Vienam tēvam dispadsmit dēli: tie vienpadsmit bijuši lieli pārgalvnieki, tādēļ ka noraudzījuši to divpadsmito brāli un par muļķi vien saukājuši. Vienreiz tēvs licis saviem dēliem lielā mežā avis ganīt. Bet tie vienpadsmit brāļi nevīžojuši ganīt, teikuši muļķim: "Gani tu, mēs iesim mežā pastaigāt!"

Muļķītis ganījis līdz vēlam vakaram - vēl brāļi nebijuši atpakaļ. Neko darīt - sadzinis avis apakš lielas ābeles un domājis turpat mežā pārgulēt. Tai ābelei bijuši varen lieli āboli. Muļķītis domājis: "Pag, pag, ja mani par muļķi turat, tad darīšu arī, kā muļķis dara!"

Viņš uzlīdis ābelē un sācis ābolus aitām virsū purināt. Lielie āboli, smagi krizdami, nosituši visas aitas. Atnāk nu gudrie brāļi, šie nesamana, ko darīt, ko iesākt. Muļķim uzticējuši ganīt, tas nu nositis visas aitas, ko nu tēvam atbildēt? Beidzot iedomājas tā: sanesīšot nosistās avis kūtī un salikšot garšļauku vienu pie otras; no rīta tēvs tad domāšot, ka avis par nakti nosprāgušas.

Labi, sāk šie avis nest uz mājām: gudrie pa vienai muļķītis pa trim, četrām uz reizi. Necik ilgi - visas kūtī guļ, kā līdums. No rīta māte dēliem izvārījusi brokastā ķiļķenus. Gudrie brāļi ēd pa vienam ķiļķenam - muļķītis pa trim, četriem uz reizi.

Gudrie pārmet muļķim, tik daudz neēst; vai viens pats gribot podu izēst? Bet muļķītis atcērt: "Es nesu trīs, četri uz reizi, es arī ēdu trīs, četri uz reizi; jūs nesāt pa vienai, jūs ēdat pa vienam ķiļķenam."

Gudrie, to dzirdēdami, met muļķītim ar acim, lai apklusot, citādi no viņa valodas vēl tēvs apmanīšot, ko izgājuši nakti izdarījuši. Tā tas nu paliek. Tēvs bija gan izbrīnējies par avim, bet ko darīt, kas pagalam, pagalam..

Nu tēvs iedod dēliem citu darbu: lai ejot katrs savu nakti pļavā siena kaudzes sargāt, jo - kas esot, kas neesot - katru nakti sākot brīnum pulka siena zust.

Labi, papriekšu ies gudrie brāļi sargāt. Šie izsargājas vienpadsmit naktis, bet nenoķeŗ nekā un siens, kā zudis, tā zudis. Divpadsmito nakti ies muļķītis sargāt. Bet muļķītis dara gudri: viņš izplēš kaudzei lielu robu un noslēpjas, ka ne redzēt. Pienāk pusnakts - sāk liela vētra sacelties; pāriet tā, te pienāk pie kaudzes sirma ķēvīte un ēdīs. Bet muļķītis švikt! no kaudzes ārā un uzrauj ķēvītei apaušus galvā. Ķēvīte sāk lūgties: "Laid mani vaļā! atsūtīšu tēva stallī, ja patīk, divpadsmit zirgus, ka laistās vien, bet mani laid vaļā!"

Muļķītis palaiž un pārskrien mājā pie brāļiem:

"Ceļaities, ceļaities, eita stallī, kaisiet l2 steliņģus - drīzi būs divpadsmit zirgi klāt!"

Gudrie, to dzirdēdami, zobojas:

"Ej muļķi, ej - šis mums te lielīsies divpadsmit nosargājis, kā tad mēs, 12 naktis sargādami, nevarējām neviena zirga nosargāt!"

Un gudrie brāļi neiet un neiet steliņģus taisīt.

"Ne, ne!" muļķītis atsaka un aiziet viens pats pakaisīt. Te - līdz labi beidzamais pakaisīts - divpadsmit zirgi klāt: vienpadsmit, ka laistas vien, bet divpasmitais tāds kumeliņš. To redzēdami, gudrie brāļi, vadzi, atjozīs uz stalli un sāks platām mutēm brīnīties, bet muļķītis neko.

