Ar brīnuma lietām iegūtā ķēniņa meita.

12. A. 569a. V. Zacharska no H. Ančupānes, Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs braucja treis zemnīki uz pilsātu un vedja kotrs pa vazumam lynu puardūšonai. Braukdami jī sadūmuoja ceļā apstuot, pabaruot zyrgus un atsapyust. Apstuoja jī pi vīna azara, padevja zyrgim auzas, paši uzkūdja maizi ar sātā vuorītū gaļu. Pec ituo lykuos pi rotim atsapyust, pagulēt. Vīns nu zemnīkim, kai lykuos, cīši aizmyga un nadzierdēja, kai divi zemnīki jū pametja un, pajēmuši juo zyrgu ar vysu preci, nūbraucja uz pilsātu.

Pazamūda zemnīks un redz, ka jis guļ azara molā, vīns pats; nav juo draugu, nav ari zyrga. Pīsacēļa zemnīks nu zemes, stuov uz vītas un dūmoj pats sevī, kū tagad darīt: nav ni zyrga, ni preces. Īt zemnīks, nūlaidis golvu, pa azara molu, runuodams pats sevī: "Vartbyut mani Dīvs par grākim nūstruopēja!"

Te redz zemnīks, ka pretī jam īt vacs vecelīts un vaicoj: "Kuodēļ tu, dēliņ, nūlaidis golvu, ej, kas ar tevi nūtyka?"

Zemnīks rauduodams izstuostīja vecelīšam, kas ar jū nūtyka un ka jū pametja juo ceļa draugi. Veceļs itys bija pats Dīvs, kurs pasacīja zemnīkam: "Nabādoj!" un īdevja jam sovas sližas [sniega kurpes], runuodams: "Kur tev vajadzēs, tu stuojīs uz itīs sližus un pasoki treis vuordus: "Nūvedīt mani tur, kur es gribu!" Sližas tevi nūvess un vysu tu varēsi izdarīt un dabuot!"

Tai vecelits īdevja zemnīkam sližas un pats nūguoja sovu ceļu tuoļuok. Zemnīks pastatīja uz zemes sližas, sāduos uz jū, sacīdams: "Sližas, nūvedīt mani tur, kur muns zyrgs un vazums ar lynim!"

Kad zemnīks pasacēja itūs vuordus - veras: jau jū sližas atvedja uz pilsātu tur, kur stuovēja juo ceļa draugi un puordevja lynus. Zemnīks dabuoja sovu zyrgu un naudu par puordūtim lynim un braucja uz sātu. Braukdams zemnīks īraudzēja vīnā būdē daudz duorgu akmeņu. Zemnīks dūmoj : "Ka es dabuotu taidus akmeņus," un pasacīja: "Sližas munas, vai es navaru dabuot taidu akmeņu?"

Napaspēja zemnīks pasacīt, kai jau pi juo atsaroda taidi akmeņi.

Zemnīks beja naprecēts un dzeivuoja ar sovu vacū muoti, kuru jis cīši mīļuoja un žāluoja. Brauc tagad zemnīks uz sātu cīši prīcīgs. Pībrauc jis pi vīnas muižas un redz tur daudz ļaužu un pībraukušu doktoru. Zemnīks vaicoj ļaudim: "Kas te ir?"

Jam atbildēja: "Muižinīka meita mierst zemē un nikaidi doktori jai navar paleidzēt."

Zemnīks ībraucja muižas pogolmā un prosa kolpam, kab jis pasacītu muižinīkam, ka jis tyuleņ izzuolēs juo meitu. Kolps tyuleņ pasacīja sovam kungam: "Vīns zemnīks, kurs gaida jyusu uz pogolma, runuoja, ka jis tyuleņ izzuolēs jyusu meitu."

Muižinīks tyuleņ izguoja uorā, pasaucja zemnīku pi sevis um soka: "Jo tu izzuolēsi munu meitu, tad es tev atdūšu jū par sīvu!"

"Labi!" pasajēmjās zemnīks, izguoja uorā pi sova zyrga un soka sližom: "Sližas munas, paleidzīt man izzuolēt muižinīka meitu!"

Sližas tyuleņ nūvedja zemnīku uz baznīcu un pasacīja zemnīkam: "Pajem buteli svētītuo yudeņa!"

Zemnīks pajēmja buteli svētītuo yudeni un sližas nūvedja ju atpokaļ uz tū muižu, kur beja slyma meita. Zemnīks īguoja tymā kambarī, kur gulēja slyma, īdevja jai padziert svētītuo yudeņa un apmozguoja jū. Muižinīka meita tyuleņ palyka vasala. Muižinīks un vysi doktori breinuojās. Muižinīks beja cīši prīcīgs un atdevja sovu meitu zemnīkam par sīvu. Sataisīja lelas kuozas . . . Nu tuo laika zemnīks dzeivoj par lelu kungu un lobuokū doktoru. Tuos sližas jis tur pi sevis un zuolej ļaudis nu vysaidom slimībom, bet tū naudu, kuru jis pelnej, atdūd ubogim.