai klāt, bet viņa sāk runāt šādiem vārdiem:

"Sēsties man mugurā, es pārnesīšu tevi par ezeru."

Puisēns uzsēdās viņai mugurā un nokļuva līdz ezera vidum kur atradās saliņa, un uz tās apburta isbabiņa. Šinī istabiņā dzīvoja cūka, kas bija nolādēta karaļa meita.

Kad viņi iegāja istabiņā, tad viņa teica uz puisēnu: "Ja tu mani izglābsi no lāstiem, tad es palikšu tev par sievu."

To pateikusi, viņa aizgāja.

Puisēns sāka lūgt Dievu. Istabiņā nu pieskrēja velni un sāka trokšņot, dancot un dauzīties. Puisēns, negriezdams uz viņiem nekādu vērību, lūdz tikai Dievu. Viņam gan izlikās, ka velni jau galdiņu aizķeŗot, bet drīzi vien sāka gailis dziedāt un velni nozuda. Nākošā rītā atnāca nolādētā karaļa meita un atnesa līdza karstu tēju. Puisēns ievēroja, ka viņai kājas līdz pat ceļiem jau bija baltas, bet tālāk ar spalvām apaugušas.

"Izgājusī nakts tev bija diezgan grūta, bet nākoša būs vēl grūtāka."

Iesākās nakts un atkal atskrēja velni. Puisēnam izlikās, ka velni viņu jau ķeŗot un raustot, bet gailim dziedot, visi atkal nozuda.

Rītā agri karaļa meita atkal atnesa tēju un ēdienu; bet pati jau bija līdz pusei balta.

"Trešā nakts būs vēl grūtāka: tev izliksies, ka tu ar visu istabiņu krīti ūdenī, bet no bailēm tik nesaki: vai!"

To pateikusi viņa izgāja. Trešo nakti pieskrēja vēl vairāk velnu, vēl vairāk viņi dauzījās un puisēnam jau izlikās, ka tie viņu reizā ar istabiņu metot ūdeni; viņš šoreiz neizcieta un iekliedzās: "Vai!" Ap pusnakti nu viss noklusa.

Rītā agri iznāca karaļa meita atkal visa ar spalvām apaugusi un teica: "Es jau tev sacīju, lai tu neteiktu: "Vai"; bet tādēļ, ka tu neizcieti, lāsti vēl paliek. Šeit tev ir balts lakatiņš, pārsvied to par ezeru un tur radīsies ceļš."

Puisēns iziet ārā, redz purvā divus velnēnus kaujamies un trešo no malas noskatāmies. Viņš jautā, kāpēc viņi kaujoties? Vecākais no viņiem atbild: "Mazākais grib palikt par lielākā purva valdnieku."

"Ko man maksāsit, es jūs izlīdzināšu."

Vecākais teica: "Došu tev zābakus, kurus uzvilcis, paliksi neredzams."

Otrs saka: "Bet es tev došu cepuri, kura tevi arī padarīs neredzamu."

Trešais piebilst: "Bet es tev došu kūjiņu, ar kuru varēsi visu nosist, ko tikai gribēsi, un tāpat paliksi pats neredzams."

Puisēns, it kā gribēdams viņus samierināt, paņem savu kūjiņu, salauž to trijās daļās, aizsviež projām un pavēl velnēniem salasīt gabaliņus un atnest. Viņi aizskrien, bet puisēns, pa to laiku apvelk zābakus, uzliek galvā cepuri, paņem kūjiņu un paliek velnēniem neredzams. Tad viņš pārsviež lakatiņu par ezeru pāri un rodas ceļš, pa kuru viņš pāriet uz nolādētās karaļa meitas istabiņu. Paņēmis lūgšanu grāmatu rokās, viņš iesāka lūgt Dievu. Velni atkal atskrien un sajūt, ka kaut kas gan esot istabiņā, bet nevar nekā redzēt. Ap pusnakti viņi nozūd.

Nākošā rītā karaļa meita atkal atnes tēju un teic, ka viņai atkal esot baltas kājas. Viņa piedāvā glābējam tēju, bet nekā neredz istabiņā. Redzēdama, ka ēdieni no galda nozūd, viņa lūdz, lai parādoties, bet nekā nepamanījusi, aiziet projām.

Otru nakti atskrien vecākie velni, bet nevarēdami nekā redzēt, atkal aizskrien.

Rītā karaļa meita bija jau līdz pusei balta. Puisēns, paēdis un padzēris, paliek tomēr neredzams, lai arī karaļa meita lūdz kā lūgdamies. Trešo nakti velni atnes krēslā visvecāko velnu. Vecākais pavēl velniem meklēt pa visiem kaktiem, šķirbām un aizkrāsnē. Velni iesākuši meklēt, izjauc pat krāsni. Tad neredzamais puisēns, paķēris kūju, sāk veco velnu pērt.

Velns grib atlūgties un kliedz: "Kas tu esi? Es tev došu veselu maisu naudas."

Puisēns nu paņem brīnuma naudas maku, kas nekad neizsīkst.

Velns saka: "Iznesiet, bērni, mani no šejienes, tā nav mūsu istaba."

Nākošā rītā atnāk karaļa meita, visa balta un skaista. Atnesusi ēdienu, viņa saka: "Apžēlojies jel un parādies man! Ja esi vecs, būsi man par tēvu, ja vidējos gados, būsi par vagaru, bet ja jauns, paliksi man par vīru."

Puisēns, noņēmis cepuri un noāvis zābakus, palika redzams. Viņi noskūpstījās, apprecējās un dzīvo laimīgi līdz šim.

P i e z ī m e. Šī pasaka, liekas, stipri sagrozīta, kādēļ arī grūti ievietojama šai nodaļā. P. Š.