Tomēr, kas nu otrā dienā par jokiem! Gudrie brāļi izveduši vienpadsmit labākos zirgus laukā, sakāpuši mugurā un jāšot pasauli apskatīties; mazais kumeļš palicis stallī, to lai ņemot muļķītis, ja gribot arī līdz jāt. Neko darīt - jāņem tas pats kumeļš un jājāj brāļiem par apsmiekli līdz. Bet mazu gabaliņu jājušam, kumeļš nokusis, nespēj vairs nest. Ko nu? Vairāk neko - jākāpj zemē, jāiet kājām un jāved kumeļš pie pavadas. Zināms, gudrie brāļi pa to laiku jau gabalā. Tā aiziet tā diena. Vakarā vēlu muļķītis iečāpo ar savu kumeļu vienā vietā pārgulēt. Un cik jocīgi! Ieiet iekšā - gudrie brāļi tai pašā vietā jau priekšā, arī nodomājuši tur pārgulēt.

"Labi, kad tā vēl gadījies!" muļķītis atteic, iziedams savu kumeļu apkopt. Gudriem brāļiem turpretim ne prātā arī savus zirgus kopt. Aiziet nu uz stalli - kumeļš ēzdams, vadzi, piesauks muļķīti pie auss un iečukstēs: "Klausies! Tas, pie kā mēs šonakt esam apmetušies, ir liels burvis, jādzīvo prātīgi. Kad pienāks gulēt ejams laiks, tad burvis jums, brāļiem, dos divpadsmit meitas klāt gulēt. Bet ap pusnakti, tad ņemiet katrs savu meitu un sviediet pret sienu, lai noblaikšķ, un tad steidzieties ārā; mēs, divpadsmit zirgi, jau gaidīsim pie durvim, ka var tūliņ jāt. Tad vēl ko! Tā tu mani nepajāsi - pievedi pie vienpadsmitā zirga - tā mana māte - iezīdīšos!"

Muļķītis pieved: Un ik nu kumeļš zīž, ik aug kā traks lielumā. Nu muļķītis iesteidzas iekšā, pasauc brāļus sāņus un iečukst, kas naktī darāms. Šie klausīs gan: Are! kad nelaime uz kakla, kā tad pat muļķa padoms labs. Pienāk nu guļas laiks - jā, burvis ar divpadsmit meitām saguldina šos vienā rindā un pats tad aiziet citā istabā gulēt. Bet ap pusnakti, kad meitas aizmigušas, brāļi visi klusām saceļas, pagrābj katrs savu meitu un laiž pret sienu. Tai pašā acumirklī no sienas izšaujas dunči un sagraiza meitas gabalos, ka nedabū ne iepīkstēties. Nu brāļi visi pa durvim ārā, zirgiem mugurā un prom. Bet kumeļš tagad bija palicis par visiem zirgiem lielāks un staltāks. Tagad viņš skrien papriekšu, citi brāļi nopakaļus ar saviem zirgiem tik tik ko panākt.

Pa brītiņam muļķītis atskatās atpakaļ un ierauga: burvis dzenas pakaļ. Ko nu?

"Nekas!" kumeļš atsaka, "manos saros ir klints gabaliņš, svied to zemē!"

Muļķītis nosviež. Tūliņ gadas jājējiem aiz muguras augsti, stāvi kalni ar platām, dziļām gravām. Kamēr nu burvis kalniem pārtiek - šie jau lielā gabalā. Beidzot burvis, pāri ticis, laiž pakaļ. Ko nu?

"Nekas!" kumeļš atsaka, "manos saros ir suseklis, svied to zemē!"

Muļķītis nosviež. Tūliņ gadas jājējiem aiz muguras liels biezs mežs, ka ne pelīte izlīst. Burvis paliek par viesuli un lauž kokus kā traks. Tomēr par to laiku šie gabalā. Uz vienu reizi burvis atkal uz papēžiem. Ko nu?

"Nekas!" kumeļš atsaka, "manās krēpēs maza pudelīte, svied to zemē!"

Muļķītis nosviež. Tūliņ gadas aiz muguras liela jūŗa; ik soļu skrien, ik jūŗa paplēšas platāka. Burvis peld, peld, beidzot piekusis nogrimst dzelmē.

To redzot, brāļiem noiet kā slogs no sirds, viņi sāk jāt soļus, zirgus atpūtinādami.

Beidzot iejāj atkal vienā vietā pārgulēt. Bet tai vietā tiem iesāk stāstīt ērmīgas lietas, proti. Te necik tālumā esot mežs, tai mežā esot ķēniņa pils ar lielu akmeņu stabu pagalmā. Tai pilī esot divpadsmit ķēniņa meitas, kuru nevarot ieraudzīt, tādēļ ka esot apburtas. Arī tas mežs esot apburts: visi koki esot senā ķēniņa kaŗa spēks. Tomēr tikdaudz esot zināms. Ja divpadsmit brāļi, kas piecpadsmit naktis apņemtos pili pie akmeņu staba sargāt, tad kaŗa spēks atdzīvotos un liels pilsēts izceltos ar visiem iedzīvotājiem.

