Vienreiz velns atbraucis vienu meitu precēt, bet tēvs nedevis meitu. Kā nedod - velns paķēris meitu un prom uz elli, kur licis savai tēva mātei kāzas rīkot, ka var pēc 3 dienām precēties. Meita, to dzirdot, briesmīgi raudājusi. Sunītis teicis: "Neraudi vis, meitiņ, bet klausi, ko tev teikšu, tad tiksi no velna nagiem vaļā. Ielien papriekšu darvas mucā, tad dūnu mucā un bēdz projām, tad neviens tevi nepazīs. Bet ja uz ceļa prasa, ko ellē dara, tad atbildi: "Cep un vāra - mazgā baltas pētersīles!"

Meita tā izdarījusi, vēl paņēmusi kādu kulīti velna naudas un tad aizbēgusi. Uz ceļa tā satiek velna brāli, tas notura dūnaiņo meitu par pūķi, prasīdams: "Pūķi, ko dara mana brāļa līgava?"

"Cep un vāra - mazgā baltas pētersīles!" šī atbild.

Gabalu gājusi, satiek velna māti, tā prasa: "Pūķi, ko dara mana vedekla?"

"Cep un vāra - mazgā baltas pētersīles!"

Beidzot satiek pašu velnu, tas prasa: "Pūķi, ko dara mana brūte?"

"Cep un vāra - mazgā baltas pētersīles!"

Bet velns, ellē nonācis, neatron savu brūti - sukā pakaļ. Meita mana, ka velns jož, un nu skrien, ko māk. Par laimi izdodas vēl laikā iebēgt tēva mājās un aizcirst durvis; velns nogrābstas vien - nekā vairs darīt. Tā paiet savs laiks. Te meita vienreiz atminas, ka solījusi no elles to sunīti izglābt, jo tas bijis noburts ķēniņa dēls. Viņa nogājusi atkal uz elli un teikusi velnam, ka nu esot apdomājusies pie viņa iet par sievu. Velns priecīgs bez gala. Bet šī klusu sarunājusies arī ar sunīti un sunītis teic:

"Tev jānozog apakš velna pagalvja mazs akmentiņš. Kad ar to man iesitīsi, tad palikšu par cilvēku. Bet akmentiņu var tik pašā pusnaktī dabūt, ne ātrāk, ne vēlāk."

Labi - meita ielien naktī velna istabā, pieiet pie gultas un pabāž roku apakš pagalvja - velns krāc, lai visas istabas trīc. Šī atron gan tur akmentiņu, bet nevar nost dabūt no pagalvja. Nu gaida pašu pusnakti. Pienāk tā - jā, nu var dabūt. Bet līdz akmentiņš paņemts - velns brīc! stāvus. Meita iebēg pagultē. Velns izgrābstās, izgrābstās - liekas atkal gulēt. Nu meita iesit ar akmentiņu sunītim: sunītis paliek par skaistu ķēniņa dēlu. Un, kamēr ellē visi guļ - šie pārbēg pie vecākiem. Ķēniņa dēls apprec meitu un dzīvo laimīgi.