Kāds ķēniņa dēls gribējis precēties, bet nav varējis atrast sev patīkamu līgavu. Viņš gājis pie zīlētāja, lai tas pasacītu, kuru lai precē. Zīlētājs atteicis, lai ejot pa visu valsti un lūkojot atrast tādu jaunavu, kas kaunās viņam acīs skatīties.

Kādā dienā ķēniņa dēls braucis gar vienu māju, kur pameita ar īsto meitu plūkusi linus. Tai pašā laikā īstā meita bārusi bārenīti, bet ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, sākusi smaidīt un brīnīties, kur šis braucot.

Turpretim bārenīte plūkusi savus linus un nepacēlusi nemaz acis uz augšu. Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces un teicis, lai pasaucot to meitu, kas, linus plūkdama, nemaz neskatījusies apkārt, jo viņš gribot to precēt.

Bet saimniece nopratusi, kas par lietu, un viņas vietā pasaukusi savu īsto meitu. Ķēniņa dēls tomēr redzējis, ka saimniece grib viņu apmānīt, tādēļ braucis atkal pie zīlētāja padomu prasīt.

Tagad viņš dabūjis no zīlētāja vēl gudrāku padomu nekā pirmo reizi. Zīlētājs teicis, lai braucot precībās un sūtot abas meitas pie tuvākās upes pēc cirvīša, kas tur bērza celmā būšot iecirsts, un kura nu cirvīti atnesīšot, tā būšot īstā.

Pēc dažām dienām ķēniņa dēls brauc atkal precībās un sūta meitas pēc cirvīša. Papriekšu gājusi īstā meita cirvīti meklēt. Kad viņa cirvīti atradusi upes malā, bērza celmā iecirstu, tad gribējusi to ņemt un nest uz māju, bet par nelaimi cirvītis nedevies rokā. Kad īstā meita bijusi jau diezgan ilgu laiku izmocījusies un cirvītis tomēr vēl nedevies rokā, tad viņa sākusi to visādi lamāt un lādēt, jo bijis vien jāiet mājā bez cirvīša.

0tru reizi gājusi pameita pēc cirvīša. Tai arī cirvītis lecis gaisā un nedevies rokā, bet viņa sākusi cirvīti lūgt, kamēr tas iecirties celmā un devies, lai nes uz māju. Te saimniece redzējusi, ka ienīstā pameita nes cirvīti, nelaidusi nesēju istabā, bet pavēlējusi tai sanest govīm ūdeni,

Pameita arī steigšus devusies pie akas un sākusi smelt ūdeni, bet nejauši cirvītis izšļucis no rokām un iekritis akā. Nu saimniece smaidīdama sākusi ķēniņa dēlam sūdzēt, kāda nesapratne esot pameita, metot tīšām dārgumus akā. Tomēr ķēniņa dēls nekam vairs neticējis un vedis tik pameitu mājā.

P i e z ī m e. No brīnišķīgi apprecētām ķēniņa un kunga meitām nav šeit šķiŗama arī brīnišķīgi uzmeklētā bārenīte. P. Š.