Brāļi apņemas to izdarīt. No rīta tūliņ aizjāj pili meklēt. Lielām mokām atron arī dziļi mežā tādu pili, kur pagalmā akmeņu stabs. Zirgus brāļi tūliņ ievieto stallī, bet paši ieiet pilī apskatīties. Pirmā istabā nekas - tukša. Otrā arī nekas sevišķs, bet trešā ir liels garš ēdams galds ar l2 šķīvjiem un divpadsmit bļodām. Bļodās visgardākie ēdieni. Nu labi ņem paēd un tad aiziet uz stalli zirgus pakopt. Bet tos brīnumus, ko nu atron! Zirgi visi apkopti un vēl apsegti ar skaistām segām; bet muļķīša zirgam zelta sega un ēdamais arī labāks.

Pienāk vakars. Brāļi norunā tā: papriekšu iešot vecākais brālis savas piecpadsmit naktis pagalmā pie akmeņu staba sargāt un tad atkal citi. Labi! tā paliek. Vecākais aiziet pie staba un šie nu apskatīsies pēc guļas vietām. Skatās, skatās - nekur ieraudzīt. Beidzot ieies dziļāki pilī, tur atron vienpadsmit gultas. Gudrie brāļi saka: "Tas ir tik mums, tev, muļķīti, jāguļ zemē!" Muļķītis gan iesakās, ka viena gulta jau paliekot tukša, tādēļ ka vienam jāejot sargāt. Bet gudrie ne par ko - kā lai muļķītim atvēlot sagulēt vecākā brāļa gultu? Citrīt ienākšot nogulēties, kur tad?

Muļķītis arī vairs netiepjas, ieiet vēl dziļāki pilī pameklēt. Un, re, pašā dibins istabā atron zelta gultu ar zelta apsegām. Muļķītis tur aizmieg, kā Dieva ausī. Bet nakti viņam parādās viena ķēniņa meita, tomēr gluži melna kā zeme un, ne vārdiņa nerunādama, drīzi atkal aiziet. Otrā naktī jau parādās trīs meitas, trešo sešas, ceturto visas divpadsmit. Piekto nakti visas divpadsmit ienāk jau ar baltām pierēm, bet vēl gan nerunā. Sestā naktī visas ienāk jau ar baltiem ģīmjiem, bet vēl nerunā. Septītā viņas jau līdz krūtim baltas, bet vēl nerunā. Astotā meitas jau līdz pusei baltas un nu jau runā.

Muļķītis tagad izprasa šo to par pili. Ķēniņa meitas starp citām lietām stāsta, ka pils pagrabā esot daudz daudz zelta, bet lai tik brāļi nenogurstot sargādami, gan tad zeltu beigās dabūšot.

No rīta muļķītis tāpat domā pastāstīt saviem brāļiem par zeltu, kas pagrabā, par ķēniņa meitām, kas jau iesākušas runāt, pieskubinādams neapnikt katrs savas piecpadsmit naktis sargāt, gan tad būšot dikti labi. Bet brāļi, par zeltu padzirdējuši, nemaz vairs pie prāta. Kādēļ vēl viņiem vajagot te mocīties sargājot, paņemšot katrs labu čupu zelta un dzīvošot laimīgi. Muļķītis gan lūdz tā nedarīt, bet nekā. Šie pagrabā iekšā sabeŗas zeltu un nu jās prom. Muļķītis negrib līdz jāt, bet šie ar varu piespiež. Neko darīt - jāj raudādams šiem nopakaļus.

Paiet gads. Vienpadsmit brāļi pa to laiku notērējuši visu savu zeltu, ka ne skrapatas neatlicies. Ko nu? Sadomājuši uz to pašu vietu atpakaļ jāt, kur toreiz padoms piedots pili sargāt. Atjājuši, iesākuši runāt - vai akls! šie saņemti kā no ļauna. Visi vienpadsmit esot tik tādi gaisa grābekļi, kas pēc zelta izbadējušies, nevīžojuši piecpadsmit naktis sargāt. Tagad turpretim, ja gribot ko panākt, neesot vairs viegli. Nu katram brālim esot jāsargā trīsdesmit naktis un ja šoreiz vēl tā izdarīšot, tad būšot jāsargā sešdesmit naktis.

To dzirdēdami, brāļi saņemas un jās atpakaļ uz pili. Nojāj, ieliek zirgus stallī un nu sarunā katrs tās trīsdesmit naktis izciest, lai kas. Labi. Ieiet iekšā, apskatās - nav valis tā, kā pērn. Divpadsmit šķīvju un divpadsmit bļodu vietā nu tik viens pats šķīvis, viena pati bļoda muļķītim - šiem nekā ko ēst. Tomēr muļķītis ieēd mazāk un atstāj bļodā šiem arī ko ielaizīties. Pēc maltītes ies zirgus raudzīt. Vai akls, kas nu! Visi vienpadsmit zirgi saplosīti gabalos un ar visiem sedliem sasviesti kaktos; tik muļķīša zirgs vien apkopts un ar zelta segu apsegts.

Pienāk vakars. Sāks guļas vietas meklēt, bet re, nu! Nekur vairs gultas atronamas; tik muļķītim vienam pašam senākā gulta. Šiem jāguļ uz grīdas. Bet šoreiz muļķītis iesakās, ka viņš iešot pa priekšu savas trīsdesmit naktis izsargāt, tad citi brāļi. Labi.

Te nakti parādās visas divpadsmit ķēniņa meitas tiem vienpadsmit brāļiem, sacīdamas: "Jūs blēži! jūs, zeltu rīdami, vēl neesat atēdušies, vēl jums te kas ko meklēt! Kādēļ neklausījāt muļķīti?"

Kad no rīta muļķītis ieiet tanī istabā, kur brāļi gulējuši, tad neatrada vairāk nekā, kā tik vienpadsmit asiņu peļķes. Muļķītis sāk gauži raudāt pēc brāļiem, un viņam visas tās trīsdesmit naktis pie akmeņu staba tik garas, tik garas.

Bet trīsdesmitajā naktī visas divpadsmit ķēniņa meitas parādās muļķītim jau viscaur baltas, tik kāju pēdas vien vēl melnas. Viņas saka: "Šinī beidzamā naktī te, muļķīti ļoti grūti klāsies, bet pieķeries pie akmeņu staba un turies un cieties!"

Un tā arī bija. Līdz sākās pusnakts, te nāk velni ar asiem nagiem to skrāpēt, nāk čūskas ar atplestām rīklēm to dzelt, krīt ugunis uz galvu to dedzināt, bet muļķītis apķeras stabam un ciešas, zobus sakodis. Izcieta arī. Bet tad arī bija tīri pie beigām - tik tik vēl varēja ievilkties gultā. Tomēr, kad pamodās, tad bija ko redzēt, kas pa to laiku noticis. Visi koki palikuši par kaŗa spēku un vesels pilsēts izcēlies ar ļaudim; ka čum un kust. Divpadsmit ķēniņa meitas, tās tagad gluži baltas un nezin, kā pateikties par pestīšanu. Bet ļaudis, tie muļķīti vairāk nesauc, kā par jauno ķēniņu un jaunāko ķēniņa meitu par viņa ķēniņieni. Nu, kad jau tā - neko darīt. Rīko kāzas un saprecas arī ar jaunāko ķēniņa meitu.

Pēc kāzām muļķītis iziet apskatīties savu kaŗa spēku. Bet ķēniņiene viņam piesaka, lai atpakaļ nākdams neņem ne no viena itin nekā. Tomēr muļķītis to piemirsis. Atpakaļ nākot, necik tālu no pils nāk sieviete - (tā bijusi burvja sieva, ragana) - pretim ar vareniem āboliem un piedāvā tos muļķītim. Šis paņem arī vienu. Bet tai pašā brīdī sāk vispār tumšs mesties. Muļķīša sieva, pils logā sēdēdama, samana, kas nu par nelaimi. Tā ātrumā paķeŗ zobinu, aizskrien pie vīra un sauc: "Met ābolu gaisā!"

Šis met arī un tā šī ar zobinu pārcērt ābolu divās daļās. Ragana tūliņ mirst un nu atkal gaišs, kā bijis.

Bet tai pašā brīdī raganas vīrs, burvis, izrāvis pagalmā aikmeņu stabu sev par nūju un paņēmis to rīkstīti, kas apakš staba glabājusies. Tai rīstītei bijis tāds spēks: kam tik uzsit - viss paliek par akmeni. Un ko nu burvis dara? Tūliņ pie muļķīša iekšā, sacīdams: "Ja tu savu ķēniņieni neatstāsi, tad tūliņ ar rīksti visu tavu valsti noburšu par akmeni!"

Muļķītis labi sajēdz, ka ar varu pretoties nelīdz, tādēļ atbild: "Jā, jā, atstāšu gan; tik ļauj man beidzamo reizi ar sievu divatā parunāt."

Šis ar mieru. Muļķītis nu izstāsta sievai, kas darāms: viņš paslēpšoties tepat pilsētā, bet viņa lai raugot izvilt burvim, kur tas savu spēku noglabājis. Tā paliek. Te otrā, trešā dienā ķēniņiene jau slepus prom pie muļķīša - esot jau izvīlusi. Viņpus šīs valsts esot liela pļava ar zīžu zāli, tanī pļavā ganās cūka, tanī cūkā podiņš, tanī podiņā glabājoties burvja spēks.

To padzirdējis, muļķītis atvadās no savas sievas un jāj pļavu meklēt. Jāj, jāj- atron zīžu pļavas malā mājas. Tam saimniekam tanīs mājās avis tik vājas, ka kauli vien. Muļķītis prasa: "Kādēļ tik vājas tavas avis, vai tev nemaz gana nav?"

"Ne man gana, ne arī labas ganības - plika atmata, tas viss. Zīžu pļavā gan ganības būtu - tur nedrīkstu ganīt, citādi niknā cūka avis saplosītu."

"Pieņem mani par ganu, es izganīšu."

Labi. Otrā dienā muļķītis izdzen saimnieka avis ganīt zīžu pļavā. Te cūka ar atplēstu rīkli virsū. Bet muļķītis satveŗ cūku un nu laužas labu laiku. Beidzot cūka saka: "Ja es dabūtu dubļos pavārtīties, tad es tevi pārspētu!"

Bet muļķītis atbild: "Ja es dabūtu kumosu cūkas gaļas, tad es tevi pārspētu!"

Par laimi šo sarunu saimnieks izdzirdējis. Viņš bija iznācis tāpat slepeni noskatīties, kā ar ganīšanu veicas. Saimnieks tūliņ aiztek uz istabu pēc gabaliņa cūkas gaļas un atnes muļķītim uzkost. Un skat, līdz muļķītis gabalu norijis - cūka pārvarēta un nokauta. Cūkas vēderā muļķītis atron spēka podiņu. Bet līdz spēka podiņš izņemts, te zīžu pļavā izceļas liels pilsēts ar lielu kaŗa spēku un viņa vienpadsmit brāļi arī turpat dzīvi gadījušies. Ko nu? Tūliņ muļķītis ar spēka podiņu padusē, paņem savus brāļus, kaŗa spēku un ies nu burvi mākt. Viņš sapratis, ko tas nozīmē; tādēļ paņēmis to kaŗa spēku, ko muļķītis papriekšu bija izglābis, un nācis muļķīti mākt.

Bet pa to laiku, kamēr kaŗa spēki viens otram tuvojas, muļķīša sievai piedzimst dēls.

Drīzi kaŗa pulki satiekas. Muļķītim burvja spēka podiņš rokā, bet burvim tā rīkste, kas katru par akmeni pārvērš. Muļķītis tiecas spēka podiņu sasist pie burvja galvas, lai tas mirtu, burvis atkal tiecas muļķītim ar rīksti uzgāzt, lai tas par akmeni paliktu. Beidzot klaikt! muļķītis pamanīdamies sasit podiņu, bet burvis, mirdams, švikt! uzsit ar rīksti muļķītim. Šis nu gan nomirst bet muļķītim arī jāpaliek par akmeni. To redzēdami, vienpadsmit brāļi ļoti raud pēc muļķīša un aiztek muļķīša sievai izteikt, kā noticis. Tā, nabadzīte, raudājusi vēl rūktāki pēc sava vīra -bet nekā palīdzēt.

Pēc laika vienpadsmit brāļi griežas atpakaļ uz to pilsētu, ko muļķītis beigās bija izglābis, un paņem muļķīša sievas māsas, vienpadsmit ķēniņa meitas, sev par sievām līdz.

Te pēc sešiem gadiem muļķītis parādās savai sievai sapnī. Lai aiznesot savu dēliņu pie tā akmeņa staba un lai iegriežot dēliņam pirkstā. Ar tām asinīm, kas no bērna pirksta iztecēšot, lai aptraipot akmeņa stabu. Sieva tā dara un, re muļķītis tai pašā brīdī paliek atkal par cilvēku. Nu bija viss atkal labi.